Marks pievirzījās tuvāk meitenei: ja nu viņa pēkšņi sadomās mesties pāri bortam? Nākamā frāze Marku apstulbināja.
- Tur ir iprits, Kamilla teica.
- Ko? Marks apjuka. Viņš nebija gatavs dzirdēt tādu paskaidrojumu.
- Vai tad nezini, kas ir iprīts?
- Kāds tam sakars ar jūru? Marks mēģināja atcerēties, kur ir dzirdējis šo vārdu.
- 1947. gadā Baltijas jūrā tika nogremdēti ķīmiskie kapitulējušās Vācijas ieroči. Pāri par četriem simtiem tūkstošu tonnu. Starp tiem arī munīcija, kas satur ipritu.
- Nu un tad? Marks aizvien vēl nespēja iedziļināties Kamillas sacītajā.
- Mark, kopš tā laika ir pagājuši gandrīz sešdesmit gadi. Munīcijas apvalku ir sabojājusi korozija. Es iedomāties nevaru, kas notiks ar Baltijas jūru, kad šie draņķi tiks brīvībā. Kamilla skumji raudzījās uz jūru.
- Ekoloģiskā katastrofa, Marks, nedaudz padomājis, noteica.
-Jā, un, ēdot zivis, arī mēs uzņemam šīs indes. Pēc tam jābrīnās, kāpēc slimo cilvēki. Kāpēc bērni piedzimst neveseli…
- Paklau, kā tu to visu zini? Markā modās interese. Šķiet, sākām runāt par tavu nogalināto draugu.
- Tam ir vistiešākais sakars, Kamillas balsī ieskanējās rūgtums. Ar Mati iepazinos pirms diviem gadiem. Es studēju valodas, viņš arhitektūru un vides aizsardzību. Ja tu būtu pazinis Mati! Kamilla ieslīga atmiņās. Tik jautru, enerģisku un mērķtiecīgu cilvēku nekad netiku sastapusi. Viņš bija savācis milzum daudz materiālu par
Baltijas jūru, tās piesārņotību. Līdz pašam ienāca prātā doma veikt pētījumus.
- Kādus? Marks pārtrauca meiteni pusvārdā, jo Kamillas stāstījums šķita izplūdis.
- Ķīmiskās ūdens analīzes. Lai to labāk izdarītu, viņš organizēja ekspedīciju. Mēs savācāmies neliela grupiņa: es, Mati, Tedijs un jaunā Omalheru ģimene Džastina un Evarests. Dabūjām zemūdens aprīkojumu, noīrējām nelielu jahtu un devāmies izbraukumos. Mati bija lielisks nirējs.
Marks atbalstījās pret margām. Interese pieauga. Kamilla par jahtas īrēšanu stāstīja tik ikdienišķi, tieši tāpat viņš varētu klāstīt, ka kopā ar draugiem ir nopircis kasti alus un pāris paciņu čipsu. Nez, cik liela bija jahta?
-Un tad kādu dienu uzgājām nogremdētos kuģus. Arī es biju ienirusi. Mark, tie izskatījās tik baisi, ar vaļējām lūkām… Pati savām acīm redzēju lādiņus…
- Un ko darījāt pēc tāda atklājuma? Marks jautāja, jo Kamilla ilgāku laiku bija klusējusi.
- Neko. Turp atgriezāmies nākamajā dienā un nofilmējām kuģus. Pats par sevi saprotams, paņēmām ari ūdens analīzes. Tās uzrādīja ne tikai iprīta, bet arī zariņa un luizīta klātbūtni. Vai tagad saproti, kāda nākotne gaida Baltijas jūru? Kamilla satraukti stāstīja.
- Un ko iesākāt ar nofilmētajiem kadriem? Tavs tēvs droši vien parādīja televīzijā. Marka prātā pamazām sāka izkristalizēties notikumu secība. Viņš apjauta: te briest pamatīgs skandāls.
- Tēvs neko nezina, pat nenojauš, ar ko mēs nodarbojāmies.
-Tātad Mati nevienam nebilda ne pušplēsta vārdiņa?
-Jā, viņš piekodināja ari pārējiem turēt mēli aiz zobiem. Viņš teica, ka par daudz ko jātiek skaidrībā un tikai tad varēs ziņot masu saziņas līdzekļiem.
- Vai Mati gāja bojā uzreiz pēc šī atklājuma?
- Nē. Viņš un pārējie bija vēl daudzās ekspedīcijās, es diemžēl tajā laikā kārtoju eksāmenus un nevarēju piedalīties. Un te… Nezinu, ko viņi vēl atklāja, taču kaut ko noteikti, jo Mati nedēļu staigāja pavisam jocīgs. Uz maniem jautājumiem viņš atbildēja miglaini, teikdams, ka pienākšot laiks un es visu uzzināšot.
- Varēji jautāt pārējiem draugiem.
- Man tas neienāca prātā. Drīz vien Mati notrieca auto. Diemžēl vainīgais netika atrasts.
- Labi, pieņemsim, ka Mati notrieca ar nolūku. Bet kāpēc? Marks sāka prātot. Pats vērtīgākais, protams, ir nofilmētais materiāls. Vai videomateriāli pazuduši?
- Tur jau tā lieta, ka viss ir pazudis. Biju aizbraukusi uz Mati dzīvokli. Mani pārsteidza haoss, kas tur valdīja, visas mantas izmētātas. Kāds bija aiznesis prom nofilmētos materiālus, pierakstus visu, kas jelkādi saistīts ar mūsu ekspedīcijām. Aprunājos ar Tediju, arī viņš neko nezināja.
-Vai tas nozīmē, ka šie materiāli atradās tikai pie Mati? Marks turpināja izprašņāt Kamillu.
- Protams, tā bija viņa ideja. Bet Tediju… Viņu arestēja sakarā ar narkotikām. Kamillas balss savādi iedrebējās. Taču Tedijs nelietoja narkotikas.
- Neko nevar zināt par otru cilvēku, Marks filozofiski noteica un nožāvājās.
- Nevar, jā.
- Paklau, ir jau vēls, četri no rīta, Marks konstatēja, ielūkojies pulksteni. Pļāpājot ar Kamillu, laiks bija paskrējis nemanot.
Pēkšņi nakts klusumu iztraucēja dunoņa, prāmja klājs nodrebēja.
- Kas tas? Kamilla instinktīvi ieķērās Markam piedurknē.
- Nezinu. Arī Markam kļuva bail. Tas nāca no lejas. Izklausījās pēc sprādziena…
2. nodaļa
Iegremdējusies vannā, Kamilla pievēra acis. Visapkārt smaržoja pēc rozēm, jo viņa nebija skopojusies ar vannas putām. Ķermeni pārņēma tīkams atslābums, pamazām atkāpās trauksme un sirdī ielija savāds miers. Cik labi ir atkal būt mājās, viņa domāja.
Uzmācās miegs, jo naktī nebija gulēts, taču kāpt laukā no vannas negribējās. Domas lēnām ritinājās atpakaļ pagātnē. Atcerējusies Mati, Kamilla smagi nopūtās. Ja ne tas negadījums, tagad viss būtu citādi… Kā lai aizcērt durvis uz pagātni? Un kā lai aizmēž prom sāpīgās atmiņas un nepiepildītās ilgas? Ak, Mati, Mati! Kā lai tagad dzīvo? Skumjas uzviļņoja ar jaunu sparu, un acis piepildījās ar asarām.
Istabā spalgi ietrallinājās telefons. Lai zvana, Kamilla nodomāja. Viņa nevēlas runāt ne ar vienu. Taču skaņa nenoklusa: kāds neatlaidīgi atkal un atkal mēģināja panākt, lai viņa paceļ klausuli. Cik kaitinoši! Kamilla kļuva nedaudz ērcīga. Ietinusies platā dvieli, viņa steberēja uz istabu. Kurš gan vēlas ar viņu runāt?
-Jā, viņa gurdi atsaucās.
- Sveika, mīlulīt! Buča tev! Torvalds paziņoja, ka tu esi atgriezusies mājās, klausulē skanēja enerģiska balss. Kā pagāja ceļojums?
- Paldies, mammu, Kamilla nomurmināja. Viss ir normāli. Esmu ļoti nogurusi…
- Mīļumiņ, es gandrīz infarktu dabūju, jo rīta avīzē ieraudzīju, ka uz Queen Sally ir noticis terorakts.
- Kas noticis, mammu? Kamilla pārjautāja, lāgā nesaklausījusi pēdējo vārdu.
- Avīzē bija rakstīts, ka prāmis varēja noiet pa burbuli, ja sprādziens būtu bijis nedaudz spēcīgāks.
- Sprādziens? Kāds sprādziens? Kamillas miegainība pazuda bez pēdām. Tad, lūk, kas par troksni ir bijis! Prasmīgi gan no pasažieriem tika slēpta patiesība. Jā, prāmja vadībai lieka panika nebija vajadzīga, taču… Kādēļ bija jāmelo, ka atgadījusies neliela tehniska kļūme? Ka nav noticis nekas slikts? Kādēļ bija jāsaka, lai cilvēki atgriežas kajītēs, ja pastāvēja reālas briesmas? Kādēļ? Vai daudz cietušo? Kamilla noprasīja.
- Uhu! Cietuši sēdvietu klāja pasažieri, daudz ievainoto, bojā gājis vairāk nekā piecdesmit cilvēku.
- Šausmas! Kamillu šokēja ziņa.
- Mīlulīt, tu šovakar atbrauksi pie mums uz vakariņām? māte mainīja sarunas tēmu.
- Nezinu, varbūt rīt.
- Kā tu pati jūties? Vai ceļojums izvēdināja drūmās domas? māte interesējās. Nesagaidījusi Kamillas atbildi, viņa turpināja: