- Zemūdenes būvniecība? Valfrīdam paspruka; to viņš tūlīt pat nožēloja. Varbūt vajadzēja tikai klausīties un klusēt?
Fon Oto savilka lūpas vieglā smaidā un ilgi skatījās jaunietī.
- Nē, tas būs kaut kas grandiozāks, fon Oto sazvērnieciski nočukstēja.
Pretēji cerētajam, ka viņš tūlīt pat varēs doties līdzi fon Oto, Valfrīdam nācās norīt vilšanos un atgriezties atpakaļ klasē, kur notika stunda. Taču nākamajā rītā viņu atkal izsauca uz direktora kabinetu. Nē, tur gaidīja nevis fon Oto, bet gan viens no pasniedzējiem.
- Tavā dienas režīmā notikušas izmaiņas. Turpmāk tu varēsi neapmeklēt dažas no mācību gaitā paredzētajām stundām, bet tā vietā studēsi šīs grāmatas. Pasniedzējs pamāja uz galdu, kur, kaudzītēs saliktas, atradās vismaz divdesmit grāmatas. Sporta nodarbības gan ir obligātas, viņš draudīgi noteica.
Valfrīds ar baudu ķērās pie fizikas, matemātikas un ķīmijas studēšanas, vielu par dzinēju uzbūvi un citām tehniskām lietām viņš lasīja aizgūtnēm un ar interesi risināja uzdevumus. Šīs nelielās izmaiņas viņa skolas dzīvē bija kā svaigs elpas malks, kā tik ļoti trūka.
Izstudēto grāmatu vietā uzradās citas, daudz sarežģītākas, un Valfridam nācās krietni pasvīst, lai jaunās zināšanas apgūtu bez skolotāja palīdzības. Tāda izglītošanās turpinājās apmēram pusgadu, līdz piepildījās fon Oto solītais.
Kādu dienu vakarpusē Valfrīdu iesēdināja automašīnā, kur viņu jau gaidīja fon Oto, un viņi devās ceļā. Valfrlds apjauta, ka ceļš ved uz laboratoriju, taču kāpēc tik vēlu, to jaunietis nevarēja saprast.
Fon Oto nebilda ne vārda, un Valfridam atlika tikai minēt, kas viņu sagaida. Arī pa auto logu neko daudz nevarēja saskatīt: tumsa pamazām apņēma visu apkārtni.
- Kurp mēs dodamies? Valfrīds nočukstēja, juzdamies pavisam neomulīgi.
Viņi bija nonākuši pie jūras. Vai tad te varēja atrasties laboratorija?
- Tūlīt zemūdene mūs nogādās slepenā bāzē, tur
atrodas arī laboratorija, tikpat klusi atteica fon Oto.
* * *
- Nu! Stāsti! Mēs dzirdējām, ka tu biji kaut kādā izbraukumā. Ap Valfrīdu aplipa bariņš klasesbiedru; kāds no audzēkņiem pa logu bija manījis Valfrīdu iesēžamies mašīnā, un šī vēsts izplatījās zibenīgi. Tur, aiz vārtiem, virs augstās sētas vairākās kārtās stiepās dzeloņdrātis, ja kāds pēkšņi sadomātu patvaļīgi atstāt skolas teritoriju vai apšaubīt tās līdzību ar cietumu.
- Kur tu biji? Kā tev tas izdevās? jaunieši ar jautājumiem uzplijās noslēpumaini smaidošajam, bet klusējošajam Valfridam.
- Es gatavojos studijām, lai vieglāk varētu iestāties augstskolā, Valfrīds atbildēja, kā viņu bija samācījis fon Oto.
-Jā? Un tu nemaz neizklaidējies?
Valfrīds pakratīja galvu.
-Tad kāpēc tev vajadzīga šī skola? kāds attapa pajautāt.
- Biju aizmucis no mājām, un aizbildnis par sodu mani ievietoja šajā skolā. Tad viņš pārdomāja, taču es ietiepos, teikdams, ka skolu neatstāšu. Man nepatīk līdz galam nepabeigtas lietas. Te es iegūstu lieliskas zināšanas, kuras noderēs dzīvē.
- Līdz šim neviens nav pat reizi aizbraucis ciemoties uz mājām, bet tu… Tev…
Iestājās klusums. Šķita, ikviens apsver, vai Valfrīds stāsta patiesību.
-Mans aizbildnis strādā valdībā, Valfrīds klusi sacīja, izturēdams pārdesmit acu pārmetošo skatienu. Tāpēc tas ir iespējams.
Meli.
Šajā brīdī Valfrīds sevi ienīda. Desmit Dieva bauslības viņš bija iezīdis ar mātes pienu un tēva sprediķiem baznīcā. Jā, Lotāram bija sakari valdībā, taču tas arī bija viss.
- Valdībā?
Atkal klusums. Jaunieši saskatījās, apmulsa. Dīvaini, Valfrīds vēlāk domāja: cik daudz var izmainīt viens vārds. No viņa sāka baidīties tāpat kā no pasniedzējiem, jo… Nē, skaļi neviens neteica, ka viņš var būt nodevējs, kurš savu biedru ik vārdu atstāsta skolas priekšniecībai. Lai ari jaunieši no Valfrīda klātbūtnes nevairījās, tomēr, parādoties viņam, valodas pieklusa. Vienīgais cilvēks, kurš izturējās tāpat kā agrāk, bija Karls. Viņa draugs.
5. nodaļa
Tagad, atskatoties pagātnē, Valfrīds droši varēja teikt, ka ir bijis bandinieks svešā spēlē. Vai tad abvērs varēja atstāt bez ievērības jaunieti, kuram piemīt fenomenāla atmiņa? Īpašība, kura izlūka darbā ir viena no vērtīgākajām. Arī mēli aiz zobiem viņš prata turēt kas tiesa, tas tiesa. Izrauts no speciālās skolas režīma ķetnām, Valfrīds uzsāka jaunu dzīvi.
Karlam nācās iziet dažādas pārbaudes un apmācības, pirms viņš saņēma pirmo uzdevumu, toties ar Valfrīdu bija pavisam citādi. Pēc sarunas ar abvēra priekšnieku Vilhelmu Kanarisu viņš saņēma žūksni lapu ar ciparu, burtu un matemātikas simbolu savirknējumu. Atšifrē nu! Parādi, cik esi gudrs! Un Valfrīds atšķetināja sarežģīto rēbusu. Protams, izlūks taču nedrīkst rakstīt atklātu tekstu, tam jābūt maskētam.
Viņš saņēma arī pretēju uzdevumu izdomāt jaunu šifru, lai pretinieks to nevarētu atšifrēt.
Ienaidnieks… Valfridam negribējās domāt par iespējamo karu. Bet fakti! Tie daiļrunīgi pauda notikumu īsto būtību.
Vācija tērauda un alumīnija ražošanā tagad ieņem pirmo vietu pasaulē, viņam bija teicis fon Oto. Pateicoties Hitleram, Vācijas ekonomiskā attīstība norit strauji. Valsts uzplaukst! Mēs pat ražojam sintētisko kaučuku! sajūsminājās fon Oto.
Viņš tikai aizmirsa piebilst, ka tā ir ekonomika, orientēta uz karu, nevis mieru, pie sevis nodomāja Valfrīds. Jauneklis redzēja arī citas nepatīkamas lietas, piemēram, inteliģences mukšanu uz ārvalstīm; ne visi spēja pieņemt nacistisko režīmu.
Kā īlens spraucas no maisa, tā Trešā reiha nodomi kļuva aizvien jaušamāki, un, kad iesākās ebreju masveida aresti un to iznīcināšana, ļaunuma maisam gals bija sprucis vaļā.
Tas Valfridu šausmināja. Lai par to visu nedomātu, viņš vēl vairāk pievērsās zinātnei. Slepenie braucieni ar zemūdeni uz divām bāzēm Ziemeļjūrā un Klusajā okeānā pie Indonēzijas viņam bija kā medusmaize.
Ziemeļjūrā izvietotā bāze, labi nomaskējusies zem klintīm, bija objekts nr. 1, bet Klusajā okeānā objekts nr. 2.
Objektā nr. 1 darbs ritēja pie lidaparātu tehnoloģijas attīstības. Tur atradās vesela brigāde zinātnieku. Droši vien arī Valfrīds būtu viņu pulkā, neredzētu ne sauli, ne mēness ripu pie debesīm un divdesmit četras stundas diennaktī pavadītu laboratorijā, lai visi spēki un intelekts tiktu izmantoti Vācijas uzplaukumam, ja ne abvēra iejaukšanās. Viņš bija vajadzīgs ari citviet. Tāpēc Valfrīds, apmeklējot šo laboratoriju, pirmām kārtām tika iepazīstināts ar jaunākajiem pētījumiem un eksperimentiem. Viņa domas un jautājumus uzklausīja ar vislielāko uzmanību un priekšlikumus apsprieda, sīki un pamatīgi izanalizējot visas idejas.
Braucieni uz objektu nr. 2 bija retāki. Un, kā Valfrīds saprata, te atradās tāda kā noliktava, uz kurieni nogādāja aizzīmogotas kastes. Kas tajās atradās, nebija nojausmas, un Valfrīds arī nejautāja.
Līdztekus ritēja arī izlūka darbs, kas Valfridu sevišķi nesaistīja, taču perspektīva doties uz kādu citu valsti viņš drīz uzzināja, ka tās būs Amerikas Savienotās Valstis, šķita kārdinoša. Tālāk no hitleriskās Vācijas, tālāk no ļaunuma lūk, ko viņš tagad alka.