Pirms došanās uz ASV Valfrīds nolēma apciemot Lotāru Brauzi. Jaunietis vairs neturēja ļaunu prātu uz savu aizbildni, visi pārdzīvojumi bija piemirsušies. Valfrīds apzinājās: iespējams, ka viņi vairs nekad neredzēsies, jo, ticis Amerikā, Valfrīds pieliks visus spēkus, lai Vācijā neatgrieztos. Nu, vismaz ne hitleriskajā Vācijā.
Lotārs izskatījās savecojis: sejā ieaudušās rūpju rievas, mati nosirmojuši, lai gan augums joprojām bija iznesīgi stalts.
- Dzirdēju, ka tev klājoties labi, Lotārs ciemiņu uzņēma samērā atturīgi, tad pamāja, lai seko līdzi uz viesistabu.
Valfrīds ziņkārīgi nopētīja istabas iekārtojumu; nekas te nebija mainījies kopš tiem laikiem, kad viņš Lotāra mājas dēvēja arī par savējām.
Lotārs ielēja glāzītēs konjaku, šķīvī iebēra cepumus un, apsēdies iepretim Valfrīdam, klusējot viņu uzlūkoja.
- Es atnācu atvadīties, jo dodos uz Ameriku, pēc ieilgušas klusuma pauzes ierunājās Valfrīds.
- To tu pareizi dari. Bijušais aizbildnis glāzīti nolika atpakaļ neiztukšotu, vien lūpas apmērcējis ugunīgajā šķidrumā.
-Vai joprojām dzīvo viens? Valfrīds pajautāja, ieklausīdamies, vai mājā neatskanēs kāda balss.
- Protams. Es neesmu ģimenes cilvēks, tāpēc tev droši vien nebija viegli manā pajumtē. Laikam toreiz pieļāvu kļūdu, atvezdams tevi uz Berlīni. Būtu palicis dzīvot pie savām tantēm un onkuļiem, tev varbūt būtu bijusi laimīgāka bērnība.
- Kas to lai zina, izvairīgi noteica Valfrīds. Viņš nebija domājis, kā būtu, ja būtu. Es šeit biju laimīgs, viņš uzsvēra. Līdz brīdim, kad tu mani iesprostoji pieliekamajā. Un tad nopēri tā, ka nedēļu nevarēju piecelties no gultas…
-Jā, biju dusmīgs, jo tu piedalījies grāmatu dedzināšanā. To no tevis nebiju gaidījis…
- Es nededzināju. Valfrīds saknieba lūpas. Taisnoties viņš negrasījās, neba tādēļ bija nācis šurp.
- Tātad uz Ameriku? Lotārs attapa nomainīt sarunas tematu, saprazdams, ka cilāt pagātnes notikumus nav vērts. Kas bijis izbijis.
Valfrīds pamāja.
- Ko tu tur plāno iesākt?
-Amerikā ir lielākas iespējas nekā šeit, kur katrs vārds var kļūt liktenīgs. Man nepatīk tāds režīms, Valfrīds izvairīgi atbildēja; viņš taču nevarēja stāstīt par izlūka darbu.
- Tev ir pretenzijas pret mūsu fīreru? Tu vairs nelepojies, ka esi vācietis? Valfrīd, es tevi vairs nepazīstu! Lotārs skaļi iesaucās.
Taču Valfrida vērīgajām acīm nepaslīdēja garām baiļu izteiksme aizbildņa sejā, skaļi izteiktie bravūrīgie vārdi neskanēja pārliecinoši.
- Nebaidies, negrasos tev atriebties par kādreizējo pārinodarījumu un tevi iegāzt, nododot SS vīru ķetnās.
Lotārs nobālēja.
- Zini, laikam biju muļķis, toreiz mukdams no mājām. Es taču tā vēlējos pavizināties ar zemūdeni. Bet, paldies dievam, fon Oto pats mani atrada.
- Es gribēju tevi pasargāt.
- No kā, Lotār? Valfrīds izbrīnījās.
- Tu pat nenojaut, cik bīstami ir tie ļaudis. Ananerbe nudien nav gaišo spēku sakopojums, Valfrīd. Tur visa pamatu pamats ir okultisms…
- Zinātne!
- Nē… Lotārs pakratīja galvu. Nē…
- Vai tad tehnoloģiju attīstība ir kaut kas ļauns? Cilvēce tikai iegūs, saņemot jaunus automašīnu, zemūdeņu vai lidmašīnu modeļus.
- Tu nesaproti, Lotārs pacēla balsi. Vai fon Oto tev ir bildis kaut vārdiņu par Ananerbe īstenajiem mērķiem?
- Un tu laikam visu smalki pārzini? Valfrīds juta mostamies dusmas: aizbildnis negribēja ieklausīties viņa teiktajā, bet penterēja par misticismu un maģiju. Murgs!
Lotārs vēl kādu laiku stāstīja par Ananerbe vīru centieniem savākt vienkopus slepenās zināšanas, lai pēc tam pārņemtu varu visā pasaulē. Viņš vairākkārt uzsvēra Valfrīdam, ka darbošanās Ananerbe nenesīs neko labu, tad apvainojies apklusa, jo saprata, ka Valfrīds viņa vārdus neņem par pilnu.
-Ja netici, pajautā fon Oto pats, Lotārs dusmīgi noteica, tad piecēlās: viņu gaidot darīšanas.
Valfrīds jutās vīlies saruna neizdevās. Viņu starpā izveidojusies nepatikas siena bija palikusi, Valfrīda vizīte to diemžēl nebija izkausējusi. Varbūt vajadzēja aizbildni
apciemot agrāk, domāja Valfrīds, taču tagad bija jau par vēlu.
* * ♦
Nē, fon Oto nestāstīja par Ananerbe plāniem, vien brīnīdamies jautāja, vai tad Valfrīds pats nav sapratis, ka galvenais ir Vācijas varenība. Viss, kas tiek darīts, tikai un vienīgi vācu tautas uzplaukuma labā.
Kad Valfrīds bikli ieminējās, vai Ananerbe savā darbībā izmanto maģiju, fon Oto ilgi smējās.
- Es nojaušu, ka tas ir Lotāra Brauzes pirksts, viņš sacīja. Ja tagad tu nonāktu pagātnē pirms četrsimt gadiem un pastāstītu par mūsdienu tehniku, radio, elektrību un citiem civilizācijas sasniegumiem un vēl to demonstrētu, tad visi kā viens apgalvotu, ka tas ir nelabā pirksts. Savas dienas tu beigtu, sadegdams inkvizīcijas sārtā.
- Un ekspedīcija uz Tibetu? Atlantīdas meklējumi? Valfrīds nerimās.
- Tas jā. Pirms mums ir pastāvējušas daudzas civilizācijas, fon Oto kļuva nopietns. Atrast viņu zināšanas, lūk, tas gan ir svarīgi!
Valfrīda nojauta čukstēja, ka fon Oto visu nav pateicis. Jā, viņš smējās, draudzīgi plikšķināja jaunietim pa plecu un stāstīja to, kas sen bija zināms, taču fon Oto acis palika ledaini aukstas. Kā čūskai, nodomāja Valfrīds.
- Padomā pats, cik tas būtu lieliski, ja cilvēki neslimotu, ja visas slimības varētu izārstēt, turpināja fon Oto, plašā smaidā atiezdams zobus. Tas būtu ideāls cilvēks! Pārcilvēks! Āriešu rases pārākums!
Valfrīds atbildot tikai pamāja. Vārdus par āriešu rases pārākumu viņš diendienā bija dzirdējis skolā.
- Tā kā tu dosies uz ASV, tad rekomendēšu tevi kādai citai laboratorijai. Mēs nevarēsim tevi tik bieži ar zemūdeni aizvizināt uz Ziemeļjūras bāzi, tāpēc lietderīgāk savu intelektu pielietot turpat. Turklāt gaidāmas lielas pārmaiņas… Fon Oto dīvaini pasmaidīja, vērdamies kaut kur tālumā.
Pārmaiņas nāca, jā. Iesākās Otrais pasaules karš.
Pretēji Karlam Valfrlds Amerikā ieradās kā emigrants un iestājās augstskolā, lai studētu bioloģiju, kā to ieteica fon Oto. "Tavas tehniskās zināšanas ir pārāk augstas, lai pārējiem nerastos aizdomas," bija paskaidrojis fon Oto.
Studijas Valfrīdam nesagādāja grūtības, taču visu brīvo laiku aizņēma izlūkdarbs. Nebija piepildījušies fon Oto vārdi, ka viņš varēs darboties citā slepenā laboratorijā, un tas krimta. Viņam pietrūka braucienu pa okeāna dzelmi. Valfrids nemaz nenojauta, kādi šķēpi tika lauzti, iekams abvērs panāca, lai Valfrīds darbotos tikai kā izlūks.
Reizēm viņš tikās ar Kārlu, un tad Valfrīdā modās neapmierinātība: no Karla strāvoja dzīvesprieks un enerģija, un, galvenais, draugs ticēja tam, ko dara.
Bet es esmu kā noslēpies aiz maskas, Valfrīds jutās sapīcis. Divkosis, lūk, kas viņš bija!
Kad Vācija kapitulēja, Valfrīds atviegloti uzelpoja. Tagad viņš varēs dzīvot savu dzīvi tādu, kādu vēlēsies. Tāpēc bez mazākās nožēlas atbalstīja Karla nodomu atbrīvoties no priekšnieka XI23 un vēl dažiem cilvēkiem. Jo mazāk ļaužu zinās par viņa pagātni, jo labāk.
Bet tad kā saldēdiens nāca jaunums Karls grasījās tikties ar zemūdenes komandieri Šulcu, un Valfrīds tādu izdevību nevarēja palaist garām. Kaut vēl reizi vagot okeāna dziļūdeņus, to viņš alka!
Kamēr Karls devās izpētīt slepenās bāzes jeb objekta nr. 2 telpas, Valfrīds aprunājās ar zemūdenes komandieri Šulcu un piekodināja neko nestāstīt Karlam par objektu nr. 1. Šulcu viņš pazina no agrākiem zemūdenes braucieniem.