-Vai ir kas zināms par fon Oto? Valfrids apjautājās.
- Iespējams, ka viņš atrodas Ņujorkā, bet īsti pārliecināts neesmu.
- Skaidrs.
Karls ieradās starojošām acīm un tik apmierināts, ka visu ceļu priecīgi dungoja kādu meldiņu un sarunās ar Valfrīdu neielaidās. Tā abu draudzības pavedienā uzradās neuzticības mezgls: kad Valfrids un Šulcs atgriezās objektā nr. 2, šoreiz jau bez Karla, viņus sagaidīja nepatīkams atklājums. Lielākajai daļai durvju bija nomainīti kodi. Tos atšifrēt Valfrīdam bija bērnu spēlīte. Ja Karls viņam būtu uzticējies un pastāstījis par zelta ķieģelīšiem… Nē, viņš gribēja viens pats tos izmantot, saprata Valfrids. "Nelietis tāds!" viņš dusmojās.
Dusmas izplēnēja, un mantkārīgais Karls aizmirsās, līdzko Valfrids ieradās objektā nr. 1. Pēdējo reizi te viņš bija pirms septiņiem gadiem. Laboratorijā viņš satika tikai četrus darbiniekus, minikodolreaktora apkalpojošo personālu. Tas Valfrīdam bija jaunums un milzīgs pārsteigums. Kodolreaktors laboratoriju apgādāja ar elektrību.
- Kur palikuši visi zinātnieki?
-Jau mēnesi esam tik vien. Fon Oto lika gaidīt. Vairs neviens neko nezināja pastāstīt.
Valfrids ilgi domāja, ko iesākt turpmāk. Viņš varēja uzsākt normālu dzīvi kā lielākā daļa planētas iedzīvotāju rītos doties uz darbu, vakarā atgriezties mājās, kur gaidītu sieva ar bērniem, ja viņš izlemtu apprecēties. Biologa diploms viņam bija jau kabatā. Dzīvot varētu ari ASV; viņam patika amerikāņu tautas mentalitāte un iespējas, ko piedāvāja šī valsts.
Bet… zemūdene. Slepenā laboratorija. Adrenalīna garša, ceļojot pa okeānu dzelmi. Bīstami un pievilcīgi. Īstenībā man par iztiku nevajag lauzīt galvu, Valfrids pasmaidīja. Pāris zelta ķieģelīšu, ko viņš bija paķēris līdzi no objekta nr. 2, nodrošinās iztiku. Viņa vēlmes bija pieticīgas: Valfrids nealka pēc dārgas mājas, automašīnas un citiem labumiem, kas tik ļoti interesēja Kārlu. Viņu interesēja tikai zinātne.
Karls ir bīstams, pēc ilgākām pārdomām secināja Valfrids. Karla rokās ir nonākuši visi dokumenti, kurus viņš savāca priekšnieka XI23 seifa, un starp tiem noteikti ir arī dosjē par Valfrīdu. Ja viņš tagad sanīdīsies ar Kārlu, kas zina, vai nesekos atriebība? Ja klajā nāks tas, ka viņš ir bijis izlūks, tad… Valfrids pašūpoja galvu. Tātad arī
turpmāk viņam nāksies būt par liekuli.
* * *
"Aizved! Atved! Izdari to!" tās bija Karla mīļākās frāzes, kontaktējoties ar Valfrīdu. Karlam nebija gana, ka viņš bija kļuvis ietekmīgs un bagāts uzņēmējs; nē, viņam vajadzēja ari varu. Simt un vienu reizi Valfrids bija mēģinājis izdibināt, kur Karls ir nobēdzinājis dokumentus, lai pēc tam tiem tiktu klāt un iznīcinātu. Taču daudzās Karla mājas, dzīvokļus un arī pāris villu apsargāja līdz zobiem bruņoti sargi. Karlam pa pēdām sekoja miesassargi. Mēģini kaut pirkstiņu pakustināt!
Kad viņš nebija vajadzīgs Karlam, Valfrids vislabprātāk devās uz objektu nr. 1. Pētot atstātos materiālus, viņa uzmanību piesaistīja lidojoša diska rasējums. Lidojošais šķīvītis! Valfrīdam no uztraukuma pat sāka drebēt rokas. Vai šis izgudrojums tā arī palika uz papīra kā rasējums?
Viņš izcilāja kaudzēm rasējumu un analītisku pētījumu, taču nekādas citas informācijas par lidojošo disku neuzgāja. Pārāk vērtīga bijusi šī ideja, lai informāciju par to atstātu laboratorijā, viņš nodomāja.
Kas to lai zina, cik ilgi Valfrīds slapstītos pa okeānu un jūru ūdeņiem un kalpotu Karlam, ja objektā nr. 1 neierastos neviens cits kā pats fon Oto.
- Es šeit necerēju vairs nevienu sastapt, vienīgi kodolreaktora darbiniekus, fon Oto teica.
-Jā, dzīve ir pārsteigumu pilna, atbildēja Valfrīds, neslēpdams prieku.
- Un ko tu šeit dari?
- Ek! atmeta ar roku Valfrīds, vaļsirdīgi izstāstot, kā viņš bija kļuvis par Karla pakalpiņu.
-Mjā. Vējā palaisti desmit dzīves gadi, fon Oto nopūtās. Ar savām zināšanām un augsto intelektu tu būtu varējis tik daudz sasniegt…
- Bet ko man vajadzēja darīt? Nozust no Karla redzesloka?
- Un kādēļ gan ne?
- Karlam ir papilnam draugu un paziņu. Agri vai vēlu viņš uzzinātu.
- Nu tik varens, kā tev šķiet, Karls gan nav, pārliecinoši atbildēja fon Oto. Darīsim tā. Zemūdene galu galā var arī sabojāties tehnika paliek tehnika. Ja zemūdene aizietu bojā, vai Karls par tevi uztrauktos? Pēc pāris dienām viņš aizmirstu par tavu eksistenci. Bet tu varēsi uzsākt jaunu dzīvi ja vēlies, pat ar citu vārdu un uzvārdu. Kā tev tas patīk?
Valfrīds piekrita.
Zemūdene nogūla Baltijas jūras dibenā. Fon Oto apgalvoja, ka pēc pāris gadiem zemūdeni noteikti kāds uzies, tāpēc jāatstāj pazīšanās zīme. Un kas varēja būt vēl labāks par zelta statueti nāras veidolā, ko viņam bija dāvinājis Karls? Agri vai vēlu zelta statuete nonāks kādā juvelierizstrādājumu veikalā vai kolekcionāra rokās, un nav teikts, ka Karls par to neuzzinās. Tas būs alibi šķietamajai Valfrīda bojāejai. Zemūdenē palika arī konferences dokumenti; tos Valfrīds nebija aizvedis uz objektu nr. 2, kā bija lūdzis Karls, bet gan devies uz objektu nr. 1, kur notika sastapšanās ar fon Oto.
Fon Oto dzīvoja Ņujorkā un tur piedāvāja Valfrīdam darbu.
Ne velti biju ieteicis tev studēt bioloģiju. Manā zinātniskajā laboratorijā tev atradīsies vieta. Ģenētiskie pētījumi tev patiks, viņš teica.
Zinātnisks darbs ģenētikas lauciņā Valfrīdam tiešām patika. Viņu spārnoja doma, ka tā viņš palīdz visai cilvēcei. Viņš iztēlē redzēja laimīgas ļaužu sejas, jo viņa atklājumi palīdzējuši izārstēt slimības. Paildzināt cilvēka mūžu, saglabāt jaunību un izaudzēt bojātos orgānus lūk, cik daudz jautājumu Valfrīdu nodarbināja vienlaikus.
Valfrīds bija tā aizrāvies ar zinātniskiem pētījumiem, ka, šķiet, neredzēja, kas notiek pasaulē.
Vajadzēja paiet daudziem gadiem, līdz kā zibens no skaidrām debesīm nāca atklājums: viņa pētījumi nes ne tikai veselību, bet arī nāvi un kāds viņa prātu izmanto nekrietniem nolūkiem. Modificētie un jaunizveidotie vīrusi uzsāka postošu gājienu, nevis atradās aiz trejdeviņām atslēgām laboratorijas seifā, kā bija pārliecināts Valfrīds. Būtībā viņš bija ieguldījis savu artavu bioloģisko ieroču radīšanā, ar šausmām attapa Valfrīds.
Fon Oto bija miris, Valfrīds nevarēja viņam ieklupt krāgā un izgāzt dusmas. Ar izlūkam piemītošu piesardzību viņš pamazām izdibināja, ka visu pētījumu rezultātus noplūdina kāds laboratorijas darbinieks. Papētot sīkāk šī nelieša biogrāfiju un sakarus, izrādījās, ka pavediens aizved pagātnē: negodprātīgais kolēģis bija radinieks kādam Karla sasauktās konferences dalībniekam, viņi tikās tālajā 1955. gadā nelielajā Šveices Alpu pilsētiņā.
Karls…
Karls turpina īstenot Trešā reiha plānus, skaudrā atziņa bija pārāk sāpīga, lai Valfrīds turpinātu dzīvot tāpat kā līdz šim.
Sadzīt pēdas Karlam nebija tik vienkārši viņš bija paslēpies pasaules politikas aizkulisēs un valstsvīrus un augsta ranga ierēdņus raustīja aiz aukliņām kā lupatu lelles. Pasaules vara bija Karla rokās.
Ļaunumu vajadzēja apturēt. Un Valfrīds zināja, ka tas izdarāms, vien iznīcinot Kārlu.
6. nodala
>
Rosīšanās un skaļa sasaukšanās gaitenī Valfrīdam lika piecelties no gultas. Pavēris kajītes durvis, viņš jau grasījās uzkliegt, ka trokšņošana traucē miegu, kad sadzirdēja vārdu "slīkst".
- Kas noticis?
- Prāmis grimst, kāds, garām skriedams, attrauca.