Tas pats enerģijas pārpilnais skatiens, tas pats smaids, kad Karls atvēra durvis.
Viņi ilgi raudzījās viens uz otru, tad Valfrīds ierunājās:
- Nu sveiks, Kari!
-Vai tu esi augšāmcēlies?! Karls izbrīnā savilka uzacis. Spēcīgi apskāvis Valfrīdu, Karls neslēpa prieka asaras. Draugs… Kā man trūka tevis visus šos gadus… Ak, Valfrīd, kur gan tu biji?
- Gūstā, Valfrīds nokrekstēja, ticis vaļā no Karla apskāviena. Viņš nebija gaidījis tādu emociju uzplūdumu un jutās apmulsis, redzot asaras. Ananerbe gūstā…
- Valfrīd, es tiešām nespēju noticēt! Tas tomēr esi tu! Valfrīd! Karls spieda Valfrīda plaukstu, kā mēģinādams pārliecināties, ka viņa priekšā stāv nevis rēgs, bet dzīvs cilvēks. Stāsti, draugs, lai tiešām spēju noticēt, ka tas esi tu!
- Ko lai stāstu? Valfrīds raudzīja pēc krēsla. Atceries Šveices Alpu mazpilsētiņu? Konferenci? Jau tad biju ieminējies, ka okeānā nav mierīgi. Kad zemūdenē devāmies prom, mums sāka sekot cita zemūdene.
- Kas? satraukti nočukstēja Karls.
- Ananerbe zemūdene. Mēs mukām prom, bet… Visus šos gadus es atrados Ziemeļjūras slepenajā bāzē… Strādāju zinātniskajā laboratorijā, Valfrīds meloja.
- Tur ir bāze? Karlam iespīdējās acis.
Valfrīds pamāja. Karls bija norijis ēsmu.
- Ko tu darīji laboratorijā?
- Strādāju pie lidojošā diska uzbūves.
-Un?
- Šķiet, ka veiksmīgi. Tomēr reizēm lidojošo disku neizdodas maskēt, un tad cilvēki redz NLO. Tas, lūk, ir vienīgais mīnuss, ko pagaidām nav izdevies novērst, Valfrīds atbildēja.
Tā viņam reiz bija stāstījis fon Oto. Arī to, ka eksistē vēl pāris slepenu laboratoriju. Kur tās atrodas, Valfrīds tā arī neizdibināja.
-Jauki. Vai tu vari mani aizvest uz šo laboratoriju?
- Es tur vairs nestrādāju, veselība sabojāta… Un gadi, kur tie gadi aizsteigušies! nopūtās Valfrīds. Ja būtu pieejama zemūdene, tad, protams, nebūtu problēmu.
- Par to nelauzi galvu. Zemūdene būs. Taču vajag pasteigties. Karla sentiments bija jau izkūpējis.
- Kālab tāda steiga? Valfrīds pajautāja, lai gan zināja, kāpēc tik drudžaina rosība.
Karlam bija jāmūk prom. Televizora ekrānā viņš redzēja Kamillu Larsenu plātām muti; acīmredzot žurnāliste joprojām vēl lasīja protokolu. Karls bija izslēdzis skaņu un nevarēja zināt, cik tālu viņa tikusi.
- Es tev pēc tam visu izstāstīšu. Ejam? Varbūt tu neesi Valfrids? Karls pēkšņi aizdomīgi uzlūkoja Valfrīdu. Ko es tev uzdāvināju pirms tavas nozušanas?
- Nāriņu.
-Jā, pareizi.
Pāris telefona zvanu, īsas instrukcijas, un tad viņi izgāja laukā. Pie viesnīcas ieejas gaidīja auto.
- Džefrij, pasteidzies, mums ļoti maz laika, Karls uzsauca pie stūres sēdošajam vīrietim. Bellas puika, pieliecies viņš nočukstēja Valfridam. Mana labā roka.
Drīz jau viņi bija ostā, tad brauciens ar nelielu kuteri, līdz viņus uzņēma zemūdene.
- Kā tev klājās visus šos gadus? Vai izdevās panākt, ko biji iecerējis?
-Protams. Karls pasmaidīja. Pasaules vara ir manās rokās.
Un tu manās, ari Valfrīds pasmaidīja.
- Katrā valstī ir cilvēki, kuri mani informē par ekonomiku, politisko noskaņu, tendencēm, un tad visu koriģēju pēc sava prāta. Zini, Valfrīd, es jau sen sapratu, ka dzīve šajā pasaulē ir tikai spēle un izklaide…
- Kā tad tu panāci, ka tev ir tik daudz… palīgu?
-Atradu efektīvas sviras, kā iedarboties uz cilvēka
psihi. Kauns, vainas izjūta lūk, kas cilvēkam liek skriet kā vāverei ritenī.
- Karls ir pasaules valdnieks! sarunā iesaistījās arī Džefrijs, neslēpdams sajūsmu.
- Agri vai vēlu pienāks bridis, kad pasaulē valdīs tikai ārieši, izredzētā tauta. Hitlers bija muļķis, gribēdams varu sagrābt ar spēku. Bet es esmu gudrāks. Var taču visu izdarīt mierīgā veidā!
- Tas nav iespējams.
- Tev daļēji taisnība. Reizēm vajadzīga asinsizliešana. Protams, cēlu mērķu vārdā.
-Un cilvēki? Salauzti likteņi? Iznīcība? Valfrīds nočukstēja. Karla klajais cinisms viņu satrieca.
- Dzīve ir rotaļa, es jau teicu. Un katrai spēlei ir savi noteikumi. Negribi tos saskatīt vai ignorē pats vainīgs.
Karls savus uzskatus klāstīja visu ceļu. Jo ilgāk Valfrīds klausījās, jo vairāk pieauga pārliecība, ka tas, ko
viņš grasās darīt, ir pareizi.
* * *
- Esam klāt.
Valfrīds nedaudz baiļojās, uztraukdamies, ko darīt, ja viņi nespēs iekļūt laboratorijā. Šeit viņš tik sen nav bijis. Fon Oto gan bija teicis, ka minikodolreaktors netiks atstāts bez uzraudzības, kamēr vien tas darbosies.
- Cik žēl, ka par šo bāzi nezināju agrāk, Karls nosūkstījās, sekodams Valfrīdam.
- Man te patīk. Kad atvedīsim meitenes, dzīve būs kā paradīzē, Džefrijs jau kala savus plānus.
- Sapņojat par paradīzi? Valfrīds atvēra kādas durvis. Lūdzu!
- Kas tas ir?
- Pats galvenais elements šajā laboratorijā. Valfrīds piespieda pogu, un aiz viņiem noslēdzās durvis. Piegājis pie vadības pults, Valfrīds iesāka regulēt kodolreaktora darbību. Tā jau viņš bija domājis, ka tas darbosies ar pašu mazāko jaudu. Uz galda atradās klade, kurā bija mērinstrumentu rādījumi. Laboratorijā ir vēl kāds cilvēks, kurš regulāri uzrauga reaktoru, saprata Valfrīds. Jāpasteidzas!
- Vai tad tā izskatās lidojošais disks?
- Tas ir kodolreaktors, Kari. Nūjā, nav jau brīnums, ka tehnikas lietās esi pilnīgs nejēga. Valfrīds atļāvās kļūt rupjš.
Uz vadības pults iegailējās sarkana brīdinājuma lampiņa.
- Ak tā? NLO darbina kodoldzinējs?
- Nē. To ir sarežģīti izstāstīt, bet, ja kādreiz esi dzirdējis par torsiona laukiem… Valfrīds stāstīja, cenzdamies novērst Karla uzmanību.
- Ko jūs darāt? Džefrijs pienāca klāt.
Pieliecies viņš paraudzījās uz vadības pulti.
- Iedarbinu mehānismu tā, kā tam vajag būt.
- Ahā!
- Lidojošos diskus varētu izmantot ieroču pārvadāšanai. Pēckara gados iegādātās zemūdenes jau morāli novecojušas, bet pie jaunām tikt problemātiski, atzinās Karls. Es varu nopirkt prāmi, lidmašīnu vai visekskluzīvāko auto, bet zemūdeni…
- Bet tu taču esi pasaules valdnieks, Valfrīds atgādināja, slaucīdams sviedriem norasojušo pieri. Telpā sāka kļūt karsti.
- Man ir konkurenti. Karls saviebās, kā atcerēdamies kaut ko ļoti nepatīkamu.
- Skat, mēraparātu rādītāji sasnieguši galējos ciparus, Džefrijs satraukti iesaucās.
- Vienkārši neliela pārslodze, Valfrīds pēc iespējas vienaldzīgāk atmeta ar roku. Lai iedarbojas, kā nākas, un viss normalizēsies…
- Varbūt vajadzētu izslēgt kodolreaktoru? Džefrijs bažīgi noprasīja.
- Viss ir kārtībā.
- Vai varu apskatīt lidojošo disku?
- Varēsi pat lidot. Un itin drīz.
- Jā? Karla uzmanību pēkšņi saasināja Valfrīda intonācija, kādā tas atbildēja.
-Jā, tūlīt mēs… dosimies prom… Vai tev nav žēl izniekotās dzīves? Vēl jau ir laiks noskaitīt kādu lūgšanu…
- Atslēdz reaktoru! Karls iekliedzās, pēkšņi apjēgdams, kas notiks.
Atgrūdis Valfridu no vadības pults, Džefrijs centās izslēgt aparatūru.
- Nepūlies, par vēlu! Valfrīda balsi noslāpēja trauksmes sirēnas iegaudošanās. Protams, vēl jau varēja visu apturēt, ja vien Valfrīds gribētu.
- Atslēdz reaktoru! Karls satvēra Valfrīdu aiz pleciem un spēcīgi sapurināja. Apturi to!