- Es speciāli tevi šeit ievilināju, lai iznīcinātu ļaunumu…
- Tad tu maldies! Viss turpināsies, pat ja manis vairs nebūs!
- Nožēlo savus grēkus, čukstēja Valfrīds.
- Nē! Es neko nenožēloju, jo dzīvoju tā, kā man patika. Es dzīvi baudīju! Es pieņēmu to tādu, kādu to deva liktenis. Katra diena man bija kā svētki! Man nav ko nožēlot! Karls apbrīnojamā veidā bija atguvis savaldību un mieru. Toties Džefrijs aurodams dauzīja durvis, mēģinādams tās atvērt.
- Es gan nožēloju, Valfrīds nočukstēja.
Pēkšņi viņu sagrāba dzīves alkas. Viņš taču varēja dzīvot pavisam citādi… Ne jau viņam vajadzēja sodīt Kārlu… Ne viņam vajadzēja uzņemties soģa lomu…
"Valfrīdiņ, Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi," viņš atkal dzirdēja sava tēva Kristiāna Emanuēla balsi.
Tad pasaule pārvērtās spilgtā spožumā…
Viss bija beidzies.
* * *
- Paskaties, ko raksta avīzes! Norvēģijas piekrasti satricinājusi spēcīga zemestrīce. Ingeborga nolika laikrakstus uz galda.
- Zemestrīce? Kas tas ir salīdzinājumā ar Kamillas izdarībām? Torvalds atvēra laikrakstu un iegrima lasīšanā. Viņa, neaprunājoties ar mani, palaida ēterā speciālizlaidumu un pēc tam ar to memļaku Marku sarīkoja preses konferenci, Torvalds dusmojās. Prātam neaptverami! Un kādēļ Markam publiski visai pasaulei bija jāstāsta, kā viņu šantažējis Ridgers un piespiedu kārtā nofilmējis?
- Kamilla ir drosmīga meitene, tev vajadzētu ar viņu lepoties. Ne kuram katram pietiktu dūšas atklāt sabiedrībai slepenas lietas, zinot, ka tas var apdraudēt dzīvību. Protams, nepatīkami, ka tagad Larsenu vārds būs mutē katram, bet sabiedrība visu ātri aizmirst, līdzko atgadās kāds cits notikums. Redzi, cik daudz vērības veltīts zemestrīcei!
- Kā tad aizmirsīs. Līdz tam brīdim, kad Kamilla atkal atradīs kādu sensacionālu materiālu, pareģojoši norūca Torvalds, bet sirdī iekņudējās lepnums par meitu.
Beigas