- Nu? Nesāc tikai pinkšķēt. Kas noticis noticis. Varbūt uz labu. Godīgi sakot, man Mati nepatika. Gatavais badakāsis!
- Māt, Kamilla satraukti iesaucās, kā tu vari…
- Kamilla, es labi zinu, cik daudz naudas tērēja jūsu ekspedīcijās. Saki paldies, ka nestāstīju Torvaldam.
- Vai tagad tam ir kāda nozīme?
- Ko tu domā iesākt? Varbūt strādāsi pie manis? māte atkal ievirzīja sarunu citā gultnē.
- Kādu laiku atpūtīšos, tad redzēs, Kamilla nenoteikti atbildēja.
- Tev ir jāsaņemas. Labi, līdz rītam! Lūkass būs ļoti priecīgs, ja tevi redzēs. Tad arī parunāsim par tavu nākotni. Buča! Klausulē atskanēja pīkstieni.
Kamilla attapa, ka dvielis ir noslīdējis uz grīdas un viņai ir kļuvis vēsi. Viņa devās pie skapja. Jāapģērbjas un jāpadomā, ko darīt turpmāk. Mātes zvans iedvesa Kamillā nedaudz dzīvības. Pirms septiņiem gadiem māte bija aizgājusi prom no ģimenes, jo bija iemīlējusies citā vīrietī. Kamilla ilgi nespēja piedot mātei tādu soli. Tikai tad, kad Kamillai uzradās pusbrālītis Lūkass, attiecības kļuva siltākas.
Atvērusi skapja durvis, Kamilla sastinga. Viņas kāzu kleita… Speciāli pasūtīta slavenā modes salonā, izšūta ar neskaitāmām pērlītēm, ar garu velci. Kleita, ko viņa nekad vairs neapģērbs, jo Mati…
- Jātiek tam pāri, viņa nomurmināja.
Apģērbusies viņa saudzīgi izņēma no skapja kāzu
tērpu un salocīja. Tālāk no acīm, tad ari sirdij būs mierīgāk, viņa domāja. Kleitu viņa atdos labdarības iestādei, varbūt cita meitene būs daudz laimīgāka.
Atskanēja zvans, šoreiz pie ārdurvīm. Žigli noskrējusi pa kāpnēm uz pirmo stāvu, Kamilla iedomājās, ka nevienu negaida. Tevs būtu ienācis pats, māte tikko zvanīja, un draudzenes vēl nezina, ka viņa ir mājās. Varbūt jau zina? Apstājusies plašajā priekšnamā pie spoguļa, viņa izņēma no matiem sprādzi, saķemmējās un uzkrāsoja lūpas. Tikai tad viņa devās pie durvīm.
- Labdien. Vai esat Kamilla Larsena? -Jā-
- Vai varam aprunāties? pie durvīm stāvēja nepazīstams vīrietis.
- Kas jūs esat? Kamillas pirksti spēcīgāk iekrampējās durvju rokturi, jo vīrietis spēra soli tuvāk, it kā gribētu ienākt bez uzaicinājuma. Protams, viņa varēja neuztraukties par savu drošību, jo sargs, kas uzraudzīja Larsenu privātmājas teritoriju, atradās netālu. Tas nozīmēja, ka nepazīstamais viņam ir uzrādījis personību apliecinošu dokumentu.
- Ēriks, Mati paziņa.
Izdzirdējusi drauga vārdu, Kamilla sajuta karstas tirpas.
- Izsaku līdzjūtību. Esmu dzirdējis, ka gatavojāties kāzām.
- Paldies. Kamilla sasprindzināja atmiņu un mēģināja atcerēties, vai Mati kādreiz ir pieminējis Ēriku. Viņa varēja arī neko nezināt par šo puisi.
- Ilgi jūs neaizkavēšu. Pie Mati bija palikušas manas mantas. Iedomājos, varbūt tagad tās ir pie jums.
-Kas?
- Koferis.
Kamilla papurināja galvu.
- Žēl, Ēriks novilka. Sameklējis kabatā vizītkarti, viņš to pasniedza meitenei. Piezvaniet, ja koferis atradīsies.
Pieklājīgi atvadījies, Ēriks aizgāja.
Kamillu pārņēma neomulīga sajūta, un viņa nesaprata, kas tieši ir izraisījis nepatiku pats Ēriks vai fakts, ka cilvēks ir nozaudējis savu mantu Mati dēļ. Un koferis noteikti ir pazudis, droši vien mētājas kādā izgāztuvē, jo
Mati īrētajā dzīvoklī tagad mīt citi.
* * *
- Ko tas nozīmē? Torvalds nikni vicināja aploksni. Kādā ķezā atkal esi iekūlusies?
Kamilla neizpratnē paraustīja plecus. Pa īstam dusmīgu tēvu pēdējo reizi viņa redzēja tad, kad māte bija atstājusi ģimeni. Vienmēr savaldīgs, kaut nedaudz skarbs izteicienos, Torvalds nekad netika pacēlis balsi pret Kamillu. Tātad noticis kaut kas ārkārtējs.
- Tevi gaida policijas iecirknī. Viņš iemeta vēstuli Kamillai klēpī.
- Kāpēc atvēri man adresētu aploksni? Kamilla sašuta ne pa jokam un palaida gar ausīm vārdus par policiju. Viņa vairs nav maza meitenīte, kas jāvaktē ik solī.
- Pietiek, ka nesen tevi izpestīju no cietuma, Torvalds nikni atgādināja meitai.
- Tas bija īslaicīgās aizturēšanas izolators, Kamilla atcirta. Galu galā man pat atvainojās.
- Tev ir slikti draugi, Torvalds aizrādīja.
- Tedijs nelietoja narkotikas. Viņu kāds speciāli iegāza. Kamilla pietvīka kā biete, jo tēva replika viņu aizskāra.
Uzmetusi lūpu, viņa no aploksnes izņēma pavēsti un lapiņu izpētīja no abām pusēm.
- Tam nav nozīmes, Tedijs lietoja vai nelietoja narkotikas. Viņš tās izplatīja, un tas ir vēl bīstamāk.
-Tēti, kur te būtu rakstīts, ka esmu izdarījusi ko sliktu? Viņa piecēlās un nolika vēstuli uz galda. Tā ir tikai pavēste. Droši vien atkal uzdos jautājumus par Tediju. Ja es būtu iekūlusies nepatikšanās, kā tu saki, tad tagad šeit neatrastos. Es būtu arestēta, Kamilla metās sevi aizstāvēt.
- Pilnīgi pareizi! Tediju aizturēja britu policija, bet tev nāksies sarunāties ar Zviedrijas tiesībsargiem.
-Neredzu atšķirību. Kādēļ man lidot uz Londonu, ja ar mani var aprunāties tepat? Kolēģu padarīšana. Kamilla atguva mieru, taču pakrūtē iekņudējās neskaidras nojausmas. Varbūt tas ir saistīts ar Mati bojāeju, galvā pazibēja doma. Gan jau būs labi, viņa mēģināja noklusināt bažas.
- Katram gadījumam sūtīšu tev līdzi juristu. Torvalds mazliet nomierinājās un ieslīga mīkstajā krēslā.
- Nevajag! Kamilla noraidīja palīdzību. Brīdi klusējusi, viņa ierunājās: Māte mani aicināja strādāt pie sevis.
- Tu jau esi liela, pati izvēlies, Torvalds atbildēja pēc brīža.
- Tieši tāpēc. Vai man atradīsies vieta tavā televīzijā?
-Nezinu, Torvalds norūca. Silvijas bizness ir daudz lielāks nekā mana televīzija.
- Tad kā būs? Kamilla nepacietīgi atgādināja.
- Varu piedāvāt tikai projektu vadītājas krēslu.
- Tas ir vēl labāk, nekā cerēju! Kamilla sajūsminājās. Tēti, es tevi mīlu!
- Mazā pielīdēja. Torvalds apmierināti pasmaidīja.
Viņa balsī parādījās siltums, niknums bija pazudis
bez miņas.
- Tagad aizbraukšu pie mammas. Kamilla pavirši uzspieda tēvam uz vaiga buču.
- Pasveicini Silviju no manis! Torvalds noteica.
Pagaidījis, līdz Kamilla aizver aiz sevis durvis, viņš
izņēma no kabatas vēl vienu aploksni. Tās sūtītājs bija Džefrijs Ridgers, kurš piedāvāja iegādāties prāmja Queen Sally īpašuma daļu. Torvalds aizdomājās, pierē parādījās rūpju rieva. Viņš nepazina Ridgeru, ne arī zināja, kam pieder prāmis. Bez šaubām, cilvēks ir pārbijies un tagad cenšas atbrīvoties no savas daļas. Sak, labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Neba katru dienu uz prāmja notiek sprādziens.
* * *
Iegājusi policijas ēkā, Kamilla jutās riebīgi. Un kā nu ne, ja atmiņas par uzturēšanos īslaicīgas aizturēšanas izolatorā bija spilgtas. Tagad viņa jau nožēloja, ka ir atteikusies no jurista palīdzības. Izmeklētājs, kurš laipni norādīja uz krēslu, neviesa uzticību. Tieši otrādi, viņa sejā vīdēja kaut kas ļauns, un Kamillai šķita, ka viņas priekšā sēž maskējies trollis.
- Man liekas, ka te ir noticis pārpratums, Kamilla no somiņas izņēma pavēsti un nolika uz galda.
-Jaunkundze, policija nekad nekļūdās, sekoja asa atbilde.
Neskanīgā balsī atbildējusi, kā viņu sauc un kur viņa dzīvo, Kamilla sēdēja kā uz adatām. Bažas pieauga, jo izmeklētājs klusēdams atvēra kādu mapi un, sameklējis fotogrāfiju, to pasniedza Kamillai.
- Vai pazīstat?
-Jahta Wiking, Kamilla izbrīnījusies paskatījās uz izmeklētāju.