Kas tie par kumēdiņiem, viņa nodomāja. Vai tādēļ viņa aicināta uz policijas iecirkni, lai atbildētu uz tik stulbu jautājumu?
- Lieliski. Izmeklētājs grozīja pirkstos pildspalvu un urbās viņā ar ciešu skatienu. Vai bija patīkami kuģot ar Wiking?
-Jā, Kamilla atteica, jo nesaprata, uz ko mērķē izmeklētājs.
- Saprotiet, var izklaidēties, kuģojot pa jūru, bet… ieturējis nelielu pauzi, izmeklētājs ar uzsvaru turpināja: …bet tas nenozīmē, ka drīkst nodarboties ar nelikumīgām darbībām.
- Ar kādām?
- Larsenas jaunkundze, es domāju, ka jūs saprotat, par ko ir runa.
Kamilla pavēra muti, lai teiktu, ka ūdens piesārņotības pētīšana nav pretlikumīga, taču laikus atcerējās iemīļoto tēva teicienu "Kad tev jautā, cik ir pulkstenis, nestāsti par tā uzbūves mehānismu". Protams, izmeklētājs ar nolūku uzdod tieši šādu jautājumu. Tā var izvilināt informāciju.
- Nē, es nezinu, par ko jūs runājat. Kamilla sataisīja vientiesīgu ģīmi.
- Piemēram, niršana jūras dzelmē.
- Jā? Arī peldēšanās ir aizliegta? Kamilla zobgalīgi pārjautāja.
- Kas gan interesants Baltijas jūras dzīlēs? Koraļļu tur nav, izmeklētājs aizguva viņas toni. Tad nopietni paskaidroja: Runa ir par aizliegto zonu, kurā nedrīkst atrasties, kur nu vēl nodarboties ar niršanu.
- Nezinu, kur tāda atrodas. Kamilla paraustīja plecus.
- Te ir krasta apsardzes patruļas ziņojums. Izmeklētājs bungoja ar pirkstiem pa mapi. Sīki un detalizēti aprakstīts, kā jahta Wiking tika aizturēta prāmja Estonia nogrimšanas vietā.
- Un tad? Kamilla aizturēja elpu. Tad, lūk, kāpēc Mati bijis tik dīvains, viņa nodomāja.
- Larsenas jaunkundze, vai tad nezinājāt, ka šī kuģa vraks jūrā tiek uzskatīts par apbedījumu vietu? Šajā vietā kategoriski aizliegtas zemūdens ekspedīcijas.
-Ak dievs! Kamillai paspruka. Kad jahta tika aizturēta?
Izmeklētājs atvēra mapi un nolasīja datumu.
- Es tajā dienā kārtoju valsts eksāmenu un nevarēju vienlaikus atrasties divās vietās Notingemas Universitātē un uz jahtas.
- Zinu, ka jūs kārtojāt eksāmenu, izmeklētājs mīksti atbildēja. Saprotiet, kas par lietu… Vai apjēdzat, ko jūsu draugi izcēla no prāmja?
- Mati neko neteica. Par Estonia uzzināju tikai tagad… Nē, es neko nezinu…
- Krasta apsardzes patruļas ziņojumā teikts, ka viņi, tuvojoties jahtai, binoklī redzējuši: jahtā kaut kas tiek iecelts. Kamilla, jums ir jāzina. Mati bija jūsu līgavainis, gan jau viņš jums kaut ko izstāstīja.
- Bet es tiešām neko nezinu, Kamilla bija gatava zvērēt. Šie jaunumi viņu gan pārsteidza, gan izbiedēja.
-Neko neteica? izmeklētājs apšaubīja dzirdēto.
- Bet vai esat lietas kursā par to, ka faktu slēpšana un policijas maldināšana ir kriminālsodāma?
- Kāpēc nevarat nopratināt pārējos? Jautājiet tiem, kuri ir bijuši uz jahtas. Tur bija ne tikai mani draugi, bet arī jahtas darbinieki.
- Larsenas jaunkundze, tajā reizē uz jahtas atradās tikai jūsu draugi. Šis fakts izraisa pārdomas. Kāpēc uz jahtas nebija neviena darbinieka? Tikai tāpēc, ka jūsu draugi šai ekspedīcijai gatavojās jau iepriekš. Bet… Izmeklētājs noklakstināja ar mēli. …diemžēl varu nopratināt tikai dzīvus cilvēkus.
-Jā, Mati ir gājis bojā. Kamillai sažņaudzās sirds.
- Ne tikai Mati. Tedijs ir pakāries cietuma kamerā, bet Džastina un Evarests ir pazuduši bez vēsts. Izsludināta viņu meklēšana. Vienīgais cilvēks, kas varētu ieviest kādu skaidrību, esat jūs, Larsenas jaunkundze.
- Nevar būt. Šī ziņa Kamillu pagalam pārbiedēja.
- Arī man tas nepatīk, izmeklētājs vaļsirdīgi piebilda. Jūsu pašas labad visdrošākais būtu izstāstīt, vai pie Estonia tika ienirts vienreiz.
- Es taču nezinu!
- Kad pēdējo reizi redzējāt Džastinu un Evarestu?
- Neatceros.
-Labi. Izmeklētājs vienaldzīgi pamāja ar galvu.
- Ceru, ka līdz nākamajai reizei šo to atcerēsieties. Mēģiniet atsaukt atmiņā sarunas ar Mati, pat niecīgākais sīkums var dot kādu pavedienu. Varbūt Mati kaut ko stāstīja, tikai jūs tam nepievērsāt uzmanību. Bet varbūt rakstāt dienasgrāmatu?
-Nē!
- Tad visu labu, Kamilla Larsena!
Izskrējusi laukā no policijas ēkas, it kā viņai pakaļ dzītos nezvēru bars, Kamilla iesēdās mašīnā un piedeva gāzi. Kādas šausmas! Mati bija iekūlies pamatīgās nepatikšanās un nebija viņai bildis ne vārda. Kāpēc?
- Nevar būt, viņa nomurmināja, kad prātā vēlreiz bija izdzīvojusi sarunu ar izmeklētāju.
Viņa ir bijusi muļķe! Izmeklētājs, bez šaubām, meloja. Ja jau krasta apsardze binoklī redzējusi ļaudis izceļam kaut ko no jūras un pēc tam viņus arestēja, tad droši var apgalvot, ka arī iegūtā manta ir konfiscēta. Un izmeklētājs zina, kāda tā ir. Ak, kāpēc Mati viņai neko nestāstīja?
Pag! Un ko māte bija ieminējusies par Mati un naudu? Kaut kas nesakrīt. Tas ir jānoskaidro tūlīt pat.
Daudz nedomādama, viņa auto strauji grieza riņķī ceļš bija brīvs. Paldies dievam, tā nav šoseja, bet parasta ieliņa. Nopriecājusies, ka ir izdevies Šūmahera cienīgs manevrs, Kamilla samazināja ātrumu. Viņa pieliecās, lai paņemtu uz blakussēdekļa nolikto somiņu un izņemtu disku. Jautra mūzika būs īsti laikā.
Metālisks blīkšķis satricināja mašīnu un izsita stūri no rokām. Tas notika tik zibenīgi, ka viņa pat neapjēdza, kas notiek. Auto sagriezās riņķī un apstājās. Brīdi sēdējusi nekustīgi, meitene uzmanīgi pakustināja rokas, tad kājas. Paldies dievam, drošības spilveni un josta bija paglābuši no traumām. Bet ķeza gan ir pamatīga: džips ir sadragājis ielas malā novietoto Audi.
Kamilla trīcošām rokām atvēra durvis un izkāpa. Ak vai! Audi ir pamatīgi sabojāts, viņa konstatēja.
Skaļus, nejaukus vārdus klaigādams, no veikala izsprāga tā īpašnieks.
- Pats vainīgs, nevajadzeja mašīnu novietot šeit, -
Kamilla aizstāvoties atcirta. Te nu bija lēnāk brauksi…
* * *
Sarkanu ķieģeļu nams, celts pirms diviem gadu simteņiem, kurā tagad dzīvoja Kamillas māte Silvija ar savu jauno ģimeni, meitenē aizvien izraisīja sajūsmu. Katru reizi, ieradusies pie mātes ciemos un aizvērusi aiz sevis masīvos režģu vārtus, viņa mēdza apstāties pagalmā un apbrīnot ēkas fasādi. Dekoratīvi elementi eņģeļi un ziedu vītnes virs logiem rosināja iztēli.
Šoreiz Kamilla pat neuzmeta skatienu fasādei, skriešus sasniedza parādes durvis un sastādīja koda atslēgas ciparu kombināciju. Viņa bija piezvanījusi mātei un lūgusi iespēju parunāties divatā. Silvija pusdienas parasti mēdza baudīt restorānā, un šī bija viena no tām retajām reizēm, kad viņa, paklausījusi meitas vēlmei, bija nolēmusi paēst mājās.
-Sveika! Silvija uzsauca, līdzko Kamilla iegāja ēdamtelpā. Pusstundu varu tev veltīt. Mīļā, ko tu gribēji pastāstīt?
Kamilla iekrita krēslā un, uzlikusi elkoņus uz galda, noslēpa seju plaukstās.
- Man ir problēmas, Kamilla tikko dzirdami nočukstēja.
- Kur nu bez tām! Silvija sameklēja šķīvi un aicināja Kamillu pievienoties pusdienām. Visiem pietiek problēmu.
- Par Mati. Kamilla pacēla acis. Es biju policijā, un tur teica, ka jahta aizturēta. Vai tu to zināji?
-Jā. Silvija pamāja.
- Tu biji ieminējusies par naudu, Kamilla atgādināja pirms vairākām dienām notikušo sarunu. Vai Mati lūdza naudu?
-Jā. Silvija kļuva nopietna. Mati un pārējie bija arestēti. Es iemaksāju drošības naudu par Mati. Viņš man paskaidroja, ka prāmja Estonia nogrimšanas vietā viņi nokļuvuši nejauši. Starp citu, jahta piederēja Omalheru ģimenei.