- Nevar būt, Kamilla brīnījās. Mati apgalvoja, ka jahta ir jānoīrē. Biju iemaksājusi ceturto daļu no īres. Summu sadalījām visiem vienādās daļās.
- Mīļumiņ, acīmredzot Omalheri bija nolēmuši nopelnīt. Silvija neuzkrītoši palūkojās rokas pulkstenī, apsvērdama, cik daudz laika vēl var veltīt meitai. Cik liela bija tava iemaksa?
Kamilla nosauca summu.
- Oho! Silvija pārsteigta iesaucās. Tādā gadījumā Mati un pārējie tevi ir piemuļķojuši. Kamilla, par šādu summu var noīrēt daudz lielāku jahtu.
- Vai tu to precīzi zini?
- Protams. Bet vai tu kādreiz esi sev jautājusi, ar ko Mati nodarbojas? Silvija, izdzērusi krūzīti kafijas, sameklēja cigareti un šķiltavas. Aizsmēķējusi viņa vēlreiz atkārtoja jautājumu.
- Protams, viņš pētīja jūras piesārņotību. Kamilla juta, ka viņā sāk mosties dusmas.
- Nē, mīļumiņ, Mati meklēja dārgumus. Mēs tā sirsnīgi aprunājāmies, un Mati visu izstāstīja. Džastina un Evarests ir profesionāli daivingisti. Tev pašai vajadzēja to saprast. Vai tad neievēroji, ka uz jahtas atrodas pirmklasīgs aprīkojums, lai nodarbotos ar zemūdens ekspedīcijām?
Kamilla pastiepās pēc ābola un iecirta zobus sulīgajā auglī. Viņa mēģināja apjēgt nupat dzirdēto.
- Kā tu visu tik smalki zini?
- Mati iecere mani ieinteresēja, un es nolēmu iemaksāt drošības naudu arī par pārējiem.
- Kādēļ? Kamillai tas bija jaunums.
- Es no Omalheriem atpirku jahtu. Par nieka cenu. Tā, lūk, dārgumiņ!
- Nevaru saprast, kādēļ Mati no manis slēpa patiesību.
- Tātad viņš neko neteica? Interesanti. Viņš zvērēja, ka pats tev visu izstāstīs. Tad, kad nokārtosi eksāmenus. Man nācās uzklausīt viņa garo monologu, cik ļoti viņš tevi mīl. Silvija novērsa skatienu sāņus. Un ka tas viss tiekot darīts tādēļ, lai nodrošinātu savu finansiālo stāvokli. Jo tu esot bagāta, bet viņš nabags. Daļēji es viņu saprotu. Lai gan arī tagad varu tev sacīt Mati man nepatika. Jā, un drīz pēc tam viņš gāja bojā… Tāpēc arī klusēju. Gaidīju izdevīgāku brīdi.
- Nespēju aptvert. Kamilla satvēra galvu plaukstās.
Atmiņā atausa kāda aina, kam viņa nebija pievērsusi uzmanību. Viņa sauļojās un lasīja konspektus, Mati un Evarests bija ieniruši ūdenī. Džastina kajītē gatavoja sviestmaizes, un Tedijs uzmanīja troses, pie kurām bija piestiprinājušies Mati un Evarests. Pēc kāda laika no ūdens iznira Mati un pasniedza Tedijam somu. Un tā viņi bezgala daudz reižu nira, lai gan pēc loģikas vajadzētu peldēt tālāk un vākt paraugus tur. Mati un Evarests turpināja zemūdens gaitas līdz pat vakaram tajā pašā vietā. Meklēja dārgumus? Bet viņa pati savām acīm redzēja ūdens analīžu atskaites. Lasīja Mati topošo zinātnisko darbu, redzēja tos baisos kuģus ar lādiņiem…
Šķiet neticami, ka tas viss ir bijis tikai aizsegs, lai Mati meklētu jūras dzelmē nogrimušo kuģu dārgumus.
- Man bail no policijas, Kamilla atzinās. Izmeklētājs ir briesmīgs.
- Tev nevajag par to uztraukties. Lai ko Mati un pārējie ir darījuši, tu neesi atbildīga par viņu rīcību. Bet par izmeklētāju neuztraucies, aizsūtīšu pie viņa savu juristu lai painteresējas.
- Man trūkst Mati…
- 0, man jādodas uz biroju! Silvija satrūkās. Kamilla, iesaku visu notikušo izmest no galvas. Zini tad, kad man rodas problēmas, tā vietā, lai raudātu un vaimanātu, es atceros kādu senu gudrību, Silvija pamācīja meitu. Pārdzīvot to, kas ir atgadījies vakar, nav vērts, jo tas ir jau noticis. Pārdzīvot to, kas notiks rīt, arī, jo tas var arī nenotikt. Bet tas, kas ir šodien, tik ātri pārvēršas vakardienā, ka par to bēdā tikai muļķis.
Kamilla pasmaidīja. Viņa apbrīnoja neizsīkstošo mātes optimismu un spēju uz visu lūkoties ar smaidu.
- Ejam! Silvija pamāja meitai ar roku.
- Tev atkal jauna frizūra. Kamilla tikai tagad ievēroja, ka mātes mati ir kļuvuši īsāki un ieguvuši sarkanīgu spīdumu. Iepriekšējā ciemošanās reizē tie brīvi krita pāri pleciem.
Silvijas domas bija pievērsušās darba jautājumiem. Tu atbrauci ar savu mašīnu vai ar taksometru? Silvija painteresējās tad, kad viņas bija nonākušas pagalmā.
- Mans auto atrodas darbnīcā. Kamilla sarauca degunu.
Faktu, ka viņa kādam svešiniekam ir sadauzījusi Audi,
Kamilla noklusēja. Galu galā tā ir tikai viņas problēma, ar ko jātiek galā pašai.
Apsolījis Kamillai projektu daļas vadītājas krēslu, Torvalds meitas rīcībā atvēlēja arī kabinetu. Salikusi uz galda augstā kaudzē mapes, kuras atnesa tēva sekretāre, lai būtu iespēja iepazīties ar Torvaldam piederošo televīzijas kompāniju kopumā, Kamilla ķērās pie materiālu izpētes. Studiju gados viņai neatlika laika painteresēties, kā klājas televīzijai, arī sevišķas intereses nebija. Turklāt Kamilla bija paturējusi prātā domu, ka viņa var strādāt mātes vadītajā pārtikas rūpniecības kompānijā Astra Holding. Lai gan par savu nākotni viņai bija pavisam citi plāni. Viņas un Mati kopējie plāni.
Savādi, ka Mati alka pārcelties uz Savienotajām Valstīm.
Tā ir lielo iespēju zeme, viņš sapņaini mēdza sacīt Kamillai.
Par visu vairāk viņš vēlējās dzīvot Kalifornijas štatā, jaukā mājā ar skatu uz okeānu. Pats galvenais, viņaprāt, bija uzrakstīt zinātnisko darbu par Baltijas jūras piesārņotību, dabūt doktora grādu un iekārtoties kādā no Kalifornijas universitātēm par pasniedzēju.
Tagad viņai pašai jādomā par savu nākotni.
Pārskatījusi vairākas mapes, Kamilla pierima. Domas atkal aizvirpuļoja pie Mati. Kamilla labi atcerējās, ka sākumā viņš daudz laika atlicināja lasītavai, kur vāca nepieciešamos materiālus. Pāris reižu viņa pat palīdzēja tulkot dažus tekstus no franču valodas. Un tad uzradās šī ideja pašam savākt paraugus un veikt analīzes. "Vai tā bija Mati ideja?" Kamillai pēkšņi prātā iešāvās doma. Ko viņa zināja par pārējiem?
Tedijs bija Mati kursabiedrs, un Kamilla viņu pazina samērā labi. Viņš reizēm mēdza uzspēlēt ģitāru un dievināja futbolu. Mati Kamillu iepazīstināja ar Džastinu un Evarestu Omalheriem; tā esot brīnišķīga ģimene. Dīvaini lai arī ar Džastinu bija pietiekami daudz laika pavadīts kopā uz jahtas, taču pa īstam viņas nesadraudzējās. Džastina bez mitas pļāpāja par Evarestu: cik viņa esot laimīga un iemīlējusies. Tas bija Džastinas monologs, jo pārējais viņu neinteresēja.
Pēc tam kad Mati gāja bojā, Kamillai kā sniegs uz galvas uzkrita pamatīgas nepatikšanas. Viņu pēkšņi aizturēja! Tāpat kā Tediju, pie kura tika atrasts pāris paciņu kokaīna. It kā viņa būtu līdzdalībniece.
Mati notrieca auto, no viņa dzīvokļa kāds aiznesis prom materiālus. Kamilla uz pirkstiem uzskaitīja visus faktus. Mani aizturēja, Tediju galu galā iespundēja aiz restēm. Šā vai tā, arī mūsu dzīvokļi tika pārmeklēti. No redzesloka ir pazuduši Džastina un Evarests. Interesanti, uz kurieni viņi ir aizlaidušies?
Šo nejēdzību sakarā viņa pat netika uz Mati bērēm. No bēdām viņa vai zaudēja prātu. Tēvs lika pie malas savas darīšanas, nopirka biļetes un Kamillu pretēji viņas gribai aizveda ceļojumā. Krustām šķērsām viņi izbraukāja Grieķiju un Itāliju, apmeklēja Franciju; beidzot viņa daudzmaz atguvās no pārdzīvojumiem.
Kamilla lauzīja galvu, ko tādu Mati un pārējie bija atraduši jūras dzīlēs. Vai viņi uzgāja nogremdētos kuģus ar ķīmiskajiem ieročiem? Diez vai. Taču interesanti, kā reaģētu sabiedrība, ja šī informācija nonāktu atklātībā? Vai tas neietekmētu zivrūpniecību? Varbūt tieši otrādi šī ziņa pasaulei liktu kaut ko darīt jūras labā?