Prāmis Estonia? Varbūt Mati un pārējie ir uzgājuši pēdas, kas ļautu atminēt katastrofas patiesos iemeslus?
Auksti šermuļi pārskrēja Kamillai pār muguru. Varbūt tā tiešām nebija vienīgā reize, kad viņi apsekoja Estonia, kā bija minējis izmeklētājs?
Bet varbūt ir vēl kaut kas, par ko viņa nemaz nenojauš? Varbūt tam nav nekāda sakara ar jūru? Un ar Mati ir noticis tikai nelaimes gadījums? Vai Tedijs tiešām bija iesaistījies narkotiku izplatīšanā? Sirds, atceroties Mati, izmisumā salēcās. Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ…
- Zinu, pie kāda projekta strādāšu! Kamilla iesaucās.
Tas ir jāizstāsta tēvam. Tūlīt, nekavējoties! Aizcirtusi
kabineta durvis, viņa šķērsoja gaiteni, uzskrēja trešajā stāvā un, neklausīdamās sekretāres vārdos, ka Torvalds Larsena kungs pašlaik ir aizņemts, iesteidzās tēva kabinetā.
- lēti, es… Ieraudzījusi nepazīstamu kungu, Kamilla aprāvās un nokaunējās kā mazs skuķis. Kur viņai bija prāts neieklausīties sekretāres teiktajā, Kamilla sevi norāja.
- Nāc iekšā, Kamilla! Torvalds pamāja meitai. Tā ir mana meita Kamilla, projektu daļas vadītāja, viņš Kamillu iepazīstināja ar savu sarunas biedru. Tas ir Džefrijs Ridgers. Mēs apspriežam prāmja Queen Sally nākotni.
- Ļoti patīkami, Kamillas jaunkundze, ar jums iepazīties. Džefrijs piecēlās un sniedza viņai roku.
Kamilla vispirms nopētīja Džefriju, tad pasmaidīja, kā bija redzējusi darām māti, tiekoties ar cilvēkiem. Un tikai pēc tam atbildēja uz sveicienu. Gara auguma, kārns, ar nosirmojušiem matiem, Džefrijs bija pilnīgs pretstats viņas tēvam.
- Ridgera kungs, tiksimies rīt, un es jums došu konkrētu atbildi. Arī Torvalds piecēlās, norādīdams, ka saruna ir beigusies. Apspriedīšos ar saviem juristiem.
Džefriju Ridgeru pavadījis līdz durvīm, Torvalds atviegloti uzelpoja.
- Kamilla, viņš pievērsās meitai, balss mainījās līdz nepazīšanai. Turpmāk lūdzu tevi neskriet manā kabinetā kā viesulim. Man reizēm ir svarīgas tikšanās, un tavi bērnišķīgie izlēcieni… Tamdēļ man ir sekretāre, kuras pienākums ir brīdināt, ja esmu aizņemts. Iegaumē vēl kādu svarīgu lietu: šeit nav tēta, nav meitas, šeit ir bizness. Un biznesā nav draugu, ir tikai partneri. Ko gribi teikt?
- Vairs neko. Kamilla apcirtās un aizvainota uzgrieza tēvam muguru.
- Sēdies! Viņš pamāja uz krēslu, kurā nupat bija sēdējis Džefrijs. Šī tev ir pirmā darbadiena televīzijā, tādēļ piedodu šo izlēcienu.
- Varu strādāt arī pie mātes, Kamilla pacēla balsi, tomēr paklausīja Torvaldu un piemetās uz krēsla malas.
- Viņa biznesā ir vēl nežēlīgāka par mani. Tādēļ viņai ir jau holdings.
Uzmetusi lūpu, Kamilla nikni skatījās uz tēvu. Viņa nebija iedomājusies, ka viņš var būt tik bargs.
- Kamilla, tev vēl daudz kas jāapgūst. Ir lietas, kuras nemācīs nevienā augstskolā, Torvalds atkal runāja rāmā balsī.
- Ko jūs apspriedāt par Queen Sally?
- Ridgers piedāvāja man nopirkt savu daļu.
- Kādēļ?
Torvalds paraustīja plecus. Arī viņu nodarbināja šis jautājums.
- Ko pirmīt gribēji stāstīt? viņš atgādināja.
- Esmu izlēmusi, pie kāda projekta strādāšu. Baltijas jūras piesārņotība ir aktuāla tēma. Un nedomā mani atrunāt, Kamilla nobēra kā pupas. Viņa turpinās Mati iesākto darbu, pat ja viss būtu jāsāk no jauna.
- Labi, ej, strādā! Torvalds piekrita.
Priecīga, ka tēvs nav noraidījis viņas priekšlikumu, Kamilla kā putniņš izspurdza no kabineta. Sekretāre atkal kaut ko gribēja bilst, taču Kamilla viņu kārtējo reizi ignorēja. Galu galā viņa ir Torvalda meita un, kas citiem ir liegts, viņai ļauts. Un pašreiz viņai nav vaļas klausīties pļāpas.
- Sveika, Kamilla! gaitenī viņu kāds negaidīti uzrunāja.
Atskatījusies Kamilla ieraudzīja Marku.
- Es šeit strādāju, viņš priecīgi paziņoja un vēl vairāk apmulsināja pārsteigto meiteni.
3. nodaļa
Marks pamodās, nosvīdis baiļu sviedros. Viņš atkal bija murgojis, taču ko īsti, Marks vairs nespēja atcerēties. Vienu gan viņš zināja: tas viss nepārprotami ir saistīts ar sprādzienu uz Queen Sally.
Viņš nespēja aizmirst redzēto Stokholmas ostā. Viss bija sajaucies vienā biedīgā burzmā: mediķi, nestuves ar cietušajiem, vaidi, raudas, policisti ar suņiem un vēl bailes. Arī viņš varēja būt starp sēdvietu klāja pasažieriem. Arī viņa, tāpat kā Agra, varēja vairs nebūt.
Marks apgriezās uz otra sāna un mēģināja aizmigt. Velti! Atmiņā uzpeldēja turpmākie notikumi. Viņš, tāpat kā daudzi citi, centās uzzināt, vai starp ievainotajiem un bojā gājušajiem nav radinieku vai draugu. Sarunas ar policistiem… Izrādījās, ka viņš un Agris bija vienīgie pasažieri no Latvijas, pat no vienas pilsētas. Tad zvani uz Latviju Agra vecākiem. Kas ir vēl ļaunāk nekā paziņot bēdu vēsti? Nākamās dienas pievakarē viņu gaidīja nepatīkama saruna ar pretterorisma apkarošanas dienesta darbinieku. Simt un viens jautājums par Agri. Kas, ko, kā un kur? Marks nespēja saprast, kādēļ vajadzīga tik detalizēta izprašņāšana, līdz kā zibens spēriens no skaidrām debesīm sekoja atbilde: eksplodējusī vieta ir tā, kur bija sēdējis Agris.
Agris terorists? Marks neticēja. Tas šķita pilnīgs absurds.
- Tāds ir viņu darbs, Marks sevi mierināja. Specdienestu darbinieki visus tur aizdomās. Taču, jo vairāk Marks prātoja par notikušo, jo nelāgāk jutās.
Pēkšņi viņš atcerējās Andreja grāmatas. Vai tiešām? Nojausmas likās briesmīgas. Marks sameklēja lapiņu ar Petera adresi. Kādēļ lai viņš nesazinātos ar cilvēku un nepaskaidrotu, kas atgadījies ar grāmatām? Kaut vai tādēļ, lai aizgaiņātu aizdomas. Tā kā uz zvanu neviens neatbildēja, Marks nolēma doties uz norādīto adresi. Taču brauciens izrādījās pilnīgi velts, jo atklājās, ka šajā ielā nav mājas ar tādu numuru.
- Redziet, man ir adrese, Marks taksometra šoferim rādīja lapiņu, jo tas sāka piktoties, domādams, ka Marks viņu nerro. Un ari telefona numurs. Diemžēl neviens neceļ klausuli. Varbūt tiešām jums taisnība nevis divi simti četrdesmitā, bet gan simt četrdesmitā māja.
Vēlreiz ieskatījies lapiņā, šoferis nogrozīja galvu.
- Spriežot pēc pirmajiem cipariem, zvanīts no kāda taksofona. Jūs kāds izjokojis. Vai braucam atpakaļ uz viesnīcu?
Markam nekas cits neatlika kā nopūsties un piekrist. Vējā izmesta nauda, viņš ar nožēlu nodomāja, maksādams par braucienu.
Toties nedaudz apskatījāt Stokholmu. Šoferis priecīgi piemiedza ar aci.
Iekārtojies viesnīcas numurā, Marks varēja visu mierīgi apsvērt. Kāds gan miers? Andrejs bija iedevis fiktīvu adresi, droši vien arī Peters bija izdomāta persona. Tātad grāmatu sainī atradās spridzeklis! Kā tādā gadījumā Agrim izdevās iziet caur muitu? Un kas notiktu, ja grāmatu sainītis atrastos pie viņa?
Pag! Jābūt galīgi stulbam, lai svešiniekam atdotu savu vietu biznesa klases kajītē un vēl piemaksātu. Ja ne… Viss sakrīt, sprādziens bija paredzēts augšklājā.
Kamilla… Lūk, kam vajadzēja iet bojā! Ko viņa bija stāstījusi par Mati? Un nogremdētajiem kuģiem?
Kaut kas jādara, Marks drudžaini domāja. Bet kas? Sazināties ar pretterorisma organizācijas darbinieku? Vai vispirms visu izstāstīt Kamillai? Kā gan lai viņš satiek Kamillu? Uzprasīt viņas telefona numuru pašam Torvaldam? Hm, pēc kā tas izskatīsies?
Tad Marks atcerējās: Kamilla bija teikusi, ka viņas tēvs neko nezinot. Ja nu viss izrādās pārpratums un apstākļu sakritība? Iespēja kļūt par izsmiekla objektu Marku nevilināja. Vai tādēļ lai viņš sabojā karjeru? Pārrunas ar Torvaldu Larsenu bija pagājušas labāk, nekā Marks bija cerējis. Pat atalgojums būs lielāks, nekā viņam tika solīts Sweden IC Corporation; tas bija liels pluss. Marks nolēma neskriet ar pieri sienā, bet nogaidīt. Gan jau agri vai vēlu Kamilla parādīsies televīzijā.