Vasilijs Golovačevs
Slēptuve
Mēs godīgi neticam Dievam.
No kurienes rodas šī trauksme?
Draugi, kāpēc jūs skumstat
Uz savas skanīgās planētas?..
Mēs mierīgi lidojam orbītā
Mēs vieni pār pasauli valdnieki,
Mums zvēri pakļaujas plēsīgi
Un zāle, kas zaļo uz lauka...
Kamieļi dejo zem mums.
Ziloņus dzinēji vada.
Un čūsku dancina burvis...
M. Tarlovskis. Ironiskais dārzs (šeit un citur atdzejojis tulkotājs)
I daļa. UN ZĀLE, KAS ZAĻO UZ LAUKA.
.
1. nodaļa
Mirhavas līķis tika atrasts trīs jūdzes no Nolādētā Dievu Kalna. Jaunais volhvs bija pārgriezts gandrīz uz pusēm - vai nu ar asu zobena asmeni, vai ar Dieva burvju nagu, un viņam nepalīdzēja nedz viņa rīcībā esošās aizsardzības metodes, nedz maģisko spēku zināšanas, nedz veiklība un bezbailība.
Bet visvairāk Vladeju pārsteidza divas lietas: šausmas Mirhavas acīs un fakts, ka pat žurksuņi nepieskārās drauga ķermenim, kaut arī tas divas dienas nogulēja uz kailā paugura netālu no robežas. Kas stipro jauno volhvu varēja nobiedēt tik lielā mērā, ka viņa acīs uz visiem laikiem sastinga šausmas, Vladejs nevarēja iedomāties. Viņš tikai zināja, ka Mirhava savu nāvi atrada netālu no Nolādētā Dievu Kalna, kur devās bez vadoņa atļaujas un Rossinu kopienas Sapulces piekrišanas.(Volhvs - tas pats, kas senlatviešu reliģijā zintnieks-krīvs -tulk)
Saskaņā ar leģendu, Dievu Kalns Rossinijas zemē parādījās pirms desmit tūkstošiem gadu, izraisot katastrofu, kas iznīcināja gandrīz visu cilvēku dzimumu. Pilsētas tika iznīcinātas, visas tehniskās struktūras kļuva par Ļaunās Varas avotiem, kas noveda cilvēkus ārprātā, lēnām, bet pārliecinoši viņus nogalinot. Cilšu paliekas iegāja mežos, civilizācija sabruka un izmira.
Vladejs zināja, ka izdzīvoja tikai retas cilvēku dzimuma saliņas: Rossa (Rossinija un Indikonija) - Zemes centrālajā kontinentā, Kandiana - augšējā kontinentā, Perentina - apakšējā. Salās bija savairojušies mutanti, gan dzīvnieki, gan cilvēkveidīgi, un bija dzirdami briesmīgi nostāsti par šiem monstriem.
Tomēr viņi izskatījās baismīgi tikai jauniešu acīs. Mutācijas bija sadzinušas arī kontinentālajā florā un faunā dziļas saknes. Pat blakus Rossinu ciltij dzīvoja medvjanu bars, kas saprāta ziņā neatpalika no cilvēkiem, bet agrāk taču viņi bija bijuši tikai brūnie lāči, Rossinijas mežu saimnieki.
Dievu Kalns bija kļuvis par posta vietu. Daudzi bezbailīgi izlūki, jauni un nobrieduši, nepieredzējuši un pieredzējuši, atrada savu galu pie robežas, kas atdalīja Kalnu no mežiem. Dažiem izdevās sasniegt tā sienas, bet neviens neatgriezās dzīvs. Pareizāk sakot, atgriezās tikai viens - Rods, pirms pusgadsimta, taču viņš bija tik savainots un satriekts, ka knapi izdzīvoja. Daudzus gadus vēlāk, būdams pirmais volhvs, viņš sāka vadīt Rossinu cilts Sapulci. Vladejs, viens no visspēcīgākajiem jaunajiem volhviem, bija viņa māceklis un pretendents uz vietu Sapulcē.
Pastāvējis pie Mirhavas ķermeņa, kuru klusi apraudāja trīs sievietes - puiša māte, māsa un līgava - cilts ļaudis drūmi klusēja un bērni spiedās barā, Vladejs pacēla galvu un sastapa skolotāja skatienu, kurš klusi parādījās pie Mirhavas nama vārtiem. Skatiens bija smags un drūms, un Vladejs pat nobijās - vai Rods būtu uzzinājis par viņa plānu? Bet vecais volhvs novērsās un pazuda tikpat klusi, kā bija parādījies. Neskatoties uz acīmredzamo trauslumu un fiziskā spēka trūkumu, vecais vīrs zināja un spēja paveikt daudz ko tādu, ko nespēja visi rossini kopā. Zintēšana bija spēks, un cilvēki pie tā pierada, jo īpaši tāpēc, ka ciltī dzima arvien vairāk bērnu ar tieksmi uz "kluso pavēli", kā pieaugušie rossini dēvēja zintēšanu.
Savā nelielajā, bet tīrajā un mājīgajā istabā vecāku mājā Vladejs apsēdās uz koka dumušņika - krēsla īpaši svarīgām pārdomām, pārklāta ar spīdlapsas ādu, un sāka domāt. Tas, ka Mirhava devās uz Dievu Kalnu viens pats, viņu neaizvainoja. Mirhava reti dalījās savos plānos ar draugiem. Un arī tajā apstāklī, ka viņš nomira, nebija nekā pārsteidzoša. Dievu Kalnu sargāja spēki, kurus cilvēki nespēja uzveikt pat ar zinšu vai maģijas palīdzību, kā mēdza teikt cilts vadonis - kņazs Dažds. Šajā notikumā satrauca tikai viens apstāklis: jaunais burvis bija nogalināts trīs verstu attālumā no Kalna, tas ir, aiz Robežlīnijas! Un Robeža kopš neatminamiem laikiem atdalīja Ļauno Spēku darbības zonu pie Kalna no brīvajām vietām ap Rossinijas mežiem, laukiem un purviem. Un tagad kāds pārkāpa robežu no otras puses, šķērsoja to un nogalināja cilvēku. Kas tas bija, dievs vai velns, dzīvs briesmonis vai mehānisks monstrs, kādus izlūki tika redzējuši, varēja tikai nojaust. Bet Vladejs bija stingri pārliecināts par vienu lietu: Mirhavas nāve bija skaidri saistīta ar nesenajām Debesu Dusmām. Pirms trim dienām debesis pēkšņi uzliesmoja ar vēl nebijušu gaismu, zilganzaļa liesma rungas formā nokrita uz Dievu Kalna un pārsita to uz pusēm līdz zemei, pārvēršoties par milzīgu sniega baltas krāsas vāli. Vāle tā arī palika iesprūdusi Kalnā, sašķeļot to divās daļās. Daudz tika runāts par Debesu Dusmu cēloņiem, taču neviens nezināja patiesību, pat gudrais Rods.
- Interesanti gan, kurš no Dieviem nolēma iznīcināt Kalnu un kāpēc? - Vladejs paskaļi nomurmināja.
- Un arī man interesanti, mans dēls, - aiz muguras nošvīkstēja klusa vecīga balss.
Vladejs strauji pagriezās, sastapdams skolotāja dzidro, caurspīdīgi zilo acu zobgalīgo skatienu. Viņš uzlēca, palocījās un norāja sevi, ka aizdomājies tik lielā mērā un nedzirdēja viesa ierašanos.
- Nenosodi sevi, puisīt, - Rods turpināja, apstājies istabas vidū. - Mani ir grūti sadzirdēt, it īpaši, ja es to nevēlos. Arī tu proti staigāt klusi, un drīz apgūsi arī māku iet caur sienām. Vai drīkstu apsēsties?
- Piedod, skolotāj! - Vladejs nosarka, piestūma ērtu viesu krēslu, pats palika stāvot, ar cieņu piespiedis pirkstus pie krūtīm.
- Apsēdies, parunāsimies. - Rods pamāja uz dumušņiku, novietoja spieķi starp kājām, abām rokām atspiedies uz to. - Ko tu zini par Dievu kalnu?
Vladeja skatiens pašaudījās, bet viņš pārvarēja sevi un ieskatījās skolotāja acīs, jau sen pieradis pie neticamās Sapulces Vadītāja tālredzības.
- Kalns iznīcināja cilvēku dzimumu... gandrīz iznīcināja. Bet to nav radījuši Dievi.
- Lūk kā? Tas ir interesanti. - Rods nomērīja jaunekļa figūru no galvas līdz pēdām, atzīmējot platos plecus, stājas brīvību un lepno galvas stāvokli; ģērbies audekla kreklā un ādas biksēs ar mīkstajām ičigām, Vladejs izskatījās līdzīgs mirušajam Mirhavam, bet bija stiprāks un dziļāku prātu. - Kurš tad pēc tavām domām, izveidoja Kalnu?
- Tādi paši cilvēki, kā mēs, tikai no citiem... no citiem laikiem.
- Kā tu to zini? - vecais vīrs bija skaidri pārsteigts.
Vladejs nolaida galvu.
- Pagājušajā mēnesī pie mums viesojās klaidonis vārdā... šķiet, vārdā Brovejs. Tu, skolotāj, tad pavadīji svētceļniekus uz Svēto Maskavu. Viņš stāstīja pārsteidzošas lietas... par dzelzs jātniekiem, par milzīgiem bruņurupučiem, dzelzs zirnekļiem ar sešām kājām... un arī par to, ka it kā pastāvot Laiku Koks, kura sīkais Zariņš esot mūsu pasaule. Bet Dievu Kalns neesot nokritis no debesīm, kā domājām mēs, tas esot izkritis no viena no Koka Zariem...
- Hmm-jā! - domīgi novilka Sapulces Vadonis.
- Protams, tas viss ir izdomājumi, - Vladejs steidzās turpināt, - par Koku un pārējo, bet es pats tur redzēju... - viņš aprāvās.
Vecā vīra skatiens kļuva smags.