Lēcveida mašīnas kupolā patiešām bija radies caurums, no kaut kāda spēcīga enerģijas trieciena, un pavēra piekļuvi tās centrālajai telpai. Vladejs nekavējoties noteica metāla lēcas izmēru - apmēram divsimt asis diametrā - un apmēram divdesmit biezumā. Konstrukcijas centrālā kamera kupola formā atradās tieši tās centrā un bija piepildīta ar sastingušiem, smagiem un necaurspīdīgiem blokiem, no kuriem vēdīja aukstuma, svešuma un nāves elpa. To mērķi nebija iespējams noteikt, lai gan volhvs, protams, no vēstures skolotāja stāstiem bija iepazīstināts ar savu senču tehniku un kaut ko bija redzējis kņaza muzejos. Papildus nesaprotamajiem blokiem Vladejs uz telpas grīdas pamanīja arī dažu dzīvnieku skeletus un vairākus nesaprotamus priekšmetus.
Apguvis dobjo mentālo atbalsi no konstrukcijas sienām, kas runāja par citiem tukšumiem, kā arī par dzīvu būtņu neesamību tuvumā, Vladejs mīksti nolēca uz kupolveida telpas grīdas, novicināja sev apkārt ar zobenu un lēnām devās apkārt kaut kādiem masīviem blokiem, uz vietu, kur sienā pamanīja atvērtu durvju trīsstūri...
Bet līdz tam viņš neaizgāja. Likās, ka kāds milzīgs un briesmīgs, kā drakons no rossinu mītiem, skatās mugurā. Vladejs acumirklī atlēca uz sāniem, ar zobenu izdarot dūrienu aiz muguras, pieskārās vienam no blokiem un palūkojās atpakaļ. Aiz muguras neviena nebija, tikai gaismas uz istabas sienas vairs nemirgoja, kļuva spožākas, sastinga. Un tad ar īsu vaidu atdzīvojās bloks, kuram izlūks bija pieskāries ar zobenu.
Kaut kas tajā nožvankstēja, tas sadalījās trīs figūrās, kuras iegaismojās dažādās krāsās, kā ziemas eglīte kņaza mājā. Daudz gaismiņu uzmirgoja pa visu figūru virsmu, uzsāka mirkšķināšanas, sarežģītu kombināciju locīšanas spēli. Viena no gaismām šķērsoja tievu elastīgu stieni, šāvās pret jaunekli, atveroties kā ziedu pumpurs. Vladejs sacirta to ar savu zobenu un metās atpakaļ uz griestu caurumu, caur kuru iekļuva šajā svešādajā veidojumā. Viņš jau saprata, ka nejauši ir pamodinājis nesaprotamās mašīnas automātiku.
Neviens netraucēja viņam izlīst ārā, tikai pastiprinājās iespaids par smagu, necilvēciski vienaldzīgu un nicinošu, kā pļauka sejā, skatienu. Milzis, kura dziļumos atradās jaunais volhvs, sekoja viņam ar šo skatienu, pareizāk sakot, izdzina viņu un nomierinājās, vai varbūt atkal aizmiga.
Neatskatīdamies atpakaļ, Vladejs skriešus veica attālumu līdz ēkas sienai, kas faktiski izrādījās Dievu kalns, kur viņu gaidīja Petrjans un saspringtā, gatava skriet palīgā, Jasena.
- Kas notika?! - Meitenes acis kļuva milzīgas un nemierīgas, un tajās uzplaiksnīja tāds satraukums un rūpes, ka Vladejs neviļus pastiepās pret viņu, tikai pēdējā brīdī saņemoties. Atvilcis elpu, ar šķību smaidu noglāstīja draudzenes plecu.
- Tur, zem šī melnā draņķa netīrumu kārtas, kas kādreiz bijusi zeme, guļ sveša mašīna. Iekšpusē neviena nav, jo tā, visticamāk, tur atrodas kopš Kalna parādīšanās brīža. Bet pavisam nesen kāds to apciemojis, ielauzis jumtu ... un es nejauši ieslēdzu viņas aizmigušo automātiku ...
- Tāpēc tu skrēji kā ērkšķzaķis! - Petrjans nosmīnēja ūsās. - Es jau nodomāju, ka tevi vajā vilkodilu vai nakts vampuāru bars.
Uz Vladeja vaigiem uzgūla viegla krāsa, bet viņš neatbildēja, saglabājot cieņu. Teica pēc iespējas stingrāk:
- Iesim gar sienu, paskatīsimies uz to klinti. Pēc tam uzkāpsim uz citiem Kalna stāviem. Redziet, tur ir gaišākas zonas? Mums jānoskaidro, ar ko tās atšķiras no pārējām.
Kādu laiku izlūki skatījās pagalma vidū, kur zem sacepušās zemes slāņa slēpās dīvainā nezināmas nozīmes mašīna, taču viss bija kluss, neviena no šīs kupola bedres neparādījās, un jaunieši pagriezās pa kreisi, uz violeto klinti, kas sāniski piestiprinājās pie Kalna sienas.
Klints nebija nekas īpašs, un tomēr ne velti Vladejs tai nepievērsa uzmanību. Pārejot uz savu iekšējo redzi, viņš saprata, ka klints arī ir sena mašīna, kas ir iekususi un iegrimusi augsnē. Bet atšķirībā no lēcas pagalma centrā šī mašīna neradīja bailes un atsvešinātību, tās kontūras šķita pazīstamas un vienkāršas un izraisīja asociācijas ar viņu senču lidojošajām reaktīvajām mašīnām.
- Reaktīvā apkalpe, - Vladejs nomurmināja.
- Kas? - nesaprata Petrjans.
- Šī klints reiz lidoja.
- Vai tā nepamodīsies kā tā, kas atrodas zem Vāles? - Jasena piesardzīgi jautāja.
- Nepamodīsies, ja nepieskarties. Lai gan būtu interesanti iekļūt iekšā un salīdzināt ar to citu. Varbūt tur saglabājušies senču ieroči.
- Lai stāv. Ir grēks pieskarties senču kapiem, izsauksim vēl Dievu dusmas. Nez kāpēc man šķiet, ka tur, iekšā, visi cilvēki...
- Varbūt tev taisnība, tas ir kaps, senču kaps.
- Un, ja šie ir tie, kuru pēdas mēs sastapām pie Kalna? - nepadomājis izgrūda Petrjans.
- Kāds te sakars ar tām pēdām? - Vladejs aizkaitināts paraustīja plecus un klusāk piebilda: - Tur iekšā ir miruši cilvēki, jau sen miruši...
Viņi apgāja akmeni ar godbijīgu līkumu un drīz atrada sienā eju, kas ved uz Kalna dzīlēm. Vēl reizi paskatījās uz Vāles spīdošo stieni, kas savienoja baismīgās ēkas malas, un ienira Kalna nospiedošajā tumsā.
Viņi ilgi klīda pa apakšējā stāva gaiteņiem, kamēr izdevās atrast kāpnes, kas veda uz augšējiem stāviem. Pa pusei sabrukušās kāpnes, kas bija piedrazotas sienu fragmentiem un dažādiem melniem pussadegušiem atkritumiem, noveda tos ēkas otrajā stāvā, kas neatšķīrās no pirmā, un pēc tam trešajā un ceturtajā. Šeit iznīcība nebija tik pamanāma, gaiss kļuva svaigāks, sausāks, mitrums nevarēja iekļūt šajā stāvā. Bet putekļu bija sakrājies tik daudz, ka kājas tajos noslīka līdz potītēm.
Uz ēkas ceturtā horizonta nekas ievērojams netika atrasts, izņemot putekļus. Gaiteņi, gandrīz tīri, neviena nenopēdoti, stiepās līdz bezgalībai, blāvi, garlaicīgi un vienmuļi, piepildīti ar krēslu un kaut kādu vecu bezcerību. Izlūki pagājās pa tiem, vispirms vienā virzienā, tad otrā, mēģināja atvērt divas vai trīs durvis, nevarēja, un atgriezās uz kāpnēm. Aprunājušies, nolēmuši kāpt augstāk.
Uzkāpa piektajā, sestajā stāvā, un septītajā vienā no gaiteņiem atrada dīvainu cauruli, kas bija ieklāta koridora vidū kā krunkains gumijas balons, saradzēts ar tievām, stiklaina izskata adatām. Ežveidīgā caurule vai drīzāk biezā šļūtene aizvijās tik tālu, ka nebija vērts meklēt tās galu. Caurules sākums kādreiz tika uzspridzināts, un tas bija kā uzplēsts krāteris ar malām, kas izsmērētas uz sienām.
Caurule-balons radīja dīvainu, pretīgu, atbaidošu, vēmienu izraisošu iespaidu, kā indīga čūska, kas bija gadsimtu veca ozola stumbra resnumā, un Vladejs, piedzīvojis sāpīgu bezpalīdzības sajūtu, kas bija iespiesta nesaprotamā priekšmeta atslābināti elastīgajā ķermenī, pēkšņi saprata, ka caurule kādreiz bija dzīvā radība!
Acīmredzot Jasenai bija tādas pašas izjūtas, jo viņa tuvojās un teica trīcošā balsī:
- Manuprāt, tas ir miris milzu tārps!
- Padomā, ko, - atbildēja prātīgais Petrjans. - Ja Dieviem ir viss milzīgs: mājokļi, ēnas, mašīnas - kāpēc gan viņu radībām nevajadzētu būt milzīgām? Tārps ir tārps, tikai ļoti liels. Lai guļ tālāk. Nu, vecākais, iesim atpakaļ? Šeit nav nekā interesanta. Un man šeit nepatīk, te tiešām ož pēc nāves.