- Nepareizi, - neapmierināti sacīja Zlatkovs-otrais. - Pastāsti viņiem, to, kas patiesībā ir, citādi viņi visi ir individuālisti un visu uztver personisko attiecību kategorijās.
- Ā, nu protams, - piekrita Zlatkovs-pirmais, - es jau to arī domāju. Tiesnesis - tā ir kategorija, vai jūs saprotat? Nav cilvēks. Galvenais Tiesnesis ir visi Zlatkovi, kuri dzīvo dažādos Zaros, kopā ņemti. Tāpēc arī viņu ir maz. Tiesu izpildītājs - tie ir visi Ždanovi, kopā ņemti ... nu un tā tālāk.
- Saime, - Romašins-pirmais nopietni teica.
- Jā, komisār, - zinātnieks piekrita. - Ja vēlaties - saime. Vai bars. Saprātīga regulējoša sistēma. Bet tāda veidojas tikai tad, kad Visumam sāk draudēt sabrukšana, destabilizācija, deģenerācijas briesmas, vai citādi izsakoties - ja Laiku koks Spēlētāju rīcības dēļ sāk "nokalst". Tad koks izveido Tiesnešu Kolēģiju, kas ierobežo to Spēlētāju darbību, kuri ignorē spēles noteikumus.
- Tikai paturiet prātā, - dubultnieks pārtrauca Atanasu. - Mēs ievērojami vienkāršojām situāciju, jo Spēlei ir vairāk nekā viens līmenis, bet mēs runājam tikai par to, kas ir pieejams cilvēku saimei.
- Labi, es jūs sapratu, - teica Romašins-otrais, satiekot sava dubultnieka draudzīgo skatienu un atbildot ar atturīgi ieinteresētu, ne vairs naidīgu skatienu. - Pieņemsim, ka mēs iziesim no Spēles - visi, kas saprata tās agresīvo raksturu un bezcerību. Ko darīt, ja spēlētāji atradīs mums aizstājējus? Vai visu ... hm, bandinieku zaudējums spēlētājus piespiedīs apturēt Spēli?
- Pirmās kategorijas tiesneša kungs, - ar nelielu ironiju sacīja Romašins, - mēs esam tikai cilvēki, un mūsu līmenis ir bioloģisko sistēmu spēles regulējums. Augstāks līmenis mums nav pieejams. Bet arī mūsējais ir ļoti, ļoti sarežģīts, tāpēc mums būs daudz darba.
- Emocionāli, bet neprecīzi, - nomurmināja Zlatkovs-pirmais. - Jūs atkal aizmirstat, Ignat, ka ne "ķirurgi", ne viņu pretinieki patiesībā nav Spēlētāji, kā tādi, tie ir tikai augstākas kārtas figūras nekā bandinieki-cilvēki un tos izmanto patiesi Lieli Spēlētāji, kuri kontrolē Laiku Koku. Ja varētu nokļūt pie viņiem! Galu galā viens no viņiem ir kļūdījies ... - Zinātnieks paskatījās uz savu dubultnieku un apklusa.
- Turpiniet taču, Atanas, - ar interesi sacīja Romašins-pirmais. - Teicāt "a", sakiet "b".
- Tas ir tikai pieņēmums, - Zlatkovs negribīgi nomurmināja, iekrītot savās ierastajās melanholiskajās pārdomās. - Mans vārdabiedrs man nepiekrīt.
- Jā, jo tik sarežģītas sistēmas kā Laiku Koks evolūciju fāzes portrets... - iekliedzās satrauktais Zlatkovs-otrais, izraisot Ivašuras grupas nemieru, bet Romašins-otrais viņu apturēja ar nepacietīgu žestu.
- Netērējiet laiku, Atanas, simtiem tūkstošu cilvēku mūs gaida.
- Pastāv netieši pierādījumi, ka daži no Lielajiem Spēlētājiem, nevis "ķirurgi" vai viņu konkurenti torpēdēja dažus svarīgus Laiku Koka likumus, un tagad tas "deg".
- Ko nozīmē "deg"?
- Lai to izskaidrotu, man būs jāatgriežas pie laika problēmām. Jā, protams, Laiku Koks ir realizējis visas iespējamās laika koncepcijas, kuru ir bezgalīgi daudz, bet neatkarīgi no tā, kādi ir šie laiki, patiesībā laiks kā kontinuums - deg! Mums aiz muguras - nav nekā! Atmiņu pelni. Katru mirkli Visums uzliesmo, sazarojas un uzreiz izdeg ... lai atkal uzliesmotu! Dzīve it kā bēg no nebūtības un nekādi nevar aizbēgt.
Zlatkovs-divi uzaicinoši pamāja ar roku un demonstratīvi atkāpās. Pirmais uz viņu nevērīgi paskatījās, pagriezās pret Romašiniem, kuri skatījās uz viņu visām acīm.
- Ir noteikts vienots Princips, kas liek Visumam atkal un atkal uzliesmot un sadegt, pārceļot būtības atmiņu uz nākamajiem mirkļiem. Varbūt šis princips ir Radītāja, Spēlētāja pār Spēlētājiem griba, varbūt vispārējais dzīves likums, kas notur pasauli uz neesamības robežas. Mēs domājam par šo problēmu un kādreiz atradīsim atbildi.
- Bet tas jau ir cits stāsts, - Romašins-pirmais klusi nomurmināja. - Mums jāpabeidz iesāktais.
- Jā, jums taisnība, - attapās Romašins-otrais. - Ko jūs ierosināt darīt?
- Iekļaut Kontrstumbru Stumbra kontūrā, lai iegūtu hrono šahtas vektoru šuntēšanu. Tas būtu līdzvērtīgi tiesneša svilpei futbola laukumā.
- Vai Spēle apstāsies?
- Mēs ceram. Maz ticams, ka mēs ietekmēsim visus Spēles līmeņus, bet mēs atjaunosim ietekmēto Zaru attīstības likumus. Tehniski to nav grūti izdarīt, visi tam nepieciešamie materiāli un resursi ir pie rokas. Bet vispirms - visi izpildītāji būs jāsūta atpakaļ pa saviem Zariem, kur viņi varēs kontrolēt tiesnešu lēmuma izpildi. Viņu turpmākā klātbūtne šeit nav obligāta.
Gan Zlatkovs, gan Romašins skatījās uz bezgalīgajām cilvēku rindām līdzenumā, pār kuru pēkšņi parādījās svārstīgs ugunīgs disks, kas atgādināja sauli. Arī desantnieki atskatījās.
- Man ir bail... - Jasena satvēra Pāvela roku.
- Saule... - Ivašura čērkstoši iesāka, noklepojās.
- Tā nav saule, - drūmi sacīja Romašins-pirmais.
- Nē, tas ir tikai dzejolis...
Saule, sadedzini tagadni
Nākotnes vārdā
Bet apžēlojies par pagātni! [17]
Veronika piegāja pie viņa un apskāva.
8. nodaļa
Līdzenums starp Stumbra un Kontrstumbra ēkām bija tukšs. Bija grūti noticēt, ka nesen te atradās trīssimt tūkstoš dubultnieku armija, kas piedalījās Spēlē dažādu Spēlētāju pusē, taču sapratuši savu pakļautību spēja atteikties piedalīties mūžīgajā eksistences karā.
Šķiršanās laikā gandrīz iestājās klusa panika: pāros dzīvojošie dubultnieki, vīrieši un sievietes, nezināja, kā izvēlēties savējo - draugu, vīru, līgavu vai sievu - starp daudzajiem identiskajiem cilvēkiem. Bet tad viņi visi tomēr tika skaidrībā un izklīda pa saviem Zariem.
No Kontrstumbra līdz Stumbra tornim nostiepās simtmetru diametra ažūra caurule, šķietami austa no sudrabaina tīmekļa,. Tas bija vektoru stabilizācijas efektors, kas pastiprināja abu ēku hronomembrānu savienojumu. Principā bez tā varēja iztikt, bet Zlatkovi, kas vadīja projektu, uzstāja uz stabilizatora uzstādīšanu.
Visu šo laiku Ivašuras desantnieki pavadīja kopā, neiejaucoties notikumos un pat neskatoties uz notiekošo. Bija pienācis laiks pilnīgai komandas atpūtai, kas bija sasniegusi beigas un tagad nezināja, ko darīt tālāk.
Viņi gulēja, staigāja divatā un vieni, pulcējās kopā uz vakariņām, vakara "salidojumiem", nesteidzīgi sarunājās un atpūtās, atpūtās, atpūtās, īpaši nedomājot par rītdienu. Un šī dabas stūra vienmuļā diena veicināja atpūtu. Likās, ka tas ieilgs mūžīgi, un nekas neliegs cilvēkiem pabeigt savu misiju. Vienīgais, ko uztrauktajam par komandas stāvokli Romašinam izdevās panākt,, bija obligāta drimmeru nēsāšana. Pat Pāvels Ždanovs nesaprata komisāra vēlmi, taču viņš izpildīja lūgumu.
Stundu pirms Stumbra un Komtrstumbra iekļaušanas vienotā sistēmā visi pulcējās pie bijušā hronopaātrinātāja apdrupušajām sienām. Visi saprata, ka atpūta beigusies, ka viņiem laiks izklīst uz savām mājām, Zariem.
Vīrieši atvadījās atturīgi. Sievietes izplūda asarās, apskāvušās un ilgi negribēja šķirties.
- Augstāk galvas, desantnieki, - Ivašurs centās uzmundrināt savus draugus. - Kā jau sapratu, Pasaules Koks ir viltīga lieta, tā vēl dos mums iespēju satikties.
- Jūs taču dzirdējāt Zlatkova hipotēzi, - Belijs drūmi piezīmēja. - Ir tikai tagadnes mirklis. Nekāda Koka nav, nekā aiz mums vairs nav. Tukšums. Atmiņu pelni, kā viņš izteicās.
- Tā nav pat hipotēze, - Igors Vasiļjevičs noraidīja, - tikai pieņēmums. Iespējams, ka “sadeg” daži Koka Zari vai Saknes, bet ne jau nu viss Koks. Kamēr mēs šeit atvadījāmies, dzima vēl piecdesmit miljoni Zaru, un katrā no tiem mūsu dubultnieki tagad cīnās ar tām pašām problēmām. Vai nu mēs kopīgi tās neatrisināsim?