Jasena, kā parasti, gribēja iebilst, bet paskatījās volhva acīs un norija visus iebildumus.
Viņi atrada kāpnes un sāka kāpt lejā, skaitot stāvus. Un jau tuvāk zemes virsmai Jasena pēkšņi apstājās, kaut ko ieklausījās un klusi sacīja:
- Pagaidiet... es saožu... šeit smird pēc nesenas nāves!
Vladejs nonāca transā, izlaižot cauri nervu sistēmai čukstus par gariem, Kalna vietējā stūra lauka konstrukcijām un arī noķerot pēdējā dzīves kliedziena izgaistošo straumi. Kaut kur netālu nesen tiešām notika slepkavība.
- Gatavojieties, - viņš izmeta, izejot no kāpnēm koridorā, kaut arī pavadoņi jau tāpat bija gatavi uz visu.
Šo koridoru nesen klāja bieza putekļu kārta, bet kāds nepārprotami centās slēpt pēdas un visus putekļus iedzina stūros, zem sienām, koridora vidū izveidojot tīru sloksni. Un tomēr Vladejs pamanīja, kā no apaļās zāles iznāk rievotu zoļu pēdas, kas pazūd pie vienām no melnajām durvīm. Pēdas oda pēc asinīm, kas apstiprināja slepkavības versiju.
Vladejs sastapa Jasenas tumšo skatienu (viņi jau sen bija pielāgojušies pustumsai un labi redzēja viens otru), klusi pabakstīja ar pirkstu uz grīdas. Meitene pamāja ar galvu, neizrādot bailes, paņēma bultu no maka aiz muguras, uzvilka loku. Tomēr viņi ienaidnieku atklāja, kad jau bija par vēlu atkāpties.
Ar klusu švīkstoņu viena no koridora durvīm, divus desmitus soļus no šejienes aiz izlūku mugurām, saritinājās kā veltnis ap neredzamu balstu, un koridorā ienāca liels, masīvs vīrietis ar kailu galvu kā lietussēnei. Viņš valkāja dīvainu, dūmakainu, ķermeni aptverošu kombinezonu, kas reizēm vispār kļuva neredzams - kopā ar īpašnieka ķermeni. Svešā seja bija bāla un kaut kāda nedzīva, lai gan tas varēja būt gaismas efekts. Bet viņa acis burtiski kvēloja no plēsonīgām cīņas gaidām un nežēlīgiem draudiem. Tajās nebija ne piles labestības vai līdzjūtības. Tas kļuva īpaši pamanāms, kad nepazīstamais tuvojās, staigājot ar īpaši elastīgu un klusu grāciju.
- Sveiki, - viņš ar akcentu sacīja un apstājās piecus soļus no sastingušā, cīņai gatavā rossina. - Es ceru, ka beidzot izklaidēšos. Ierosinu kompromisu: jūs man atdodat meiteni, es ļauju jums aiziet dzīviem.
Svešinieka valoda nebija rossinu valoda, kā, starp citu, arī citu cilšu valoda: indiku, nordslāvu, frankogermāņu, somsu, brittu - bet Vladejs tomēr saprata, par ko ir runa. Jasena arī saprata. Viņa pacēla loku, mērķējot svešā bezmatainā vīrieša krūtīs. Tas nepatīkami pasmaidīja.
- Šķiet, ka mans priekšlikums tiek noraidīts. Nu ko, jo interesantāka spēle. Sāksim varbūt.
Svešinieks savērpa nezin kā viņa rokās nonākušo zobenu, tā ka tas izdarīja divus puslokus dažādos virzienos, izzīmējot "tauriņa spārnus" ķermeņa kreisajā un labajā pusē, un pēc tam sūtīja zobenu uz priekšu. Neviens neko nepaspēja saprast.
Bāli-tēraudainā asmeņa "straume" pēkšņi pagarinājās par diviem desmitiem pēdu un ķēra Petrjanu, kurš stāvēja piecu vai sešu soļu attālumā no bezmatainā svešinieka. Petrjanam izdevās aizsegties ar savu zobenu, viņš tomēr bija izcils cīnītājs, taču svešā zobena blāvais spīdums vienkārši pārcirta viņa zobenu un slīpi iegāja kaklā, iekļuva tālāk krūtīs, viegli pārgrieza rumpi un atgriezās atpakaļ.
Kādu sekundi Petrjans stāvēja uz saliektām kājām, ar pārsteigtu un neizpratnes pilnu skatienu lūkojoties ienaidnieka smaidīgajā sejā, tad viņa ķermeņa daļa ar plecu, galvu un otro roku noslīdēja no ķermeņa, un abas puses nokrita uz grīdas, izšļakstot bagātīgas asiņainas putas.
Jasena iekliedzās, mirkli vēlāk palaidusi loka stiegru. Ar trulu skaņu bulta trāpīja bezmatainā vīrieša krūtīs, zem sirds, atlēca, nolauzta pašā galā. Tas pats liktenis piemeklēja otro un trešo bultu; meitene tās raidīja divu sekunžu laikā, jo prata šaut un nevarēja netrāpīt no tāda attāluma. Kad viņa saprata, ka jāšauj svešajam galvā, viņš atkal cirta ar savu apbrīnojamo zobenu. Tiesa, šoreiz attālums starp viņu un Jasenu bija lielāks, un zobena gals ķēra tikai viņas loku, bet tad kaujā iesaistījās Vladejs, kurš lēca uz priekšu.
Viņš jau saprata, ka svešinieks ar ieroci rīkojas profesionāli, turklāt viņa zobenam ir maģiskas spējas un tas spēj pagarināties. Bet arī zobens, ko jauneklim iedeva vecais burvis, nebija vienkāršs un varēja glābt saimnieka dzīvību. Un vēl Vladejs skaidri saprata, ka Mirhavu nogalināja šis bezmatainais Kalna iemītnieks ar nežēlīgo un tumšo skatienu.
Abi zobeni satikās gaisā, radot smalku, ilgi paliekošu stiklveida skaņu. Smaids nozuda no svešinieka lūpām, viņa acis sašaurinājās, iedegās.
- Ak, tu čūskulēn!
Aprakstījis astotnieku, kustībā gandrīz neredzams bezmatainā zobens aizsniedza Vladeja galvu, bet aizsargvēdeklis to pārtvēra un atmeta. Vienreiz... otrreiz... trešo... Vladejs neuzbruka, tikai aizstāvējās, pētot ienaidnieka kaujas taktiku un paņēmienus, bet, kad tas saniknojies par pretestību, bīstami pietuvojās pie sienas sastingušajai Jasenai, viņš no aizsardzības pārgāja uzbrukumā.
Viņa zobens paklausīgi pagarinājās pie trieciena, kuru paukošanas skolotājs dēvēja par bumerangu, uzdūrās pretinieka zobena atbildes kustībai, taču pēdējā brīdī devās nevis augšup, bet pa kreisi un uz leju, it kā saliecoties ap šķērsli, pēc tam paslīdēja augšup un bez piepūles nogrieza bezmatim ausi.
Ar izbrīnītu kliedzienu svešais nometa zobenu, kas nozvanīja uz grīdas, satvēra asiņojošo brūci, bet uzreiz, izvairīdamies no vēl viena dūriena, atlēca sānis un atpakaļ un... metās bēgt. Trīs lēcienos viņš sasniedza durvju atveri, ienira tajās un pēc mirkļa atlidoja viņa kliedziens:
- Mēs vēl tiksimies, kucēn!
Tad durvis klusi, bez čīkstoņas aizvērās, pārtraucot skaņas, un iestājās draudu un nāves piesātināts pulsējošs klusums.
Jasena nokrita ceļos pie Petrjana ķermeņa un izplūda asarās. Vladejs nolaida zobenu, piegāja pie viņas, uzlika roku uz meitenes pleca, skatoties uz sastingušo mednieka seju. Petrjans nebija viņa draugs, bet dzīvoja netālu, viņam bija sieva un divi bērni, viņš bija stiprs un labsirdīgs, labs mednieks un cilts sargs, un bija tik sāpīgi viņu pazaudēt.
- Iesim, - jaunais volhvs klusi sacīja, sajutis sev pievērsto, pazīstamo, uzmanīgo skatienu. Kalns visu laiku skatījās uz viņu un nekādi nevarēja noteikt, kas ir šie rossini, kas iekļuvuši viņa dzīlēs, - draugi vai ienaidnieki.
Jasena paklausīgi piecēlās.
- Viņš ir jāapglabā...
- Divatā mēs viņu neaiznesīsim. Atceries vietu, mēs atgriezīsimies. Un paņem šo zobenu. - Vladejs pacēla nokritušo bezmataiņa zobenu.
- Nekad!
- Tas ir īpašs zobens. Skaties. - Vladejs uzzīmēja gaisā līkni, zobena asmens ienāca sienā, izdarīja dziļu griezumu un viegli iznāca atpakaļ ar mīkstu šņācienu. - Viņš griež tēraudu un akmeni. Rods man iedeva tieši tādu pašu. Runā, ka šie zobeni ir izgatavoti citā pasaulē un pieder Kalna Dieviem.
Jasena norija asaras, pakratīja galvu, ar riebumu paņēma zobenu aiz roktura. Viņas acis iepletās. Zobens bija neparasti viegls un dziedāja apie katras kustības.
- Kā es staigāšu ar viņu? Rokā turēšu?
Vladejs no Petrjana pleca un jostas noņēma siksnu ar maksti, piestiprināja meitenes figūrai, iebāza zobenu apvalkā un iemeta aiz muguras, lai būtu ērti to satvert ar labo roku pār plecu.
- Ejam.
Jasena skumji nopūtās, atskatoties uz mednieka ķermeni, un devās pakaļ savam draugam.
* * *
Ruzajevu atrast neizdevās.
Atgriezies Valetovs viņu nebija saticis un bija vienaldzīgs pret bijušā eksperta pazušanu, taču piebilda, ka ēkas kreisajā spārnā redzējis kaut kādus cilvēkus, kas iegājuši kāpņu telpā. Nebija pamata neticēt bijušajam Stumbra gūsteknim, cilvēkam, ar kuru viņiem izdevās pieveikt "hronoķirurgus" un saglabāt Laika Zaru, tas ir, visu cilvēku milzīgo metauniversumu ar savu vakuumu, zvaigžņu kopām un planētām, un tomēr viņš izturējās tik nesimpātiski, ka Griša Belijs pirmo reizi neizturēja, uzkliedza pret visu vienaldzīgajam Valetovam, ka viņš jau sen ir aizdomās un vispār ir "kardināla spiegs".