Atverot savas viesnīcas istabas durvis, Veronika palaida akadēmiķi garām, izaicinoši ironiski paskatījās uz majoru, kurš viņu vēl arvien vēroja, un aizcirta durvis. Izgrūda caur zobiem:
- Nelietis! Skatās kā čūska uz trusīti.
- Vai jūs par majoru? - pajautāja Grišins, ar prieku apsēžoties pītā krēslā. - Jā, nepatīkams jauns vīrietis. Man arī iznāca ar viņu sadursme.
- Vai esat ievērojuši, kā šis majors ir ģērbies? Tumši pelēks uzvalks, blāvi zils krekls, aizpogāts ar visām pogām, sarkana kaklasaite ... un tas viss tādā karstumā!
Grišins, tērpies bēšā kreklā ar īsām piedurknēm un šortos, pasmaidīja.
- Nu, katram jau savas dīvainības. Varbūt cilvēkam salst, vai arī statuss uzliek viņam pienākumu būt personai futlārī. Nu, ko mēs dzersim?
- Varam atvērt vīnu, man ir "Hvančkara", vai uzvārīt tēju, kafiju.
- Tad jau labāk tēju, kafija uz nakti man ir kaitīga, bet vīnam ir vajadzīgs iemesls.
Veronika ātri pagatavoja tēju Grišinam un kafiju sev, uzklāja galdu, aizdedzināja svečturi pie sienas, un viņi sāka dzert tēju, skatoties uz nišā iebūvēto televizora ekrānu. Istabā bija četras gultas, divas, viena virs otras, galds, četri krēsli, sienās iebūvēti naktsgaldiņi, arī drēbju skapis, un, neskatoties uz to, istaba neizskatījās pēc pārgājiena karavīra kazarmām, tā bija mājīga un vēsa. Pirms Veronikas pārcelšanās šeit dzīvoja meitene, kāda institūta darbiniece, bet viņa aizgāja, un Veronika pagaidām dzīvoja viena.
- Un tomēr, Konstantīn Semjonovič, - viņa domīgi sacīja pēc neilga laika, pārskatot televīzijas programmas, un izslēdzot televizoru, - mēs visi runājam, runājam, ka Tornis ir saistīts ar laiku, pareizāk sakot, ar ceļojumiem laikā ... bet kas vispār ir laiks?
- To sauc par jautājumu uz izgāzšanu, - Grišins nomurmināja.
- Un tomēr?
- Kā teica filozofs: laiks ir jēdziens, kas nepieciešams, lai aprakstītu kaut ko, kas notiek ar mani vai manā iekšienē.
- Jauki, bet nesaprotami.
Grišins iesmējās.
- Es pats diez vai varu skaidri izskaidrot, kas ir laiks. Laika koncepciju ir daudz, bet neviena no tām nav ideāla, lai gan, iespējams, dažas ir tuvu patiesībai.
- Piemēram?
- Nu, piemēram, substancionālā, relāciju, dinamiskās teorijas ... statiskā, subjektīvi psiholoģiskā ... un tā tālāk.
- Konstantīn Semjonovič, es neesmu fizikas speciāliste, tāpēc atklājiet šo ideju būtību vienkāršāk un neizvairieties no atbildes.
Grišins papleta rokas, savelkot komisku grimasi: sak, re kā norāvos par neko.
- Es jau jums saku, Veronika Daņilovna, es esmu eksperts nedaudz citā zināšanu jomā un pats laika fizikā neko daudz nesaprotu. Lai gan citi zinātnieki un kolēģi arī. Labi, es mēģināšu. Substancionālā koncepcija definē laiku kā īpašu substanci kopā ar telpu, matēriju, starojumu un lauku. Vai tā būs labi?
Veronika neizturēja toni un iesmējās.
- Tā ir normāli. Katrā ziņā man viss ir skaidrs.
- Ejam tālāk. Relāciju hipotēze interpretē laiku kā fizisko notikumu universālu stabilu attiecību saistību vai sistēmu. Ļoti vilinoša hipotēze, bet ar trūkumiem. Dinamiskā versija: laiks - notikumu secības maiņa ...
- Nu, to es to atceros no skolas. Nākotne pārvēršas tagadnē un pagātnē.
- Pareizi, cienījamā Veronika Daņilovna. Lai gan neviens nezina, kāpēc nākotne pārvēršas par pagātni, kas to virza, kas liek tā notikt. Visbeidzot, statiskā teorija: laiks ir domājoša indivīda apziņas slīdēšana pa pasaules līniju, kur notikumi atrodas viens pēc otra, tāpat kā punkti ar noteiktām koordinātēm telpā.
Veronika atdzīvojās.
- Jūs vēlaties teikt, ka saskaņā ar šo teoriju lietu kārtība Visumā ir stingri nofiksēta, un mēs, precīzāk, mūsu apziņa steidzas tam garām? Iztausta, tā teikt, ceļu uz nākotni? Un viss jau ir zināms iepriekš? Kam zināms, tādā gadījumā?
Grišins ar cieņu paskatījās uz sasarkušo sarunu biedreni un pavīpsnāja.
- Man jāatzīst, jūs uzdodat ļoti interesantus jautājumus, Veronika. Uz tiem nav atbilžu. Šajā sakarā es jums varu sniegt tikai viena nesenās pagātnes zinātnieka paziņojumu: “Dievam nav nākotnes, jo Viņš neko negaida, un nav arī pagātnes, jo Viņam nekas nenotiek” [2]. Saprotat? Ja Visumu ir radījis Dievs, tad tikai viņš zina, kas ir laiks. Mēs vienmēr uzzināsim ne jau visu, bet tikai daļu patiesības. Kāpēc mums nepalikt pie Dostojevska definīcijas? "Laiks ir būtības attiecība pret nebūtību."
- Laiks ir attiecība, - atkārtoja Veronika, - būtības pret nebūtību ... Labs aforisms. Varbūt ar ļoti spēcīgu filozofisko pamatu. Tas būs jāpārdomā brīvā brīdī. Bet kā ar citām hipotēzēm?
- Citas vēl mazāk ... - akadēmiķis nepabeidza.
Kaut kur nometnē atskanēja troksnis, satrauktas balsis, dzelzs klankšķēšana, durvju klaudzēšana, soļu dipoņa. Kāds kliedza, noplīkšķēja šāviens, ierēcās visurgājēja motors.
- Kas ta tur tagad notiek? - Grišins pielēca kājās.
Veronika pastiepa roku pret sakaru selektoru un pacēla balsi:
- Jura, kas tur notiek? Kas par paniku? Kāds atbraucis, vai puiši izklaidējas?
- Saka, ka netālu no Fokina kordona karavīri pārtvēruši cilvēku grupu, kas nāk no Torņa.
Sirds noslīka uz leju, ausis aizlika. Veronika nobālēja.
- Kādu grupu? Cik viņu ir? Kas?!
- Trīs kaut kādos mirdzošos kombinezonos. Viens no viņiem ir Igors Vasiļjevičs Ivašura, bijušais priekšnieks...
Dežuranta balss vēl nebija apklususi, bet Veronikas vairs nebija istabā. Viņas kurpīšu papēži noklabināja pa koridoru, aizcirtās durvis.
- Brīnumi un nekas vairāk! - Grišins pašūpoja galvu, un tikai pēc tam viņa apziņu sasniedza vārdu nozīme: Ivašura atgriezies!
2. nodaļa
Parasti ceļošanu pa transgressa līniju pavadīja apziņas zudums: kritiens bezdibenī, gaismas uzplaiksnījums, iznīkums, nebūtība - un lūk, viņi jau ir tūkstošiem un miljoniem parseku, miljoniem un miljardiem gadu no sākuma punkta. Bet tagadējo startu Ivašura atcerējās līdz mazākajai detaļai, un viņam pat šķita, ka viņš neskaitāmas reizes tiek "pārsēdināts" no viena transporta veida uz citu, līdz beidzot transgressa kapsula (lauka sabiezējums? tahionu stars? koordinātu locīšanas process?) sasniedza dzimto Metauniversu, dzimtā Zara laiku, nepalēnināja tempu, izmetot trauslo kravu - cilvēkus - materiālajā būtiskumā un realitātē ...
Šokēts viņš skatījās tumsā, neko neredzot un nesaprotot, līdz tuvumā sajuta kustību un elpošanu. Saspringa, sniedzoties uz vidukli pēc ieroča, pēkšņi sapratis, ka guļ uz kaut kā cieta, un seju apdveš silts vējš ar zāļu un ziedu smaržām.
- Kur mēs tagad iekritām? - atskanēja neapmierināta Kostrova balss, un Ivašura atviegloti atslāba. - Taja, kā tev tur iet?
- Viss kārtībā, - meitene sacīja. - Kur ir Igors Vasiļjevičs? Es neko neredzu.
- Esmu šeit, - Ivašura atbildēja. - Apsveicu, desantnieki. Šķiet, ka ieradāmies precīzi pēc grafika un pareizajā laukumā. Tikai aizgājām ziemā, bet atgriezāmies, acīmredzot, vasarā.
Viņi kādu laiku gulēja, pierodot pie stāvokļa, pie smaržām un skaņām, skatījās zvaigžņotajās debesīs virs galvas un uz monolīto melno sienu, kas slēpa pusi debesu, un saprata, ka no transgresa izkrituši pie Stumbra sienas, naktī.
Iet nekur negribējās, vispār nebija vēlēšanās saspringt, cīnīties ar ļaunuma spēkiem, kaut kam kaut ko pierādīt, organizēt un strādāt, taču Ivašura piespieda sevi saņemties un pārliecināja savus pavadoņus par tā nepieciešamību. Pēc pusstundas viņi jau devās prom no atdzisušajām Stumbra atliekām, uz mežu, aiz kura kā telts cēlās pilsētas spīdums, pie cilvēkiem. Neviens viņus nepamanīja, neviens negadījās ceļā. Pēc vairāk nekā divām stundām viņus atklāja patruļas karavīri netālu no Fokinas ciema, uz atsvešinājuma zonas robežas.