Par laimi Ivašuram, Kostrovam un Tajai vispirms ar viņiem tikās nevis FSB virsnieki, bet gan ekspedīcijas darbinieki un žurnālisti. Tāpēc padarīt par slepenu grupas izeju no torņa, jaunajam drošības dienesta priekšniekam, majoram Sisojevam, neizdevās. Ar ko bija izskaidrojams šāds noslēpumu slēpšanā ieinteresētā dienesta gausums, kļuva zināms vēlāk, bet, pagaidām majors, ar trauksmi nometnes dežuranta brīdināts, ar nepatiku un negribīgi vienā no nometnes furgoniem, pilnā ar cilvēkiem, klausījās bijušā ekspedīcijas vadītāja stāstu.
Stāsts nebija ilgs, apmēram divdesmit piecas minūtes, Ivašura bija lakonisks, ko pilnībā varēja izskaidrot ar no citas pasaules atgriezušos ceļotāju nogurumu. Daļēji tā bija taisnība, bet Ivašuras mazrunīguma īstais iemesls bija tas, ka viņš zināja par "ķirurgu" aģenta klātbūtni preses konferencē un rūpīgi izvēlējās vārdus, lai nepateiktu kaut ko lieku. "Sanitāriem" šeit, Brjanskas mežos, nācās palikt neziņā par atgriezušos zināšanām un vēl jo vairāk par viņu jauno uzdevumu. Par to, ka pēdējo reakcija sagaidāma tuvākajā nākotnē, Ivašura nešaubījās un bija tam gatavs. Arī Taja un Ivans bija gatavi, lai gan viņi ļoti vēlējās atpūsties, padzīvot mierīguma un ērtības atmosfērā, mājās, kopā ar ģimeni un draugiem.
Veronika neatkāpās no Igora Vasiļjeviča ne soli, kas gan iepriecināja, gan satrauca Ivašuru. Viņš nevēlējās iesaistīt viņu savos bīstamajos noslēpumos un tajā pašā laikā ilgojās palikt divatā ar viņu, izrunāties, saņemt atbalstu un apstiprinājumu, un, ja arī necerēja uz attiecību nopietnību, tad vismaz atpūsties kompānijā ar to, par kuru domāja ne reizi vien ceļojot pa Laiku Koku.
Un tomēr neatkarīgi no tā, lai kā viņš steidzīgi centās noapaļoties, ceļotāji pa Torni, kas izrādījās sava veida laika mašīna vai drīzāk laika šahta, tika atbrīvoti tikai pulksten četros no rīta. Satrauktie fenomena pētnieki, zinātnieki, daudzu institūtu darbinieki un Dabas strauji mainīgo parādību izpētes centrs, specvienību karavīri, ekspedīciju apkalpojošais personāls, oficiālo aprindu pārstāvji negribīgi izklīda savās istabās, satraukti par pazudušo atgriešanās brīnumu un viņu ne mazāk brīnišķīgo stāstu par Torņa būtību.
Ekspedīcijas vadības sanāksmju salonā palika septiņi cilvēki: Ivašura, Ivans, Taja, Veronika, majors Sisojevs, Drošības padomes sekretāra vietnieks Kozuļa un jaunais ekspedīcijas vadītājs Tmarevskis - apaļš, mazs, plikpauris, bet ar garu "Kurčatova" bārdu. No visa bija redzams, ka viņš piedzīvo ellīgas šaubu un neuzticības mokas, tomēr, atšķirībā no skeptiskā Kozuļas, FIAN fizikas un matemātikas doktors neuzdeva nevienu jautājumu un uzmanīgi noklausījās Ivašuras stāstu.
- Hmm-khe-khe, - viņš noklepojās, kad telpā palika tikai tiešie pētniecības kontingenta vadītāji. - ...- ē-e...mmm... labi, es domāju, ka lieta ir skaidra! - teica Kozuļa, ar spēku uzsitot sev pa augšstilbiem, piecēlās, paskatījās uz visiem. - Mēs ar to visu tiksim galā ar svaigu galvu. Atpūtieties pagaidām, apmetieties vietējā, tā teikt, viesnīcā. Ejam, Lev Davidovič.
Tmarevskis uzrāva sevi no krēsla un kā bumbiņa izripoja pa durvīm. Pēc nelielas vilcināšanās ģērbies kā uz svinīgu pieņemšanu izgāja majors Sisojevs, bijušais Odincova palīgs, kurš visu laiku bija klusējis.
Laiku pātagas, hronošahtas ceļotāji apmainījās skatieniem.
Ivans pacēla uzacis, pamādams durvju virzienā. Ivašura pamāja atbildei, saprotot Kostrovu bez vārdiem. Majoram Sisojevam acīmredzami bija ko slēpt zem smalkā uzvalka. Veronika, kas nesaprata šo pantomīmu, ar nožēlu teica:
- Nu, es arī iešu. Taja, nāc man līdzi. Istabā esmu viena, un ir četras gultas, mēs normāli izmitināsimies. Jūs nomazgājieties, atpūtieties.
Taja atskatījās uz Ivanu, saņēma klusu, apstiprinošu mājienu, un sievietes izgāja.
- Tā, izmitināsimies arī mēs, jo šeit ir tikai divas gultas. - Ivašura ar pirkstu norādīja uz griestiem, uz sienām, norādīja uz ausīm. Ivans saprata, ka telpā var būt uzstādītas klausīšanās ierīces, un pamāja ar galvu. Kopš šī brīža viņiem bija jāuzvedas ar vislielāko atturību un piesardzību, jo "ķirurgu" aģentam, kurš šeit darbojās, viņi bija ļoti nevēlami liecinieki.
It kā atbildot uz draugu mīmiku, bez klauvēšanas pa durvīm ienāca majors Sisojevs un divi dūšīgi jauni puiši kreklos, kas burtiski plīsa uz vareniem pleciem, , viens bija noskuvis kailu galvu, otrs, gluži pretēji, ar kuplu frizūru "a la Miša Bojarskis".
- Savācieties, jums jānāk kopā ar mums, - majors vienaldzīgi sacīja, nevīžīgi no attāluma rādot sarkanu apliecību ar reljefu divgalvainu zelta ērgli.
- Kas par lietu? Ne mazāk vienaldzīgi pajautāja Ivašura. - Manuprāt, mēs vienojāmies ar visu tikt skaidrībā ar svaigu galvu, tas ir, no rīta. Jūsu priekšnieks teica...
- Viņš man nav nekāds priekšnieks. Savācieties un pasteidzieties.
- Nu, patiesībā nav jau ko savākt, mums viss ir līdzi.
- Vai jums ir arī prokurora sankcija? - nevainīgi vaicāja Kostrovs, glāstīdams sarkanīgos vaigu rugājus. Pēdējo reizi viņš bija skuvies pirms nedēļas. - Varbūt dosiet laiku līdz rītam, lai mēs sevi sakārtojam? Vai arī varbūt FSB mūs uzskata par citplanētiešu spiegiem?
- Man nav vajadzīgas nekādu prokuroru sankcijas.
- Netaisi te humoru, rudmati, - viens no puišiem, noskūtu galvu, kvadrātveida zodu, resnu degunu un niknām acīm svina lodes krāsā, zaudēdams pacietību, klusi piebilda. - ja ne, debesis šķitīs kā aitādas.
- Ej, nu ej? - Ivans bija pārsteigts. - Un tu, izrādās, esi aitādu apstrādes speciālists?
- Ja jūs nepakļausieties, būšu spiests izmantot spēku, - majors drūmi sacīja.
Ivašura un Kostrovs apmainījās skatieniem. Tad Igors Vasiļjevičs izaicinoši apsēdās gultā.
- Nekur mēs neiesim. Pagaidīsiet līdz rītam.
Būdīgais pavadonis ar stāvajiem pleciem spēra soli pret viņu, bet šajā brīdī istabā iebrāzās aizelsusies Veronika. Viņa paskatījās uz sastingušo kompāniju, piegāja pie Ivašura.
- Es piezvanīju puišiem, no rīta ieradīsies Gibelevs kopā ar saviem arharoviešiem, un Žukovkas žurnālisti jau sapulcējušies netālu no nometnes, ļoti vēloties tikties. - It kā tikai tagad Veronika, pamanīja sastingušos majora darbiniekus, paskatījās no Ivašuras sejas uz viņiem un atpakaļ. - Kas te notiek, Igor?
- Nekas īpašs, - Ivašura pasmīnēja. - Drošības dienesta puiši grib lai mēs viņiem sekojam. Viņi droši vien uzskata, ka mēs nogalinājām pulkvedi Odincovu, kā arī savus draugus Gasparjanu un Ruzajevu, un, lai slēptu pēdas, izgudrojām stāstu par laika šahtu.
- Nejēdzība! - Veronika dusmīgi nošņāca. - Sisojeva kungs, kas par lietu?
- Nekas, - majors atbildēja, pakošļājot lūpas, tad pievērsās miesassargiem. - Nāciet, mēs turpināsim sarunu no rīta.
- Ej, ej, kultūrist, - Kostrovs ieteica lielajam puisim, kas vilcinājās, - savus bicepsus rādi cirkā.
- Nu, skaties... - uzpumpētais, jaunais cilvēks ar skūto, robaino galvu, murmināja caur zobiem.
- Skatos, skatos, - Ivans atbildei parādīja zobus, gribēja kaut ko pievienot, bet no koridora atskanēja kliedziens: "Agatov!" - un skūtais pazuda aiz durvīm.
Istabā palikušie klusēdami palūkojās viens uz otru.
- Viņi neliks mūs mierā, - Ivašura domīgi novilka. - Vajag kaut ko izdomāt. Tu par Žukovkas žurnālistiem sacerēji, vai viņi tiešām gaida?