Tālu nebija jāiet.
Taja bija paspējusi ātri aizskriet līdz tuvākajam milicijas iecirknim un līdz upei atveda pašvaldības miličus - trīs puišus maskēšanās formās ar automātiem. Kamēr puiši noskaidroja, kurš uz kuru šāvis un kas ir nogalinātais, Ivans iemeta meitenei oli, cerēdams, ka viņa no prieka nesāks kliegt, ar žestu parādīja, ka gaida viņu mājās, un klusi pazuda krūmos.
Taja ieradās pusotru stundu vēlāk, nogurusi, skumja un tajā pašā laikā apņēmīga, gatava iestāties par sevi un par savu draugu.
- Palaida vaļā, - viņa ieelpoja Ivanam ausī, lai nepamodinātu vecākus, kuri neko nezināja. Ivans viņus nemodināja.
Viņi apskāvās. Tad Kostrovs nočukstēja:
- Vajag iet prom. Šie nelieši bija šeit un var atgriezties. Ko tu pastāstīji mentiem?
- Piedzērušies bandīti ar automātiem... uzbruka, gribēja izvarot... sastrīdējās, sāka šaut viens uz otru... ne vārda par tevi. Staigāju, sak, gar krastu viena pati. Viņi pierakstīja adresi, divreiz nopratināja un pēc tam atbrīvoja. Kas notiks tagad, Vaņa?
- Karš, - Ivans rūgti pasmaidīja. - Mēs joprojām esam dienestā, Taja, un līdz dembelim vēl tālu. Uzraksti vēstuli savējiem, ka mēs, sak, pirms kāzām nolēmām atpūsties pa dienvidiem, piezvanīsim vēlāk.
- Bet paši?
- Paši atkal uz Brjanskas mežiem, tuvāk Igoram. Ka tik viņu tur ne... bet trijatā vēl pakarosim. Un mums joprojām ir jāizpilda uzticētais uzdevums. Vai esi gatava? Vai arī uz kādu laiku paslēpsies?
Taja piespiedās tuvāk Ivanam.
- Es ar tevi! Vai es esmu desantnieks, vai nē? - viņa pacēla galvu, acīs atspoguļojās mēness mirdzums - dzīvoklī gaismas nedega.
- Desantnieks, desantnieks, - Ivans norūca un noskūpstīja viņas aizdomīgi uzdzirkstījušās acis.
***
Viņi iekāpa vilcienā Maskava - Brjanska Kijevas dzelzceļa stacijā pēc rūpīgas perona un pasažieru plūsmas pārbaudes. Neko aizdomīgu nemanīja, lai gan Ivans sirdī atzina, ka no viņa nekāds pretizlūkotājs nesanāk. Viņus varēja vest no tālienes, izmantojot īpašu aprīkojumu, kuru pat profesionālim nav viegli atklāt. Bet neko darīt nevarēja, viņu ceļš veda uz Brjanskas mežiem, un tur varēja nokļūt tikai ar trim transporta veidiem, kas bija vienlīdz nedroši: dzelzceļš, zemes ceļš un gaiss. Otro un trešo Ivans pēc pārdomām atmeta, abos gadījumos vajātājiem bija vieglāk pārtvert upurus un viņus likvidēt, nepiesaistot īpašu uzmanību. Vilciens arī negarantēja ērtus apstākļus drošības ziņā, taču Ivans cerēja, ka pie liela cilvēku pūļa vajātāji vismaz neuzdrošināsies šaut. No aukstajiem ieročiem Kostrovs nebaidījās.
Pēc stundas likās gulēt; vilciens uz Brjansku atstāja staciju gandrīz divpadsmitos naktī. Bet pēc stundas ar ceturtdaļu nostrādāja Ivana intuīcija, un viņš pamodās kā no grūdiena. Pagulēja, skatoties kupejas griestos, sajutis, kā ļaunie caurvēji plūst caur galvu no vagona sienām un koridora, klusēdams noslīdēja lejā, pamodināja Taju.
- Varbūt es velti psihoju, bet man ir nelāga nojausma. Iešu pārbaudīt vagonus priekšā un aiz mums. Žēl, ka nesadabūjām ieroci, vismaz gāzes.
- Jā, "universāls" nenāktu par ļaunu, - pasmaidīja meitene, tā arī neatpūtusies. - Vai arī sliktākā gadījumā garzobens- drimmers.
- Paņem saliecamo nazi. Vai apieties proti, desantniek?
- Es pat mest protu, tēvs kādreiz mācīja.
- Lieliski! Tiklīdz kaut kas ne tā - liec lietā bez domāšanas. Mums jāizdzīvo un jāpalīdz Igoram paveikt uzdevumu.
Ivans pavēra durvis, ieskatījās koridorā - neviena. Ātri aizskrēja uz tualeti, atvēra to un iegāja, atstājot durvis pusatvērtas. Pagaidīja minūti, uzmanīgi klausoties.
No pavadoņa kupejas puses noklikšķināja tambura durvis, kāds ienāca. Ivans piesēda, lai galva neatspoguļotos spogulī, uzmanīgi paskatījās ārā aiz durvīm un nakts lampas blāvajā gaismā ieraudzīja divas lielas figūras, abas vienādos baltos kreklos un biksēs. Vajātāji nebija pat papūlējušies pārģērbties, jūtot sevi par situācijas saimniekiem. Pat pēc partnera nāves viņu augstprātība nebija mazinājusies. Kā viņi izsekoja bēgļus, bija bezjēdzīgi uzminēt, bija daudz dažādu metožu un tehnisko līdzekļu.
Rīcības plāns galvā nobrieda uzreiz.
Ivans apzināti trokšņaini aizcirta tualetes durvis, izgāja koridorā, pēkšņi apstājās, it kā tikko būtu pamanījis vajātājus, un metās ārā no vagona, apslāpēti uzkliedzis:
- Taja, bēdz!
Viņa aprēķins izrādījās pareizs. Tie divi nesāka pārbaudīt katru kupeju pēc kārtas, skaitīt, cik cilvēku bēg. Reflekss nostrādāja, un Ivana frāze: "Taja, bēdz!" - arī izskanēja laikā. Upuri bēga, viņus vajadzēja panākt un iznīcināt.
Ivans izlēca tamburā, mēģināja atvērt vagona ārējās durvis - aizslēgtas ar atslēgu, metās tālāk. izskrēja cauri kaimiņu vagonam un atkal paraustīja izejas durvju rokturus. Lai slava Allaham! Vai nu slinks pavadonis gadījies, vai arī durvis neaizslēdzas, bet tieši tas, kas nepieciešams. Viņš pieķērās pie tumsā lidojošā vagona turekļiem, pievēra durvis, paturot acīs tamburu... Lūk viņi!
Divas ēnas no pārejas iedrāzās vagona tamburā, ieskrēja vagonā, nepamanot nepilnīgi aizvērtās durvis. Laiks!
Ivans atkal ielēca tamburā un metās pakaļ aizskrējušajiem slepkavām, īpaši nebrīnījies par savu aukstasinību: Ceļojums pa Stumbru arī viņam nebija veltīgs, bet Krievijas gaisa desanta spēku iemaņas neaizmirstas nekad.
Nākamajā vagonā Ivans panāca muskuļaino spēkoni ar gaļīgo pakausi un kustībā ar dūri iebelza viņam pa kaklu - sitienu ar labās rokas pirkstu kauliņiem.Trāpīja kur vajag. Spēkonis ar degunu ierakās koridora grīdas paklājā un apklusa. Pirmais skrējējs - tas pats skūtgalvis Agatovs, kurš jau bija saņēmis kristību no Ivana pie upes - atskatījās, sāka griezties, vadot roku ar "bizonu" no labās uz kreiso, kā šautuvē, taču nepagriezās pietiekami ātri. Kostrovs lēcienā ar kāju izsita automātu, nekavējoties ar izpletiem pirkstiem pievienoja triecienu pa sāniem, iemetot viņu durvīs no koridora uz tualetes telpu.
Skūtgalvis, masīvs un ciets kā skapis, nekrita, viņu notriekt ar dūri, iespējams, bija grūti, bet Kostrovam nebija brīvas manevrēšanas šaurajā telpā, tāpēc Agatovs nolēma nospiest ienaidnieku ar spēku, sagrābt ķermeni un salauzt mugurkaulu. Bet Ivans nedeva viņam šo iespēju. Tiklīdz Agatovs kā bullis metās viņam virsū, Ivans ienira pie viņa kājām un no apakšas uz augšu - cirksnī - izdarīja nežēlīgu triecienu. Līdz ar to cīņa bija beigusies, gandrīz vēl nesākusies. Pārgriezis acis, Agatovs ievaidējās, saļima uz grīdas tupus, lūkodamies uz ienaidnieku un neredzēdams viņu.
Ivans paņēma abus nokritušos "bizonus", pārmeklēja vajātāju kabatas, dvēselē lūdzot, lai neviens pasažieris neizietu ārā no kupejām, iebāza kabatā Federālā drošības dienesta apliecības (departaments "K", nodaļa "NIH"; kas tas vēl par NIH tāds ir - zinātniskās izpētes apgabals, vai kā?) uz kapteiņa Sergeja Nikolajeviča Agatova vārda un leitnanta Pjotra Arkadieviča Smurnija vārda, atrada dunčus, piestiprinātus ar īpašām siksnām pie kājām - ar skaistām formām un persu darbu, tos arī ielika kabatā. Paplikšķināja nobālušā līdz zilganumam skūtgalvja vaigus.
- Ei, kapteini, dzīvs esi?
Agatova acis, kuras gandrīz pilnībā bija aizņēmuši redzokļi, sāka skaidroties, un Kostrovs lēnām un skaidri piebilda:
- Ja satikšu vēlreiz - nogalināšu! Saprati? Netrāpies vairs man acīs, it īpaši tur, Brjanskas mežos. Lūdz Dievu, lai mūsu ceļi vairs nekad nekrustotos. Saprati?
Agatovs atņirdzās, nācās iegāzt pa seju, lai atjēdzas.
- Saprati, nelieti?!
- S-sa ...
- Nu re cik labi. Ieroči pagaidām paliks pie manis. Ja kas, es varēšu paskaidrot, kā pie tiem tiku.