- Tik un tā tavs Laiku Koks neatrisina paša laika problēmu. Sanāk, ka katrs Zars ir metauniverss ar laika plūsmu, kas plūst leņķī pret cita Zara laika plūsmu. Tā? Tāpēc Zari nepārklājas un savstarpēji nemijiedarbojas. Kas tad ir Tornis? Supratemporāls topoloģijas tunelis ar kvantētu izeju?
- Pietiek, vīrieši, - Veronika nopūtās. - Jo izsmalcinātāk jūs runājat, lietojot specifiskus zinātniskus vārdus, jo mazāk paši saprotat, ko sakāt. Esmu nogurusi. Neatkarīgi no tā, ka jūs apgalvojat pretējo, laiks joprojām iet, un mēs ejam kopā ar to.
- Es neatceros, kā dzejolis tas ir, - teica Ivašura, - Taja Kalašņikova, Ivana draudzene, to skaitīja, bet tas iekrita arī manā dvēselē:
Jūs sakāt, ka laiks iet...
Ak, diemžēl nē!
Laiks stāv uz vietas, mēs ejam
Caur gadu plašajām tālēm...
- Skaisti. - Veronika domīgi paskatījās uz Igoru Vasiļjeviču. - Patiešām, šajās rindās ir dziļa nozīme. Igor, kāpēc ir tavs Stumbrs, tas ir, Tornis ...
- Ja vēlies, sauc to par hronošahtu.
- Lai būtu šahta. Kāpēc viņa savienoja laiku Zarus uz pagātni? Tas ir, virzījās uz Zaru sākumu, nevis otrādi, uz Zaru nākotni?
- Es to nezinu, - godīgi atzina Ivašura. - Iespējams, pastāv zināms likums par Stumbra izvadu korelāciju ar citiem Zariem, kas neļauj tam savienot nākotnes laikus. Man radās iespaids, ka zinātnieki no Zara, kur tika uzbūvēts Stumbrs, paši īsti nesaprata, kas notika. No otras puses, varēja iejaukties saprātīgi spēki, kurus interesēja tieši šāds hronošahtas virziens.
No Grišina un Menšova skatieniem Igors Vasiļjevičs saprata, ka ir pateicis vairāk kā vajadzēja. Tiesa, ne viens, ne otrs nezināja teiktā patieso fonu un zem vārdiem "saprātīgi spēki" viņi diez vai saskatīja konkrētas radības, tas ir, "hronoķirurgus", bet Ivašuram radās nepatīkama sajūta, ka kāda spēcīga griba, iztausta viņa psihi. Lai nepakļautu klausītāju prātus aizliegtās informācijas spiedienam, viņš sarunu pievērsa citai tēmai.
- Konstantīn Semjonovič, neviens man tā arī nepastāstīja, ar ko jūs šeit darbojāties bez manis.
- Bet ne ar ko, - Grišins atbildēja vispārējo smieklu vidū. - Mēs no tālienes apbrīnojam Torni un rakstām traktātus uz agrāko pētījumu pamata. Situāciju šeit kontrolē Federālais drošības dienests, un ekspedīcijas spēki ir ne tikai samazināti uz pusi, bet praktiski vispār neko nedara. Federāļi laiku pa laikam laipni ļauj kādai grupai tuvoties Tornim ar instrumentiem, taču, lai ar savām rokām aptaustītu sienas, kā jūsu laikā... - Akadēmiķis rūgti sarauca pieri.
- Tiešām tik slikti? - Ivašura līdzjūtīgi paskatījās uz Meņšovu.
Fiziķis pakratīja pinkaino galvu.
- Pētījumi ir samazināti, piekļuve zonai tagad ir iespējama tikai pēc pārbaudes un vienošanās ar FSB amatpersonām. Tā ka ar atklājumiem lepoties nevaram.
- Kas ir jūsu jaunais ekspedīcijas vadītājs? Es viņu kaut kā vispār nepazīstu.
- Tmarevskis? - Menšovs nospļāvās. - Ļevs Davidovičs. Šķiet, ka it kā esam no vienas institūcijas, bet es viņu nepazīstu ne kā zinātnieku, ne kā cilvēku. Teikšu vienu: viņam nav tavas izpratnes un spēju strādāt ar augstākajām varas iestādēm un priekšniekiem. Varbūt vari atkal sākt vadīt ekspedīciju?
- Patiešām, Igor Vasiljevič, - Grišins piebalsoja, - kāpēc jums neatgriezies savā vietā?
- Padomāšu, - Ivašura neskaidri solīja.
Gibelevs, ar interesi klausoties sarunu, grasījās kaut ko pievienot, bet tajā brīdī viesnīcas furgona gaitenī atskanēja soļu klaboņa, pēc tam klauvējieni pie durvīm.
- Ienāciet, - Grišins atsaucās.
Durvis atvērās, un istabā ienāca Ivans Kostrovs un Taja, ģērbušies, kā pārgājienam: vējjakas, džinsi, mugursomas.
- Labvakar, - Ivans paklanījās, sarūgtināts vai par kaut ko noraizējies. Tāpat arī viņa pavadone neizskatījās jautra un apmierināta.
- Ivan? - atguva runas dāvanas Ivašura. - Tu taču gribēji atpūsties. Es tevi gaidu tikai pēc nedēļas.
- Laiks ir labs, - Kostrovs drūmi atbildēja, un visi ieraudzīja uz viņa vaiga svaigus skrāpējumus. - Mēness spīd, ka nevar skatīties. Ejam pastaigāties?
Ivašura saprata un piecēlās.
- Pasēdiet, mēs drusku iziesim.
Viņi izgāja. Taja kautrīgi palūkojās apkārt, un Veronika steidzās nosēdināt viešņu līdzās.
- Kāpēc esat tik nopietni? Kas noticis?
- Tā, - meitene nodrebināja plecus, - nekas īpašs.
- Ieliesim viešņai vīnu, - Ar pārspīlētu jautrību sacīja Gibelevs, pabīdot plastmasas glāzīti Tajai. - Ko iedzersiet? "Hapurivi", šampanieti, degvīnu?
- Paldies, nedaudz šampanieša.
Gibelevs izlēja pusi glāzes šampanieša, Taja iedzēra malku, pateicīgi pamāja Veronikai, kas pavirzīja tuvāk trauku ar sviestmaizēm. Menšovs, skatoties uz viešņu ar savām čigāna acīm, ielēja mutē pusi glāzes degvīna un uzkoda.
- Bet vai zināt, draugi, ko mēs redzējām nesen, tieši pirms mēneša? Pēc tam, kad Tornis pārsprāga. Milzīgu melnu cilvēku uz milzīga kentaura! Izjāja no Torņa sienas, aprikšoja ap to un pazuda. Visi bija kā apdullināti. Ķēms, es jums pateikšu, pirmās klases.
Veronika pamanīja, kā Taja nodrebēja, pievirzījās tuvāk.
- Vai jūs tur satikāt šādus radījumus?
- Satikām, - Taja klusi atbildēja. - Viņi cilvēkiem pāri nedara.
- Un ko vēl jūs satikāt Tornī?
Meitene atbildēt nepaspēja, atgriezās Ivašura un Kostrovs.
- Vakars ir beidzies, - Igors Vasiļjevičs lakoniski informēja klātesošos. - Konstantīn Semjonovič, tiksimies rīt. Atvainojiet, mums radušās dažas problēmas.
- Varbūt es varu palīdzēt? - nodunēja Menšovs.
- Vai arī es? - ar gatavību piebiedrojās Gibelevs.
- Paldies, palīdzība pagaidām nav nepieciešama.
Taja piecēlās un izgāja aiz Ivana. Arī Veronika piecēlās.
- Es ar jums. - paskatījās uz kājās pielekušajiem vīriešiem, pagriezās pret Grišinu. - Paldies par vakaru, Konstantīn Semjonovič. Es ceru, ka mēs atkal tiksimies pie kafijas tases.
Ivašura vilcinājās, izlemjot, vai vērts ņemt sievieti sev līdzi, taču šī vilcināšanās nebija ilga. Viņi izgāja. Koridorā Ivans pagrieza galvu pret Ivašuru un pusbalsī teica:
- Tie velni mums ķērušies klāt pa īstam. Tagad bija tikai izlūkošana ar kauju. Puišiem pavēlēja, viņi pildīja pavēli. Ko darīsim?
Pa vienam viņi izgāja no furgona. Pilnmēness valdīja visā pasaulē, mežu, tuvējās priekšpilsētas mājas, ceļu, pārpludinot ar spokaini sudrabainu gaismu. Kāds vīrietis steidzīgi pazuda aiz tuvējā furgona, un Mēness nakts valdzinājumu nomainīja neērta satraukuma sajūta.
- Ko tas viss nozīmē? - Veronika klusi jautāja.
Vīrieši saskatījās.
- Stāstiet visu! - sieviete sāka dusmoties. - Es jau tāpat esmu sapratusi, ka jums ir nepatikšanas. Būs sliktāk, ja es visu uzzināšu, ne no jums un par vēlu.
- Viņai taisnība, - Taja nočukstēja tikko dzirdami.
Ivašura pamāja ar galvu, Ivans viegli saspieda draudzenes plecu.
- Izstāsti pati viņai visu, kamēr mēs parunāsimies.
Sievietes lēnām gāja gar pajukušu žogu, aiz kura savu mūža nogali piedzīvoja sašķiebusies būda, vīrieši viņām aiz muguras, ieklausoties skaņās, kas nāca no pilsētas un no meža.
- Tagad mēs esam lielisks mērķis, - Kostrovs ar klusu smiekliņu pateica.
Igors Vasiļjevičs no jakas iekšējās kabatas pavilka "universāla" rokturi.
- Saglabāju, lai gan lādiņu pietiks tikai ducim šāvienu.
- Mūsējie palika tur, pilnīgi izlādējušies. Bet es kaut ko dabūju. - Ivans parādīja divus "bizonus", aizbāztus aiz jostas, zem jakas. - majora kaujiniekiem atņēmu. Vēl kombinezonus dabūt atpakaļ...