Kostrovs uzmanīgi iztaustīja vadītāja džemperi un bikses, atrada tieši tādu pašu cilpas gredzenu, kas viņu gandrīz nožņaudza Žukovkā, parādīja Ivašuram. Tas pamāja, atverot cimdu nodalījuma durvis, un izvilka "bizonu" un divas "RG-8" granātas. Flegmātiski nomurmināja:
- Ekipējuši jūs pamatīgi, Leonīd Dmitrijevič.
Ivans pataustīja zem vadītāja sēdekļa un izvilka milzīgu melnu gandrīz pusmetru garu revolveri. Ar apbrīnu izelpoja:
- Oj,oj! Dzirdējis esmu, bet šādu mašīnu redzu pirmo reizi!
- Kas tas ir? - Ivašura atskatījās.
- Modelis 458 "Celiska", kam paredzētas patronas no "Vinčester Magnum", izgatavo austrieši. Ar šiem revolveriem var medīt pat ziloņus. No piecpadsmit metriem tā caursit centimetru biezu tērauda plāksni.
- Interesanti, kāpēc Leonīdam Dmitrijevičam vajadzīgs tik spēcīgs garmata(ukr.val.lielgabals)? - Igors Vasiļjevičs vienaldzīgi paraustīja plecus. - No viņa troksnis arī ir kā no lielgabala. Varbūt forma ir tikai maskēšanās?
Gibeļels, pieliecies, mēģināja Ivašuram atņemt revolveri, taču dabūja pa ausi un nokrita uz sēdekļa. Automašīna pastreipoļoja, gandrīz ietriecoties kokā, apstājās, motors noslāpa. Iestājās klusums.
- Lai sazinātos ar savējiem, viņam jābūt rācijai, - Ivašura teica tajā pašā vienaldzīgajā tonī.
Kostrovs atkal sāka iztaustīt "sanitāra" apģērbu un krusta vietā uz kakla atrada miesas krāsas plāksni ar mirgojošu zaļu aci.
- Viņa?
Ivašura uzmeta skatienu "tetovējumam" uz Gibeļeva kakla, parāva ķēdi tā, ka tā satrūka, uzmanīgi izpētījis plāksni, pamāja ar galvu.
- Tā izskatās. Man ir tāda pati. - Viņš pagriezās pret Gibeļevu, kurš skatījās uz priekšu caur sašaurinātiem plakstiņiem un svilpoja caur zobiem melodiju. - Es saprotu, Leonīd, ka tu nebaidies no nāves, saimnieki tevi tā ir ieprogrammējuši, tāpēc es tevi arī nesākšu biedēt. Bet mēs varam tevi, tā teikt, selektīvi sagraut. Paskaidrot, ko es domāju?
- Nevajag, - Gibeļevs pārstāja svilpot. - Izskatās, ka man nevajadzēja pamest galvaspilsētu.
- Tas gan tiesa. Bet viss šķita tik ērti: mēs parādījāmies, Veronika piezvanīja ... Kad jūs savervēja?
- Savervēja? - nesaprata telekomentētājs.
- Nu nokodēja. Kas, Sisojevs?
- Nē, vēl Odincovs, pirms došanās prom kopā ar jums. Tāpēc esmu šeit iekārtojies sen un stabili. Labāk runāsim par lietu. Protams, es pieļāvu stulbību, kā patīk teikt amerikāņu televīzijas asa sižeta filmu tulkotājiem, taču jūs neesat tai stāvoklī, lai diktētu savus noteikumus. Es ierosinu apmaiņu: jūs palaižat mani, mēs pārtraucam medīt jūs. Un pēc diennakts mēs vispār pazudīsim.
- Kopā ar Torni, - Ivašura pamāja. - Mēs zinām. Kur ir ceturtā membrāna, ar kuru Sisojevs nodarbojas personīgi?
Gibeļevs kļuva skumīgs.
- To arī ziniet? Bet ja es neteikšu?
Ivašura smaidīdams pārmija skatienus ar Ivanu.
- Pateiksi, pateiksi!
Gibeļevs pagrozījās, pakasīja aiz auss, atkal rāvās uz Ivanu, kurš joprojām aplūkoja superrevolveri, un atkal saņēma sitienu pa ausi. Ar plaukstu piespieda ausi, pietūkušu vēl no pirmā sitiena.
- Velns ar ārā, priekš zinātniekā darbinieka jūs kaujaties pārāk labi! Pieņemsim, ka es atbildēšu. Bet kur ir garantijas, ka jūs mani atlaidīsit?
- Labi, Vaņa, iedod man to lielgabalu. Ivašura paņēma smago revolveri. - Kāpēc viņš tik traki nervozē par šito?
Viņš atmeta veltni un izbēra plaukstā piecas garas, smagas, pirksta lieluma zelta patronas ar melnām ložu galvām.
- Interesantas lodes. Vai tu esi tādas redzējis?
- Tādas redzējis neesmu. Izskatās, ka lodes nav parastas. Pamēģināsim notestēt? Piesiesim šo darboni pie stūres, atkāpsimies no automašīnas tālāk un izšausim pa to.
Gibelevs sāka nobālēt, uz pieres parādījās sviedri.
- Nu ko, nav slikta ideja, - Igors Vasiļjevičs piespēlēja Ivanam. - Nu, Leonīd Dmitrijevič, kā ir ar apmaiņu? Jūs sniedzat mums atbildes uz visiem mūsu jautājumiem, mēs neizmēģināsim uz jums šo revolveri. Vai tā būs labi?
Telekomentētājs laizīja sausās lūpas, aizvēra acis, atvēra, ar spēku izspieda:
- Jautājiet.
- ceturtā lifta koordinātes.
- Simts divdesmit pirmais stāvs, darba zona no upes puses, jūs redzēsiet.
- Lieliski, pārbaudīsim. Kurš vēl ir nokodēts, izņemot Kozjuļu, jūs, Sisojevu un Menšovu?
Gibeļeva acīs uzplaiksnīja pārsteigums, bet baiļu nebija. Viņš tiešām nebaidījās no nāves, lai gan viņš tikko bija panikā reaģējis uz draudiem nošaut viņu ar revolveri.
- Emisārs-viens - Sisojevs, pieci ietekmes aģenti: Menšovs, es, viens no Sisojeva leitnantiem, Kozjuļa un viens no valdības vicepremjeriem.
- Starostins?
- Nē, Čuiko. Mēs to kodējām, lai dezorientētu valdību un finanses ...
- Skaidrs. Kad Tornis uzsprāgs?
No Gibeļeva vaigiem atkal pazuda sārtums, bet viņš ātri, pat pārāk ātri atbildēja:
- Rīt naktī.
Ivašura un Kostrovs apmainījās ar saprotošiem skatieniem, taču "sanitāru" melos pieķert nesāka.
- Kuru membrānu plānojat izmantot lai aizietu?
- Izņemot ceturto, neviena vairs nedarbojas ... - Gibeļevs pamanīja, kā Ivašuras uzacis saraucās, pabeidza vilcinoties: - Otro, septiņpadsmitajā stāvā. Bet tā ir nobloķēta, Sisojevs pats tajā nevar iekļūt. Gaida palīdzību.
- Nu, paldies par informāciju, - Ivašura smaidā pastiepa lūpas, un Kostrovs uzreiz ar revolvera rokturi iesita Gibeļevam pa pakausi. Telekomentētājs saļima.
- Ko mēs ar viņu darīsim?
- Sasiesim un atstāsim mežā, lai trīs vai četras stundas nevarētu tikt vaļā. Šī laika mums vajadzētu pietikt.
- Bet mašīna?
- Ir ideja. Automašīna pieder Sisojevam. Mēs ar to brauksim tieši uz majora bāzi pie Torņa, neviens neapstādinās, garantēju. Atbruņosim apsargus, iekļūsim Tornī bet pēc tam - atbilstoši apstākļiem.
- Nu, stratēģis! - Kostrovs apbrīnā pagrozīja galvu. - Pat es ko tādu nebūtu izdomājis. Tikai neaizmirsti paņemt drimmeri. Zobens mums, tur, iekšā, būs ļoti noderīgs. Jebkurā gadījumā ar tā palīdzību būs iespējams iekļūt nobloķētajā lifta zonā septiņpadsmitajā stāvā.
- Šķiet, ka tomēr esam viens otra vērti, - Ivašura pasmaidīja. - Žēl, ka nepaspējām pajautāt Ļeņam, kā ieslēdzas nožņaudzējs. Pagaidām paslēp to pie sevis. Sameklē valgus.
Viņi sasēja bezsamaņā esošo Gibeļevu, vēlreiz pārliecinājušies, ka viņš ir "sanitārs", aplūkojot ķermeņa "tetovējumu" tīklu, aiznesa tālāk mežā un piesēja pie priedes stumbra, iepriekš aizbāzis muti. Atgriezās nometnē vienpadsmitos ar minūtēm un uzreiz uzzināja, ka pulkvedis Garaņins ir atgriezies.
7. nodaļa
Televīzijas kameras bija sērkociņu kastītes lielumā un tika piestiprinātas pie jaku atlokiem, signālus no tām ierakstīja dators un sintezēja pilnīgu notikuma ainu, par septiņu cilvēku: Ivašura, Kostrova, Tajas, Veronikas, pulkveža Garaņina un viņa divu "zubru"- kapteiņa Kļujeva un praporščika Sergejeva izlūkreidu uz Torni.
Papildus televīzijas kamerām Garanins atnesa ieročus - pistoles"Kaban" un kevlara bruņuvestes, vieglas, plānas, bet izturošas, pēc viņa teiktā, automāta lodes un granātas šķembas triecienu. Visvairāk par bruņuvestēm bija sajūsmā Ivašura, jo tā bija vienīgā aizsardzība Veronikai - sievietei, kas neapšaubāmi bija drosmīga, bet kurai nebija kaujas un izlūkošanas operāciju iemaņu. Taja šajā ziņā bija labāk izglītota.
Pirms došanās ceļā Ivašura pa rāciju sazinājās ar leitnantu Kušču, saņēma atbildi: "Negaidiet, es nevaru pievienoties, bet mēģināšu nodrošināt" - un bija spiests sākt reidu ne tā, kā plānots.