- Nedaudz, - Garaņins atbildēja negribīgi. - Ko tu esi sadomājis, Igor? Es redzu, ka tev ir noteikts mērķis, un pat nojaušu kāds, bet neko nevaru saprast. Bet staigāt akli neesmu pieradis.
- Es taču tev visu izstāstīju.
- Domāju, ka ne visu.
Ivašura pavilcinājās un iedzēra malku ūdens no blašķes.
- Ja es tev izstāstīšu visu, tu neticēsi.
- Nu bet tu pamēģini. Tikai viens draņķīgs žurnālists, diez vai tev pazīstams, Romuls Arbihmans, kurš knābā specdienestus, uzskata, ka FSB pretizlūkošanas virsnieki ir neizglītotas, pelēkas personības. Tu taču tā nedomā, vai ne?
- Nu, pelēko personību droši vien pietiek visur. Ivašura nopūtās. - Gan federāļu, gan zinātnieku vidū. Nemaz nerunājot par pašiem žurnālistiem. Tomēr pat man būtu grūti noticēt savam stāstam. Nu, klausies, mums ir pāris minūtes laika, līdz sievietes atvilks elpu.
Stāsts ilga veselas piecas minūtes, un pēc tam pulkvedis dziļi aizdomājās. Viņš pārdomām saņēma tādu informācijas daļu, kuru parasts cilvēks vienkārši noraidītu kā šizofrēniķa delīrija murgus.
Visā hronopaātrinātāja ēkā valdīja miris klusums, no ārpuses nebija dzirdama neviena skaņa, un iekšpusē varēja dzirdēt tikai savu elpošanu, un šis klusums vairāk ietekmēja psihi nekā neganta šaušana.
Viņi viegli iegāja Tornī, pie ieejas nesatiekot nevienu cilvēku. Uzkāpa trešajā stāvā un aizrikšoja trešdaļu apļveida koridora uz nākamo kāpņu telpu, pa kuru arī pakāpās uz astoņdesmit pirmo stāvu. Tagad viņiem vajadzēja pārvarēt vēl četrdesmit stāvus, aiziet uz darba zonu, kuru apsargāja Sisojeva komanda, un tur iznīcināt liftu. Un tikai pēc tam doties lejā, septiņpadsmitajā stāvā, ar hronomembrānas darba zonu, kas bloķēta no iekšpuses (nez, kurš to nobloķēja? Tie, Kas Seko? Hronobruņinieki? Pats Stass, Stumbra dators?), iekļūt iekšā, uzspridzināt Sisojeva mīnas tā, lai nesabojātu liftu... un to visu paveikušiem, izdzīvot pašiem.
Ivašura pašūpoja galvu, saprotot, ka plānu ir grūti un gandrīz neiespējami īstenot. Bet viņam, tas ir, visiem viņiem nebija citas izejas.
- Jā-a! - Garaņins nomurmināja, atgriežot sarunu biedru realitātē. - Uzdevi man mīklu! Un, ja es tev piedāvātu citu iespēju?
- Kādu?
- Iekļūt šajā ... tavā hrenomembrānā ...
- Hrono ...
- hrenomembrānā, deativēt mīnu detonatorus un ieņemt riņķa aizsardzību, līdz pienāk galvenie spēki.
- Kādi spēki? - Ivašura aizdomīgi paskatījās uz pretī stāvošā pulkveža blāvi balto seju, taču nespēja to saskatīt.
- Mani spēki. - Oļegs Borisovičs pasmīnēja. - Vai tu domā, ka es veltīgi pavadīju veselu dienu Maskavā? Tiklīdz došu signālu, pēc stundas helikopteru pulks nolaidīs Brjanskas speciālo spēku brigādes desantu.
Tagad Igors Vasiļjevičs bija saņēmis savu daļu informācijas pārdomām. Bet ilgi nedomāja.
- Šī iespēja ir pilna ar zaudējumiem. Lai paliek kā rezerve katram gadījumam. Mēģināsim tikt galā paši. Galvenais ir neitralizēt "sanitārus", bez tiem "ķirurgi" nespēs tikt galā ar Stumbra ... tas ir, Torņa iznīcināšanu.
- Kāpēc stiepi līdzi sievietes? Kāds tam īpašais stratēģiskais aprēķins?
- Es tev nepateicu vēl vienu lietu. Ivašura paklusēja. - Ja viss laimīgi izdosies, mēs aiziesim. Bet tev vajadzēs atbildēt par visu. Tiksi galā?
- Tas ir kā, jūs aiziesiet? Kurp?
- Tur. Uz augšu. Vai arī pa Stumbra "Laika pātagu", kā viņu sauca mūsu draugi. Mūsu uzdevums ir sarežģītāks: saglabāt Visumu neatkarīgi no tā, cik pompozi un aizdomīgi tas varētu izklausīties.
Garaņins pasmīnēja.
- Jā, izklausās ... neticami. Gribas pamosties. Vai es nevaru iet kopā ar jums?
- Bet kas šeit sargās Torni? Ja nu "sanitāri" pamēģina vēlreiz?
- Saprotu. Tāpēc man jāpilda uzdevums šeit. Lai gan es ļoti gribētos pabūt tur, apmeklēt ... nākotni.
- Drīzāk jau pagātni.
- Nu, tas nav svarīgi, citās pasaulēs. Vai jūs atgriezīsities?
- Ja godīgi, nezinu.
- Skaidrs. Nu ko, ejam, komandier?
Igors Vasiļjevičs piecēlās, apskāva piecēlušos pulkvedi.
- Ja tu zinātu, cik es tev esmu pateicīgs!
- Eh, ko tur, - nomurmināja Garaņins. - Galu galā mēs glābjam arī sevi ... kopā ar Visumu. - Un viņa balsī nebija ne sarkasma, ne skeptiskas nots, ne ironijas. - Kā tu domā, majors jau ir ieradies bāzē? Sacēlis trauksmi?
- Ja būtu sacēlis, mēs to arī šeit būtu dzirdējuši. Laikam vēl nav ieradies. Gribētos, ka mēs sāktu pirmie.
- Jā, pārsteiguma faktors ir liela lieta.
Viņi atgriezās pie desantniekiem. Ivašura nešaubīdamies atrada tumsā Veroniku, apsēdās pie viņas, un pasēdēja apskāvis dažas sekundes. Tad Garaņins klusi pavēlēja saviem puišiem doties uz priekšu, un visi sakustējās, masēdami kāju muskuļus.
Nodaļa turpināja ceļu. Pēc divdesmit minūtēm viņi sasniedza simt divdesmit pirmo ēkas horizontu, kur atradās Stumbra darba hronomembrāna, un kuru kontrolēja "ķirurgu" emisārs majors Sisojevs.
- Ko darīsim tālāk? - Garaņins jautāja, kad Ivans kopā ar viņa darbiniekiem devās izlūkošanā un ziņoja par betona sienu, kas aizsprostoja koridoru, un ko apsargāja divi spēcīgi puiši maskēšanās tērpos ar automātiem. - Nelauzīsimies tak uz turieni ar kauju. Apsargi diez vai zina, ko sargā, puiši vienkārši dežurē, un uzbrukuma laikā upuri ir neizbēgami abās pusēs.
- Mēs negrasāmies šturmēt šo cietoksni, - Ivašura izklaidīgi sacīja. - Mēģināsim iet pa citu ceļu, mums jau ir pieredze.
Viņš skaisti novicināja zobenu, tā ka pat Ivans ar skaudību un neizpratni paskatījās uz viņu un iegrūda gaiši zilo asmeni koridora sienā. Tad ar diviem nākamajiem cirtieniem uz sienas uzzīmēja trīsstūri ar tievām spraugām. Uzlika plecu uz trijstūra, Kostrovs viņam piepalīdzēja, atspiedies ar roku, un pusmetru biezs sienas gabals, kuru diez vai varēja caursist pat granāta, ar rīboņu izkrita blakus telpā. koridora grīda nodrebēja.
- Tūlīt mūs pamanīs un ... - Garaņins visiem parādīja izteiksmīgu žestu.
- Man pakaļ!. Lai tavi puiši piesedz aizmuguri. - Ivašura ieslēdza lukturi, ienira trīsstūrveida caurumā.
Pēc kārtas eskadras dalībnieki sekoja viņam.
Telpa bija gara un tukša, izņemot dažus dīvainus, sazarotus veidojumus, kas izauga no grīdas un atgādināja koku skeletus.
- Izskatās, ka šeit kaut kas audzis, - ieteicās Veronika.
- Vai arī vienkārši nokaltis daudzu tūkstošu gadu laikā, - piebilda Taja.
Ivašura, neatbildot uz replikām, devās uz telpas galu un izdarīja tādu pašu procedūru kā koridorā: trīs triecienos ar zobenu izgrieza sienas gabalu un izgāza to uz otru pusi.Nākamā telpa bija pirmās kopija, tikai "sausais mežs" kļuva biezāks. Trešā istaba neatšķīrās no pirmajām divām, kā arī ceturtās un piektās, bet "mežs" kļuva biezāks, tas sāka atkārtoties uz griestiem, kā alu stalaktīti, un visbeidzot kļuva neiespējami iet tālāk, nepieskaroties baltiem ērkšķu zariem. Nācās cirst "kokus", ko drimmers neveica ar tādu vieglumu kā caurumus sienās. Acīmredzot "skeletu meža" materiāls bija nevis viela - atomu un molekulu kombinācija -, bet gan lauka struktūras.
Ivašura saskaitīja divdesmit četras telpas, kurām viņiem izdevās iziet cauri, kad pa kārtējo izcirsto caurumu viņu sejās ieplūda spilgti balta gaisma un parādījās apaļa zāle ar pulsējošiem nezināmas nozīmes priekšmetiem, kuri mainīja izmēru, formu un krāsu, blakus vairākiem metāliskiem konteineriem, kas bija skaidri nesen sanesti vietējas izcelsmes un lifta kolonna - hronomembrāna - zāles vidū.
Pie kolonnas ar atvērtajām lifta durvīm stāvēja desantniekiem pazīstamais monstrs - mērkaķčūska kas ar visām četrām ķepām rakņājās lifta kabīnē. Tikai viņa galva, kobras galva ar pietūkušu kapuci, palielināta līdz buļļa izmēram, pavērsās pret cilvēkiem, kaut kādā veidā paužot apstulbumu un pārsteigumu. Vēl viens monstrs, līdzīgs milzu zirnekļgalvainai dēlei, kas stāvēja uz astes, darbojās gar vienu no formu mainošajiem objektiem, kas vienlaikus bija dzīvs un nedzīvs. Cilvēku zālē nebija.