- Uguni! - Ivašura pavēlēja, nezaudējot modrību, un pirmais no "universāla" izšāva uz pērtiķčūsku.
Uzsprakšķēja automātu kārtas. Kostrovs, Garaņins un viņa komanda atklāja uguni no mašīnpistolēm.
Šaudīšana uz pērtiķčūsku neatstāja nekādu iespaidu, bet zirnekļa dēli burtiski izsmērēja pa sienām: tā izsmidzinājās ar zaļu eļļainu, ātri iztvaikojošu šķidrumu. Tad Ivans iebāza pretgaisa raķešu sistēmas stobru caurumā, kuru bija izcirtis zobens, un izšāva raķeti mirkli pirms pērtiķčūskas iejaukšanās apšaudē, metot ar zaļu uguns bumbu.
Tomēr briesmoņa šāviens nebija precīzs, lai arī tas apžilbināja cilvēkus, bet Ivans trāpīja tieši kur vajadzēja - atvērtajās hronomembrānas durvīs. Sprādziens bija tāds, ka sienas nošūpojās, un desantnieki tika atmesti no sienas cauruma.
Tas arī šoreiz viņus izglāba. Tāpēc, ka otrais sprādziens, kas nebija īpaši skaļš un spilgts, bet smagāks, dziļāks, matērijas iekšējās struktūras satriecošs, burtiski iztvaicēja sienu un no lifta kolonnas visos virzienos pašķīda "nāves izmešu" strūklas. Viena no strūklām šķērsoja praporščiku Mišu, pārvēršot viņu par svina statuju, otrā pieskārās Ivašuras plecam, taču viegli, pārvēršot tikai kombinezona audumu par metālisku plecu spilventiņu. Un tomēr sāpju dūriens bija tik spēcīgs, ka Igors Vasiļjevičs uz brīdi zaudēja samaņu.
Viņš pamodās no tā, ka viņa seju skāra “izžuvušā koka” zars, viņš sarosījās, saprotot, ka viņu nes Garaņins un Kostrovs.
- Es pats ... laid vaļā!
Piecēlās, atspiežoties uz kāda pleca, izrādījās - Veronikas.
- Kur mēs esam?
- Joprojām turpat, - neredzamais Garaņins atbildēja. - Miša Sergejevs ir miris. Pārējie tika sveikā ar nelielām izbailēm. Kas tas bija?
- "ķirurgu" kalps.
- Nē, es domāju sprādzienu. Likās - kodolenerģijas! ..
- Ispējams, vēl briesmīgāks, - Ivašura aizsmakuši sacīja. - Mēs uzspridzinājām aktīvu hronomembrānu, un notika tieša laika pārveidošana enerģijā ... ja ne otrādi. Plus "nāves izmeši".
- Vai tās bija tās melnās strūklas?
- "Nāves izmeši" faktiski ir hronopotenciāla izplūde ārpasaulē, - Kostrovs mēģināja precizēt, pazīdams šo procesu vēl no tā laika, kad pa Stumbru klīda kopā ar Taju.
Diez vai pulkvedis viņu saprata, bet vairs neprasīja. Viņš ar drūmu pārdomu teica:
- Dīvaini, ka viss ir kluss ... kā kapsētā. Bija sagaidāms, ka mūs vajās ... sagaidīs pie izejas.
- Gan vēl sagaidīs.
- Tur jau tā lieta, ka koridors, no kura mēs šeit iegājām, ir tumšs un mēms. Es aizsūtīju Kļujevu uz priekšu, viņš ziņo, ka priekšā neviena nav.
- Tas nedaudz vienkāršo lietu. Tagad plēšam nagus uz septiņpadsmito stāvu, kamēr Sisojevs nav atjēdzies. Mums jāpaspēj, pirms horizonts eksplodē.
Garaņins, tumsā neredzams, iedzina pistolē aptveri, paraustīja aizslēgu.
- Aiziet. Tikai esiet piesardzīgi, "mežs" šeit ir ļoti ērkšķains.
Viņi izgāja atpakaļ koridorā pa to pašu trīsstūrveida spraugu, izretinājās, darot to automātiski un metās uz kāpnēm un pēc tam pa tām uz leju, izjūtot katru pagājušo sekundi. Viņiem septiņpadsmito stāvu izdevās sasniegt tikai divpadsmit minūtēs.
Toties šeit viņus sagaidīja pārsteigums.
Tiklīdz grupa ieskrēja koridorā, kas veda uz nobloķēto darba zonu, kuru Sisojeva komanda bija sagatavojusi iznīcināšanai, no griestiem, priekšā un aizmugurē ķēdē skrienošajiem desantniekiem, pēkšņi nokrita resnas metāla restes, uspīdēja žilbinoša prožektora gaisma un atskanēja megafona pastiprināta balss:
- Visiem stāt! Ieročus uz grīdas! Rokas aiz pakauša! Pie mazākās kustības šaujam bez brīdinājuma!
Ivans grasījās pacelt pistoli, lai izšautu uz prožektoru, taču šāviens no koridora dziļumiem viņu apsteidza. Karabīnes lode trāpīja Kostrovam krūtīs, bruņuvesti nepārsita, bet Ivanu aizmeta un nogāza. Taja iekliedzās, gribēja steigties pie Ivana.
- Nekusties! - Ivašura izgrūda caur zobiem. - Nometiet ieročus.
- Bet mēs varētu ... - iesāka Garaņins.
- Man ir zobens.
Pulkvedis nesaprata, kāds tam sakars ar zobenu, bet Igora Vasiļjeviča balsī bija tik liela pārliecība, ka viņš paklausīja.
Desantnieki nometa mašīnpistoles uz grīdas, pacēla rokas virs galvas. Ivašuras zobens palika pie sāniem, zem jakas, piestiprināts pie bikšu jostas. Tās rokturis atradās zem rokas padusē, nostiprināts īpašā cilpā un nebija redzams.
Prožektora gaismas stara mirdzošajā tunelī parādījās ēna, kas pagāja piecdesmit metrus, sabiezējot cilvēka melnā figūrā, un apstājās pie režģa.
- Tā tik ir tikšanās, - figūra ar izsmieklu teica majora Sisojeva balsī. - Pulkvedi Garaniņ! Kā tad jūs nonācāt šajā kompānijā?
- Garām ejot, - Oļegs Borisovičs pasmīnēja.
- Skaidrs. Acīmredzot kaut ko palaidu garām, ja jau militārā pretizlūkošana sāka interesēties par Torni.
- Laikam gan, - Garaņins neskaidri nosmīnēja. - Jūs šeit esat izveidojis veselu izmēģinājumu poligonu. Vai nevēlaties pakaulēties? Es taču šeit neesmu viens pats.
- Un ko jūs varat piedāvāt? Dzīvību? Es to īpaši nesargāju, tāda ir man iedvestā programma. Jūs iznīcinājāt manas personīgās hronostīgas liftu. Starp citu, kā jums tas izdevās? Es domāju, ka esmu nodrošinājies pret jebkuru negadījumu.
- Tas ir noslēpums.
- Skaidrs. Nu, tad jums iespēju... Lai gan... vispār... - Sisojevs pārdomāja. - Varbūt tomēr ir viena iespēja. Ko jūs teiktu, ja jums tiktu dota iespēja atbloķēt šo zonu? Tā ir Stumbra inka Stasa, kā viņu sauc jūsu draugi, kontrolē, un es nevarēju tur iekļūt, tāpēc arī nolēmu iznīcināt. Nu kā? Jūsu izvēle.
Garaņins pagrieza galvu pret Ivašuru.
- Palaidiet sievietes, - tas pateica vienmērīgā balsī, piemiedzis acis spožajā gaismā.
Sisojevs iesmējās.
- Es gaidīju šo piedāvājumu. Ah, cik romantiski! Nē, dārgais Igor Vasiljevič, tā nesanāks. Ja jūs izdarīsit šo darbu, es atbrīvošu visus, jūs neesat vajadzīgi ne dzīvi, ne miruši. Ja variants neder - neapvainojieties - visus apšausim.
- Piekrītu.
- Nu re cik labi.
Majors pacēla roku, koridorā parādījās vēl divas ēnas, pārvēršoties par diviem ambāliem maskēšanās tērpos, ar automātiem. Režģis desantnieku priekšā pacēlās. Ambāli nostājās abās pusēs, pavērsa stobrus pret desantniekiem.
- Nāciet ārā bez pēkšņām kustībām.
- Pagaidiet, - Ivašura drūmi sacīja un piegāja pie Tajas, kura noliecās pār Ivanu. - Kā ar viņu?
- Normāli, dzīvs, - pats Kostrovs atbildēja nožņaugtā balsī. - Vai nu riba salauzta, vai arī būs pamatīgs zilums, bet bruņas izglāba. - Ivans sarosījās, apsēdās uz grīdas, tad Tajas atbalstīts piecēlās. - Šāva, acīmredzot, no neliela kalibra. "SKS" pat no kilometra attāluma manī un vestē būtu iztaisījis caurumu.
- Soļo, - kreisais ambāls pagrūda viņu ar automāta stobru.
Desantnieki izstiepās ķēdē un lēnām gāja aiz priekšā soļojošā Sisojeva. Prožektors priekšā nodzisa, bet iedegās cits - aiz muguras. Tā gaismā kļuva redzami divi puiši kombinezonos, vienam no viņiem bija 5,45 mm kalibra "Mauzera" šautene. No tās Kostrovs acīmredzot dabūja lodi.