- Dzīvs esmu, dzīvs, - Romašins viņu mierināja. - Man vienkārši savajadzējās kādu laiku būt mirušam priekš visiem. Stāsti. Oficiālo Fjodora versiju es jau dzirdēju. Nepieciešams reāls situācijas novērtējums.
Belijs pamāja ar galvu, pašķielējis uz sardzes zaļo mirdzošo "kaktusu" istabas stūrī. Komisārs pamanīja šo skatienu.
- Mūsu gudriniekiem ir “mūķīzeri” šitādām sistēmām, pienācis laiks pāriet uz “kiborgiem”, nevis “Kliffordiem”. Bet tas tā, starp citu.
- Es gulēju apmēram četras stundas. Dīvaini, ka "sanitāri" mani vēl nav piefiksējuši.
- Viņi gaida jūs pie jūsu radiniekiem, tikai divi vai trīs cilvēki Pārvaldē zina par šo māju. Bet nesapriecājieties, galu galā jūs izskaitļos un sāksies medības.
- Vai viss ir tik nopietni?
- Kur nu vēl nopietnāk. Nokodētas visas galvenās personas SB un SEKON, pat Zlatkovs ...
- Par viņu es zinu.
- Tieši ar viņu viss nav tik vienkārši. Ļoti spēcīga personība, viņš spēja atbrīvoties no kontroles un ir praktiski gatavs sadarboties ar mums. Kas attiecas uz pārējiem ...
- Arī Pārvaldes direktors? ..
- Nē, Kostrovs spēja sevi cieši nosegt ar "bruņukreklu", "sanitāri" vēl nav atraduši tā atslēgu un nav varējuši pārņemt direktoru savā kontrolē. Es "eksplodēju" ar viņa palīdzību. Savulaik pēc Ždanova lēciena mums šķita, ka esam izzvejojuši visus "sanitārus", taču ne vella. Daži no viņiem kopā ar programmētāju palika brīvībā un ātri atjaunoja savu armiju. Esmu izskaitļojis astoņus, bet, iespējams, ne visus.
- Tetovējums.
- Kas?
- Visiem cilvēkiem, kurus kodējuši “ķirurgi” pēc hronourbja “stīgas” pārrāvuma, uz ādas parādījās tetovējumam līdzīgs, savāds, sazarots raksts, zirnekļa tīkla formā.
Romašins apdomājās, pamāja ar galvu.
- Tāpēc es prātoju, kāpēc tie, kurus esmu izskaitļojis, vienmēr pat karstumā ģērbjas kaklu un rokas nosedzošos kombi ar garām piedurknēm. - Viņš satrūkās. - Ak tu velns! Nevar būt! Sanāk, ka arī VKS priekšsēdētāja pirmais vietnieks Orests Šahovs ir "sanitārs"?! Viņš pēkšņi sācis valkāt pieguļošas farantūras, un pieņemšanās dižojas tikai kokosos...
Belijs neko neteica. Romašins nomierinoties pārbrauca ar roku pār seju, atgāzās krēslā.
- Stāstiet, bet īsi mums ir maz laika. Viņi drīz nāks jums pakaļ. Centra rezidents jau tāpat izlamāja visus savus "sešiniekus", ka viņi jūs palaiduši. Starp citu, Fjodoru Polujanovu izolēja, šķietami, lai nodrošinātu aizsardzību. Rīkojumi nāk no augšas, drošībnieki zemāki par poručiku tos izpilda - un atbildīgo nav.
- Poručiks? Vai mūsu prombūtnes laikā ir ieviestas jaunas pakāpes?
- Kāpēc jaunas? Tādas tak vienmēr ir bijušas. Rotmistrs, praporščiks poručiks, leitnants, obersts... nu un tā tālāk.
- Kas tad esmu es, grifs no "Roud Asker"?
- Grifs nav pakāpe, bet rangs. Cik es zinu, jūs bijāt grandmajors. Es kļūdos?
Belijs ielēja pilnu glāzi ūdens un izdzēra vienā rāvienā. Galvā uzplaiksnīja doma: vai viņš tomēr būtu kļuvis ārprātīgs? Bet nekavējoties to aizdzina. Kļuva skaidrs, ka pasaulē ir notikušas dažas dīvainas izmaiņas. Un bija jānoskaidro, kas īsti ir mainījies: vai pati Zemes pasaule divdesmit ceturtā gadsimta sākumā, vai bijušie desantnieki Grigorijs Belijs un Fjodors Polujanovs, kuri izglāba šo pasauli no iznīcības.
- Kaut kas ne tā? - pajautāja vērīgais Romašins.
- Vēlāk, - Belijs atbildēja vienmērīgā balsī. - Es neesmu gatavs noteiktiem secinājumiem. Tagad klausieties ...
Stāsts ilga apmēram četrdesmit minūtes, līdz sardzes zaļais "kaktuss" izmeta ķekaru oranžu gaismu.
- Re nu, viesi ir klāt, - atturīgi reaģēja komisārs. - Man laiks iet. Vai jums ir tranšs?
- Kas? - Belijs nesaprata.
Romašins piesardzīgi ieskatījās viņam acīs.
- Griša, rodas iespaids, ka jūs pārsteidz visparastākās lietas. Tranšs ir rācija ko nevar nopielēt. Ja jums tādas nav, šeit būs eksemplārs. - Ignats pasniedza Belijam melnu pilienu ar nadziņu, kura iekšpusē pamirkšķināja zila dzirksts. - Nodrošina sakarus Saules sistēmas robežās. Protams, izmantojot satelītu tīklus.
Grigorijs paņēma rāciju kā indīgu čūskas zobu. Romašins pavīpasnāja un piecēlās.
- Uz sazināšanos grif. Esiet gatavs uz visu. Man vēl šis tas jāprecizē, un vakarā atkal tiksimies, lai sāktu savu operāciju. Jūs ieradāties uz Zemes ļoti savlaicīgi.
Romašins izgāja, iekāpa pinas-taksometrā un ... pazuda! Tas, ko Grigorijs uzskatīja par taksometru, izrādījās "golems", kurš džamp-režīmā startēja augstā orbītā ap Zemi. Komisārs pārzināja savu lietu un nodrošināja sevi pamatīgi.
Grigorijs ieslēdza apsardzes monitoru, apskatīja komandu, kas ar trim kuteriem bija ieradušies pēc viņa dvēseles, pasmīnēja un norūca:
- Nu, ko jūs, kolēģi, drošāk, drošāk. Tūlīt es pasniegšu jums nelielu mācību, lai nākamreiz nebūtu vēlēšanās rīkoties tik atklāti.
Nesteidzīgi viņš pārģērbās "hameleonā", piestiprināja automatizācijas mezglos ieročus - "gloku", "universālu" un dunci, - sabāza pa kabatām munīciju, pirmās palīdzības komplektu, NZ, universālos instrumentus, dingo akumulatoru, noregulēja uzvalka inku nēsātāja domu uztveršanai, ieslēdza kostīma aparatūru. Inkam bija nepieciešamas divas sekundes, lai pārbaudītu režīmu un sistēmas, pēc tam Grigorijs Belijs, it kā, izkusa gaisā, kļuva neredzams.
* * *
Komisāra-divi nāve praktiski neietekmēja drošības dienesta Eirāzijas nodaļas darbību. Risināto uzdevumu klāsts nemainījās, milzīgais savienojumu un attiecību mehānisms uzturēja tempu, tūkstošiem cilvēku turpināja darbu, pat nezinot, kas noticis. Tikai komisāra tuvinieki, draugi un radinieki pārdzīvoja notikušo apstulbinošo traģēdiju, joprojām neticot viņa nāvei, neraugoties uz rekviēmu un bērēm Romašina dzimtajā Roslavļas vecajā kapsētā.
Ignata vietu ieņēma viņa pirmais vietnieks Luidži Tarantino, un viss turpinājās kā parasti, izņemot pieaugošo "sanitāru" ietekmi uz drošības dienestu un situāciju ap hronopaātrinātāja "dadzīti" kopumā. Un tā kā Tarantino, iznesīgs brunets ar ūsiņu svītriņu un izvalbītām acīm, bija augstāka ranga "ķirurgu" rezidents nekā Igors Maričs, pēdējais tika izsaukts uz dienesta rezidenci, kas aizņēma milzu UASS ēkas spārnu netālu no Rjazaņas.
- Polujanovu un Beliju ir jālikvidē tuvākajā laikā, - pavēlēja komisārs, ar šiku atmetot no pieres melno matu šķipsnu. - Viņi ir visu notikumu liecinieki, tas ir acīmredzami un tāpēc ļoti bīstami. Pēc divām dienām ierodas mūsu saimnieku inspektors, mums būs jāziņo par paveikto darbu un gatavību iznīcināt Stumbru. Līdz tam laukam abiem jābūt neitralizētiem.
- Polujanovs jau atrodas apcietinājumā, pagaidām Centra klīnikā, bet pēc pāris dienām, kad troksnis ap viņa vārdu pierims, mēs viņu pārvedīsim uz SB izolatoru Brjanskā, kur viņš arī paliks uz visiem laikiem. Belijs tomēr ... - Maričs kļuva skumīgs. - Belijs paspēja aizbēgt. Mēs viņu gaidījām pie viņa vecākiem, sievas un bērniem - visi dzīvo atsevišķi dažādās Eiropas Krievijas vietās, bet viņam bija personiskā kotedža, tā teikt, mājiņa Salavpilī. Kad mūsu cilvēki ieradās tur, viņš bija sagatavojies satikties. Aizdedzināja visus trīs kuterus, sakropļoja četrus operatīvos darbiniekus un aizbēga.
Tarantīno pielija tumšām asinīm, minūti klusēja, tad ierastā balsī teica, it kā runātu par sīkumiem:
- Bet tieši jums bija pienākums kontrolēt viņu parādīšanos, kolēģi, mūsu saimnieki nepiedod šādas neveiksmes.