* * *
Belija grupa iekļuva Stumbrā "no pagraba", tas ir, caur pazemes tuneli, kura koordinātas zināja tikai Romašins. Tunelis tika izrakts jau pirms hrono paātrinātāja katastrofas un savienoja to ar neatkarīgā aprīkojuma bunkuru un laika laboratoriju. Tomēr pēc Stumbra sabrukšanas pagātnē tas tika daļēji iznīcināts, daļēji pārpludināts ar hronoputām. Bija saglabājies tikai tā apmēram puskilometru garais ziemeļrietumu posms, par kuru visi, pat Zlatkovs, bija piemirsuši. Drīzāk jau neaizmirsa, bet pieņēma vispārējo viedokli: iznīcināts. Bet Romašins to atcerējās, slepeni pētīja un izmantoja īstajā laikā.
Grupa, kas ekipēta ne sliktāk kā pirmā izlūkošanas grupa, izgāja koridorā, kas agrāk caurdūra ēku pa gredzenu, bet spēja noiet pa to tikai apmēram simts metrus. Koridors pārstāja būt tāds, jo saskaņā ar ēkas formas izmaiņām tas ieguva tos pašus salauzītos ceļus, līkumus un lūzumus, un tagad izskatījās kā punktēta līnija, un dažās vietās - taisnstūrveida kastīšu, apaļu cauruļu vai savītu spirāļu saišķis. Dabiski, ka nebija iespējams pa to nokļūt uz citām "dadža" daļām.
Nācās izmantot "gloku", lai izsistu eju uz ēkas centru, kas savienoja visas izkliedējošās "sprādziena strūklas", "dadža" lapas un ērkšķus. Tomēr kodols izrādījās vēl sarežģītāks veidojums nekā katrs no tā izaugušais ērkšķis. Tas atgādināja kāpostalvu, kuras katra lapa bija telpas slānis ar atšķirīgu izmēru un īpašību skaitu. Bet Belija desantnieki to saprata vēlāk, pārbaudot un izmēģinot uz sevi duci "kāpostu lapu". Pirmajā viņi apmaldījās, gandrīz pazaudējot orientāciju, jo slānis, kurā viņiem izdevās iekļūt ar "kvarku sarāvēja" palīdzību, izrādījās īsts labirints.
Arī otrajā "kāpostu" kārtā nokļuva ar "gloka" palīdzību, pazaudējot apmēram divas stundas, klaiņojumos pa pirmo slāni. Šis slānis vairāk atgādināja sūkli vai milzu daudzkrāsainu sūnu slāni. Bija neticami grūti brist starp tā kātiem, jo tie auga ļoti tuvu viens otram, un violeti mirdzoša rāva ļoti traucēja, cilvēki tajā noslīka līdz viduklim, un dažreiz līdz pat kaklam, ar grūtībām nokļūt seklākā vietā. Skafandra inks, sapratis lauku un radiācijas straumes, Belijam pateica, ka rāva, visticamāk, ir īpaša veida viela vai zinātnei nezināms lauks, un ieteica pēc iespējas ātrāk izkļūt no “sūnu biezokņiem”, jo skafandra enerģijas rezerves šeit tika tērētas ļoti ātri.
Desantnieki atgriezās labirintā un mēģināja virzīties uz Stumbra centru pa citu ceļu. "Gloka" stara izveidotais caurums ieveda tos nākamajā "kāpostgalvas" slānī, kas bija "cukura vates" gabals, austs no sava veida bezgalīga tīkla auklām, diegiem un dzīslām. Laternu stari no tumsas izrāva sniegbaltas membrānas, strīgas un saites, kur vien cilvēki met skatienus. Tā bija īsta vate vai sūklis, tikai palielināts tūkstošiem reižu. Bija bezjēdzīgi meklēt grupu, kas tajā būtu aizgājusi uz priekšu.
Atkal atgriezās labirintā, apsprieda stāvokli. Atkal un atkal izmēģināja veiksmi, nokļūstot vai nu melna asfalta okeāna krastā, ar nebeidzamu sastingušu viļņu klaidu, ko apgaismoja zvaigžņotas debesis, pēc tam pasaulē, kuru piepildīja migla ar ceriņkrāsas un sārtām gaismām, kas tajā lidoja. Un atkal atgriezās ceļojuma sākumā, uzdodot skafandru inkiem analizēt šīs ieniršanas un sniegt ieteikumus.
Inki skaitļoja pusstundu, pēc kuras dzima hipotēze par "kāpostgalvu" - dažādu telpu savijumu ar dažādu īpašību atstarpēm un blīvumu. Bet inki nevarēja sniegt ieteikumus, ko darīt tālāk, kurp doties un kur meklēt tos, kuri bija aizgājuši agrāk.
Tad Belijs piedāvāja savu kustības versiju.
- Mēs aptuveni zinām, kur Stubrā iekļuva likvidatoru grupa, - viņš teica. - Mēs centīsimies nokļūt pēc iespējas tuvāk šai vietai un sekot pa viņu pēdām. Galu galā Fjodors zina, kurš viņa komandā ir ienaidnieks un kurš ir draugs, vajadzības gadījumā pats tiks galā. Bet, ja viņus panāks likvidatori, viņam nebūs iespēju.
Priekšlikums tika pieņemts, un pieci spoguļaini atspulgus metoši "dinozauri" devās pa pirmās "sprādziena strūklas" koridoru līdz mezglam, kur tas krustojās ar ēkas kodolu. Grupai nācās nolaisties vai, iespējams, pacelties, - jēdzieni "augša" un "apakša" šajā neticami sarežģītajā veidojumā pārstāja atspoguļot to nozīmi, - līdz tam ēkas punktam, no kura pieci likvidatori sāka savu ceļu, nosūtīti pakaļ Polujanova izlūkošanas grupai.
* * *
Kostrovu pamodināja agrs rīta zvans. Zinot, ka visi videoizsaukumi iziet inka cenzūru un pie viņa nonāk tikai tie, kurus patiešām var atrisināt tikai UASS direktors, Kostrovs uzmeta halātu un pavēlēja nama inkam ieslēgt savienojumu. Pretējā guļamistabas siena zaudēja blīvumu un izkusa, pārvēršoties videoekrānā, ielaižot guļamistabā blāvu sveces gaismu. Aiz sveces uz direktoru paskatījās kādas acis, dzeltenīgi mirdzošas, kā kaķim.
- Atvainojiet, Iv, par tik agru vizīti, - teica aizsmakusi balss, un Kostrovs atpazina Kristiānu Hansenu, Romašina otro vietnieku, kas atbildēja par drošības dienesta grupu īpašajām apmācībām, - taču tevi noķert citā laikā ir grūti, un lieta man šķita neparasta. Komisārs ir miris, jūs tagad esat vienīgā persona, kurai varu uzticēties.
- Klausos.
Svece vioma otrā pusē iedegās spožāk, un no tumsas parādījās skarbie Hansena sejas vaibsti, auksti un cieti kā fjorda akmeņi, kura krastā viņš bija dzimis. Vispār jau svece arī nemaz nebija svece, tā bija sakaru kanālu kodējošs filtrs, kas bieži abonenta aizsardzībai apzināti sagrozīja signālus ietērpjot tos smieklīgos attēlos.
- Man pazvanīja Grigorija Belija sieva...
Kostrovs turpināja sēdēt uz gultas tajā pašā stāvoklī, un Hansens turpināja:
- Es personīgi gatavoju viņu gājienam pa Stumbru vēl pirms Ždanova pasākuma. Mēs esam ģimenes draugi, tāpēc Marina mani labi pazīst. Un viņa piezvanīja, jo pēc iziešanas no Stumbra Grigorijs neparādījās mājās.
- Kā viņa uzzināja, ka viņš iznācis? Visa informācija par notikumiem ap hronopaātrinātāju ir slepena.
- Pie viņas atnāca divi jauni cilvēki stādījās priekšā kā Belija kolēģi un palika viņu gaidīt. Bet viņš ... neparādījās. Marina bija šokēta un piezvanīja man, lai visu paskaidroju. Protams, es centos viņu nomierināt. Bet man pašam ir dažas šaubas, kas liek domāt ne to labāko. Ja…
- Minūti, Kristiān, - Kostrovs apturēja vicekomisāru. - Pirms paz ... pirms nāves Romašins ar jums tikās? Neko nepateica?
- Nē, - Hansens atbildēja pēc mirkļa neskaidrības. - Mēs sazinājāmies dienesta nepieciešamības ietvaros. Ko viņam vajadzēja man pateikt?
- Cits jautājums, - Kostrovs uzstājīgi turpināja. - Ko jūs atbildējāt Belija sievai?
- Nu, ka viņš veic īpašu uzdevumu ... Ko tad es vēl varētu pateikt? - Hansens mēģināja attaisnot sevi, redzot, kā krasi izmainījās UASS direktora seja. - Viņa raudāja, bet es nevarēju viņu nomierināt...
- Nekavējoties atrodi viņu un atsauc savu apgalvojumu! Izdomā jebkādu leģendu, vienalga ko, tikai ne ar to, kuru pateici. Belijs neveic nekādu īpašu misiju! Saprati?
Hansena akmens sejas mezgli sakustējās tā, it kā viņš būtu pārkodis stiepli.
- Nesaprotu. Kādēļ?
- Pēc tam, kad parunāsiet ar viņu, atlidojiet pie manis. Es visu paskaidrošu.Gaidu.
Kostrovs izslēdza viomu un kādu laiku skatījās sev priekšā, domādams par cilvēkiem, ar kuriem viņam bija jāsadarbojas. Hansens bija profesionālis, stingrs un prasīgs pret saviem padotajiem, un bija pārsteidzoši uzzināt, ka viņš ir spējīgs draudzēties un būt līdzjūtīgs.
"Kaut nu viņš uzspētu", nodomāja Kostrovs. ""Sanitāri" gaidīs Beliju visur, arī mājās, un, ja frāze "vīrs veic īpašu uzdevumu..." izskanēs no sievas lūpām, viņi visu sapratīs. Un dos triecienu, pirmkārt, pirms mēs uzzināsim, kad šis trieciens tiek gatavots, un, otrkārt, vietā, kuru mēs vēl nezinām."