- Kas tu esi?
Acs uz melnā cilvēka pieres gandrīz nodzisa, it kā viņš būtu zaudējis samaņu. Pazuda arī nepatīkamās sajūtas, kuras piedzīvoja jaunais volhvs.
- Viņš ir ievainots, - Vladejs paskaidroja saviem biedriem, atkāpjoties zem izdzīvojušā alkšņa lapotnes. - Gandrīz miris. Iespējams, ar viņu cīnījās perunci.
- Bet dzeloņastes un viņš pats ir Kalna iemītnieki! - Jasena iesaucās. - Kāpēc viņiem būtu jākaro savā starpā?
- Nezinu.
- Ko darīsim? - Petrjans atskatījās pār plecu. Bija acīmredzams, ka mežā notikušī asinspirts viņu pārāk nesatrauc.
- Kamēr dzeloņastes riņķo virs kalna, mēs turp nedosimies. Mēģināsim tuvoties no otras puses, kur mežs gandrīz pietuvojas Kalna nogāzei.
- Bet kā tad ar to pēdām, kuri gāja mums pa priekšu?
- Ja viņi izdzīvoja, mēs tos satiksim Kalnā. Tagad ēdīsim pusdienas.
- Tikai ne jau šeit, blakus ... šim, - ātri sacīja Jasena, nervozi nolaizīdama lūpas. - Es baidos no viņa.
Viņi pagāja divus simtus soļus uz ziemeļiem, līdz strautam, kas ietecēja Pužanajas upē, apsēdās biezas kļavas ēnā, no somām izņēma pārtikas pakas: maizi, sieru, vārītas vistdeguņu olas, sēnes, ābolus, riekstus. Uzdzēra skābu salmadilla ogu novārījumu, kas piešķīra spēku.
Stirntrušu ģimene, pēc tam jauns esols un pāris lidojošo brūnzobu vāveru mēģināja nākt klāt, viņus piesaistīja pārtikas smarža, bet Petrjans tos aizdzina ar čūskeža šņācienu. Viņš prasmīgi atdarināja putnu un dzīvnieku balsis.
- Kā tu domā, vai viņš nogalināja Mirhavu? Klusi pajautāja Jasena, atskatoties uz melno jātnieku.
- Diez vai, - Vladejs papurināja galvu. - Viņš nav ļauns, un viņam pašam šeit daudz ienaidnieku. Es jau esmu saticis tādus kā viņš, un viņi nekad man nav uzbrukuši.
Saule bija aizgājusi dienas trešajā ceturksnī, kad viņi atkal devās gājienā un tuvojās Kalna gigantiskajai dzegai, no to pāršķēlušās "debesu vāles" puses. Apstājušies meža malā, kura mēle tuvojās Kalnam par nepilnu pusversti, ar bijību un bailēm sāka raudzīties tumši pelēkajā, ar violetu un tumši sarkanu nokrāsu, Kalna sienā un baltajā, "vālē" ar aso degunu, izraibinātā ar kaut kādiem rakstiem.
Nekas, neviena kustība netraucēja miegaino dabas mieru netālu no Kalna. Apkārt valdīja klusums un nekustīgums. Šeit pat putni klusēja, un kukaiņi nebūvēja savas mājas, paslēpušies kritušo lapu dziļumos. Un tomēr Vladejs sajuta, ka kalnu piesardzīgi vēro daudzas acis un ne tikai dzīvnieku un putnu, un pašā Kalnā slēpjas dzīvas radības, no kurām daudzas izplata skaidri taustāmu dusmu, ļaunuma un naida auru. Un vēl Kalna iekšpusē kaut kādi milzīgi mehānismi kvēloja ar dzīvu siltumu, kā arī dažas tā sekcijas, veseli tuneļu stāvi, kas tur izrakti, dīvainā un pārsteidzošā tilpuma tīklā, domā un gaida. Vladejam pat šķita, ka šis tīkls sajuta viņa mentālo skatienu, kļuva modrs un savā valodā aicināja viņu uz sarunu, bet viņš steidzīgi atstāja viszināšanas lauku.
- Tu ko? - Jasena reaģēja, jūtot to pašu, bet mazākā mērā.
Vladejs paberzēja pieri, pamāja ar roku Petrjanam, sūtot viņu uz priekšu:
- Perunci aizlidoja, var iet. Bet, ja mēs satiksim ienaidniekus, atkāpsimies.
- Kāpēc? - Petrjans bija pārsteigts. - Trijatā mēs tiksim galā ar jebkuru ...
- Ar jebkuru - ko? - volhvs paskatījās uz mednieku. - Ar melno jātnieku? Vai ar to, kurš nogalināja Mirhavu? Viņi nav cilvēki. Bet mums jāatgriežas, lai pastāstītu Dzimtai un kņazam to, ko redzējām.
Petrjans pagriezās un slīdēja cauri pļavas zālaugu biezokņiem uz Kalna milzeni. Aiz viņa, pēc Vladeja zīmes, ņirbošajos zaļajos viļņos elastīgi ienira Jasena. Vladejs gāja pēdējais, modri apskatot ainavu ar diviem redzes veidiem - tiešo un iekšējo. Dabas gari viņam čukstēja: neej, tur briesmas, tur nedzīvība, tur bailes un šausmas, tur nāve! - bet bija pāragri un kauns atkāpties, lai gan viņš droši zināja, ka Kalns viņu drūmi vēro, lasa viņa domas un gatavo tikšanos. Un Vladejam radās nelaimes, pat nāves nojausma, kas noteikti sagaida viņu. Sajūta bija tik asa un izteikta, ka volhvam gribējās aizbēgt no šejienes, kur acis rāda. Tomēr, sakodis zobus, viņš pārvarēja paniku un saviem biedriem neko neteica.
Zem nokārušās karnīzes Kalna otrā slānī, pie sienas ar daudzām nišām un bedrēm, viņi apstājās, straujo kustību satraukti un sasildīti, gatavi cīņai vai bēgšanai. Kamēr šķērsoja pļavu, viņi nevienu neredzēja un nedzirdēja, tāpēc uzmundrinājās un noticēja saviem spēkiem, lai gan visu trīs acu priekšā bija uz pusēm pārgrieztais Mirhavas tēls.
- Kur, tavuprāt, ir tie astoņi svešinieki, kas nāca uz šejieni? - karsti nočukstēja Jasena Vladejam ausī.
- Kalna iekšienē, - viņš pārliecinoši atbildēja. - Ja viņi būtu apstājušies netālu, es viņus sajustu.
- Vajag taču, tomēr atnācām! Petrjans pasmīnēja ūsās. - Bērnībā es mēdzu bieži sapņot, kā iešu uz Kalnu un atklāšu tā noslēpumu. Nez, no kurienes tas nokrita uz mūsu zemes? Un kāpēc nevarēja tam tuvoties?
Vladejs gribēja pastāstīt, ka Kalns izstaro īpašu gaismu, mentālu lauku, kas nomācoši ietekmē cilvēka apziņu, taču Petrjans diez vai būtu sapratis, kas ir “mentālais lauks”, un volhvs neko nesāka skaidrot.
Viņi devās gar ģigantiskās Dievu struktūras sienu, jūtīgi ieklausoties pašu soļu skaņās, ielūkojoties nišās un alās, kas bija izveidojušās sienā daudzajos tūkstošos gadu. Pagāja zem deguna, kas karājās virs zemes (vai varbūt roktura) vālei, kas pārcirta Kalnu. Atkal gāja gar sienu, līdz atrada alu, kas pazuda dziļi Kalna dzīlēs. Ar savu iekšējo redzi Vladejs pasekoja tās līkločiem un pagriezieniem līdz tā ienāca lielākā dobumā Kalna iekšienē. Apstādinājis nodaļu, pārmaiņus palūkojās uz Jasēnu ar mirdzošajām acīm un Petrjanu, kurš bija gatavs atvairīt ikvienu.
- Es sajūtu briesmas.
- Man nav bail! - meitene pacēla zodu, bet Vladejs neļāva viņai pabeigt.
- Protams, labāk būtu tev palikt ārpusē, taču es neesmu pārliecināts, ka ārpus Kalna tu būsi lielākā drošībā. Es iešu pirmais, tu man sekosi. Petrjans ies pēdējais. Tagad palūgsimies Perunu.
Paskatījies pelēkās kļuvušajās debesīs ar pūkainiem mākoņiem - droša zīme par nenovēršamām laika izmaiņām - Vladejs iegāja alas krēslā. Lāpa viņam nebija vajadzīga, viņš labi redzēja tumsā.
Kad nelielā nodaļa pazuda alā, meža malā, pusversti no Dievu kalna, iznāca kāds cilvēks, kādu laiku pastāvēja, ar uzmanīgu skatienu pārlūkojot apkārtni, un mierīgi devās uz milzīgās ēkas sienas iegruvumu, kurā bija iegājuši rossinu cilts sūtņi. Tas bija Rods, cilts Sapulces Vadītājs.
4. nodaļa
Pārdomāti koncentrējies Ždanovs atgriezās pēc četrdesmit minūtēm, uzsitot sev pa kāju ar lazdas zariņu. Uz apskaidroto Tajas skatienu atbildēja ar nomierinošu smaidu, bet uz jautājošo Ruzajeva - paziņoja:
- Tur, mežā guļ hronobruņinieks.
- Kāds hronobruņinieks? - Ivašura, guļot zālē, pacēla galvu. - Vai tas nav melnais jātnieks, ar kuru mēs iepazināmies Stumbrā?
- Viens no viņam līdzīgiem. Esperi viņu noklāja ar zalvi un sabojāja kentauru, tas ir, pārvietošanās sistēmu. Un viņam pašam, acīmredzot, ir beigušās enerģijas rezerves.
- Es iešu un apskatīšu, - padeva balsi Laentirs Valetovs, kurš pēkšņi ieinteresējās, un, neprasot atļauju, devās uz mežu.
Ždanovs pavadīja viņu ar uzmanīgu skatienu, pagriezās pret Ivašuru, apsēdās viņam blakus.
- Es kaut ko nesaprotu, - sacīja Igors Vasiļjevičs. - Melnie jātnieki vienmēr varēja sevi aizstāvēt, kā gan šis nevarēja cīnīties pret esperiem?