Apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles, izņemot Jasenu, zāle vējā nedrebēja, kukaiņi neplandījās, pasaule bija nekustīga, pelēka un gralaicīga, bet gaidīšanas sajūta auga, Pāvelam šāds klusums aktīvi nepatika, un viņš beidzot neizturēja. Ar svilpienu novilka zobenu ap sevi, it kā ietītu ķermeni aizsardzības tehnikas spirālē, un gandrīz izkliedza, liekot Jasenai nodrebēt:
- Hei, kas te ir? Nāc ārā!
- Paldies, - atskanēja no nekurienes - ne no augšas, ne no apakšas, ne no sāniem, bet it kā no visām pusēm uzreiz - ķērkstoša rīkles balss, un blakus Pāvelam parādījās cilvēka figūra metāla plākšņu apmetnī, ar galvu, kas slēpās zem neparastas ķiveres, atgādinošas vienlaikus kukaiņa un ķirzakas galvu. To, ka tā varētu būt radījuma “dzimtā” galva, Pāvels nedomāja, nez kāpēc viņam šķita, ka tā ir ķivere. Tomēr, vai tas tā patiešām bija, viņš to nekad tā arī neuzzināja. Viesis acīmredzami nebija cilvēks.
Uz blakus esošā pakalna no gaisa, kā uz fotopapīra, attīstījās kaut kāda brūna masa ar melnām dzīslām, kas noformējās divdesmitmetrīgā milzenī, kas visvairāk atgādināja milzu bruņurupuča bruņas.
- Atvainojiet, - pavirši nomurmināja viesis, - tas ir mans pārvietotājs. Nekas, ja viņš mani šeit pagaidīs?
- Nekas, - Pāvels augstsirdīgi atļāva, vienlaikus iztaustot svešinieka auru, taču nesajuta nekādas negatīvas straumes. Viesis izstarojās psi diapazonā un ļoti spēcīgi, taču viņa aurā nebija ne draudu, ne dusmu, ne nicinājuma, ne augstprātības. Viņš drīzāk bija vienaldzīgi pieklājīgs un - pavisam nedaudz - ieinteresēts par tikšanos, lai gan šī interese bija vairāk flegmatiska un slinka kaprīze.
- Ar ko man ir tas gods? - Pāvels pieklājīgi apjautājās, ar žestu nomierinot Jasenu, kura tvēra pēc loka.
- Nav svarīgi. - Viesis atmeta ar roku "bruņu cimdā" un ar šo kustību izraisīja apmetņa metāla plākšņu šķindoņu. - Nejauši peldēju garām un ieraudzīju jūs. Jūs taču esat Pāvels Ždanovs no neatkarīgā Zara?
- Ždanovs, - Pāvels pamāja. - bet ko nozīmē - no neatkarīgā Zara? No kā neatkarīgā?
- Jautājums ir nekorekts, - teica viesis, tomēr nepaskaidrojot, kur ir tā nekorektums. - Bet kopumā jūs neatstājat Izpildītāja iespaidu.
- Bet es arī neesmu nekāds izpildītājs, - Pāvels paraustīja plecus. - Jūs droši vien sajaucāt mani ar kādu citu.
- Man stāstīja tieši par jums. Kaut arī ir iespējama kļūda. Jūs neesat vienīgais spēlē iesaistītais Pāvels Ždanovs.
- Cienījamais kungs, - Pāvels teica, saraucis uzacis, - vai jūs nevēlētos paskaidrot? Jūs runājat mīklās, kuras nesaprotu ne es, ne mana pavadone, kas no jūsu puses nav gluži pieklājīgi.
- Ko un kā runāt un stāstīt, es izlemju pats, - atbildēja svešais ķiverē, un tas izskanēja pārsteidzoši pieklājīgi, bez noniecinājuma, pat miermīlīgi, kā fakta konstatācija. - Bet pieklājība ir tikai emocionāla informācijas nokrāsa. Vai arī jūs domājat citādi? Vai sarunas tonis jums tik svarīgs?
- Principā ... varbūt, - Pāvels neizpratnē sacīja, noglāstīdams Jasenas roku, kura tika piespiedusies viņam no aizmugures. - Un tomēr, kas jūs esat?
- Ko jūs darīsit, ja es neatbildēšu?
Pāvels pasvārstīja drimmer-zobenu rokā, saspringa, mēģinot iekļūt zem psi lauka slāņa, kurā svešinieks bija ietinies, un viņam šķita, ka svešinieka sejas vaibsti - necilvēciskā seja - uz brīdi parādījās caur ķiveres metālu.
- Paldies, es sapratu, - viesis pamāja ar galvu. - Vairs jūs netraucēšu. Palieciet sveiki. Varbūt mūsu ceļi vēl krustosies, lai gan jūs esat karotājs, bet es - klaiņotājs. Cilvēku izpratnē man nav vārda, jo es esmu tikai viens no nedaudzajiem, viens no atsevišķajiem organisma “mēs” “es”. Bet jūs varat mani saukt par Mimo, ja vēlaties.
Ar šiem vārdiem svešinieks apmetnī sāka izplēnēt, izkusa dūmu mākonī, kas aizslīdēja uz lielāko pārvietotāja daļu un tajā iesūcās. Pārvietotājs pārvērtās par melna šķidruma strūklu, kas izšļakstījās divos virzienos, izstiepjoties virknē, caurdūra kupola pretējās puses, pazuda. Tikai tajās vietās, kur tas caurdūra kupolu, kādu laiku bija redzami melni gredzeni, līdz arī tie aizmiglojās un pazuda.
- Viņš ir volhvs, - Jasena sacīja trīcošā balsī. - Un ļoti, ļoti melns! Briesmīgs! Spēcīgs!
- Viņš man nešķita briesmīgs, - Pāvels aizdomājās. - Spēcīgs - varbūt pat dīvains un svešs. Bet viņš, protams, nav volhvs, nemaz nav cilvēks. Ko viņš gribēja man pateikt? Vai neko? Viņš vienkārši paskatījās kā uz brīnumu, un viss. Galva griežas! .. uz ko viņš deva mājienu, sakot, ka es neesmu vienīgais Ždanovs?
Pāvels pēkšņi atcerējās par transgressu.
- Pagaidi mani šeit, es pamēģināšu kaut ko uzzināt.
Jasena gribēja iebilst, bet norija vārdus, jo vairāk par visu pasaulē baidījās, ka viņai pārmetīs gļēvumu.
- Es pastaigāšos, - viņa teica, apņēmīgi dodoties prom.
Slēpjot smaidu, Pāvels piegāja pie šai pasaulei tikpat svešā, kā viņš pats ar meiteni, transgressa caurules, un pakarināja sevi starta caurules centrā.
Transgress "Sola simt trīs" gatavs saliekumam, - viņa galvā atskanēja klusa murrājoša sievietes psi balss. - Tuvākā izeja...
- Atlikt izeju, - pārtrauca automātu Pāvels. - Nepieciešama saikne ar informatoriju "Sola simts trīs".
- Diemžēl sakari nav iespējami, - balss nočukstēja. - "Sola simts trīs" pieder sairstošam Zaram ar vairāk nekā septiņdesmit procentiem deģenerētas realitātes. Patiesībā tā ir virtuāla pasaule, kas slīd uz viendimensiju kontinuuma pusi. Tās informatorijs ir pārvietots...
- Žēl, - vīlies Ždanovs pārtrauca klausīties. - Es gribēju kaut ko uzzināt. Varbūt jūs zināt? Ar ko es tikko runāju pie transgressa? Redzējāt?
- Ar broveju.
- Ar ko, ar ko?
- Es zinu, ka kaut kur “zemāk” - šo vārdu par koordinātēm diez vai būs pareizi uzskatīt - ir Klejojošo pa Zariem cilts. Viņš ir viens no tiem.
- Un kas, viņi savā transportā klīst pa pasaulēm?
- Man nav citas informācijas, piedodiet.
- Paldies par to pašu. Izlaid mani.
Pāvels atkal nonāca kalnā zem transgressa caurules, kas dīvainā veidā savienoja Zarus un, pēc volhva Roda no Rosinu cilts teiktā, kļuvuša par sava veida Laika Zaru, pasauli bez sākuma un bez gala.
Jasena stāvēja ar muguru pret viņu saspringtā pozā, gatava šaut no loka, un Pāvels uzreiz saprata, ka noticis kaut kas, kas meiteni nobiedējis. Uzreiz koncentrējies, klausoties ne tik daudz skaņās, cik savās izjūtās. Un sajauta kādas aukstas, nežēlīgas, mežonīgas radības lēnu, bet neizbēgamu tuvošanos, kas bija absolūti sveša visam, ko pārdzīvoja un izbaudīja cilvēks.
Pēc dažiem mirkļiem Pāvels saprata, ka viņa zemapziņa ir šādi reaģējusi uz psi plūsmu, tā saukto uzmanības plūsmu, ko veido domas emisija no kādas būtnes vai būtņu grupas. Bet to, ka šīs radības nebija draugi, nebija grūti saprast.
Atkal paskatījies apkārt un atzīmējis, ka redzeslokā, izņemot transgressu, nav neviena dzīva objekta vai struktūras, kas spētu izraisīt uzmanības straumi, Pāvels nomurmināja:
- Mums no šejienes ātri jāliek kājas pār pleciem.
- Kur? - uzmundrinājusies jautāja Jasena.
- Prom no šī kupola. Man nepatīk skatiens mugurā... Un kas notika, kamēr es biju prom?
- Kāds paskatījās no turienes. - meitene parādīja uz augšu un nodrebēja. - Viss melns ... un viena acs, sarkana, spīd ... Paskatījās un pazuda.
- Hronobruņinieks? - Pāvels nomurmināja. - Ja tas ir hronobruņinieks, tad, pirmkārt, mums būs spēcīgs sabiedrotais, un, otrkārt, Stumbram jābūt kaut kur netālu. Bet, no otras puses, mēs neesam pietiekami ekipēti, lai to meklētu un vispār nopietnam pārgājienam.