Sastingušie milži, kurus sākumā Ždanovs no tālienes pieņēma par smiltīs iesprūdušiem laukakmeņiem, izrādījās kaujā kritušu karavīru mirstīgās atliekas, kuru vidū atradās hronobruņinieki un viņam pazīstamie sešķepaiņi ar čūskas galvu. Vienīgi viņu lielums bija desmitkārt lielāks par tiem, ar kuriem Pāvelam bija darīšanas līdz šim.
No tuksneša kupolveida "debesu" paceltās malas līdz sāls joslai, kādreizējā jūrmalā, viņš saskaitīja apmēram simts līdz pusei ar smiltīm pārklātu figūru, bet tikai trešdaļa no tām piederēja melnajiem jātniekiem un viņu mūžsenajiem pretiniekiem - seškājainajiem pērtiķiem, kā arī bruņurupučveida automātiem ar elastīgām sārtām ūsām un rievotie, kā gumijas šļūtenes, dzelkšņainie tārpi, pārējie monstri Pāvelam nebija pazīstami. Stāvot pie viena no tiem, kas līdzinās metāla simtkājim ar daļēji izkusušu vēderu, Pāvels pēkšņi saprata, ka kara mērogs, ap hronopaātrinātāja ēku kurā iesaistīti arī cilvēki, ir daudz lielāks, nekā viņi iedomājas, un ka šī kara iemesls, iespējams, nav laika paātrinātāja palaišana vai izslēgšana, bet meklējams pilnīgi citā plaknē, vareno būtņu - "hronoķirurgu", To Kas Seko un citu, par kuriem cilvēkam nav ne mazākās nojausmas, interešu lokā.
Iedvesma bija negaidīta un lika Pāvelam pārvērtēt savu attieksmi pret notiekošo. Viņš pat padomāja: vai kāds viņam bija iedvesis šo ideju? Un visticamāk, ka ne jau Tie, Kas Seko, jo viņiem nav vajadzības radīt šaubas cilvēka, sabiedrotā un karotāja, kurš aizstāv viņu intereses, dvēselē.
Pāvels paskatījās apkārt, meklēdams to, kurš varētu būt nosūtījis šo telepātisko impulsu, kuru neuztver apziņa, bet ko apzinās zemapziņa, neieraudzīja nevienu citu, izņemot simts bruņās iekaltos, smiltīs līdz pusei nogrimušos milžus, nejuta neko citu kā vienīgi Jasenas trauksmi, apbrīnu un šausmas, un atlika idejas analīzi piemērotākam laikam. Trauksmes sajūta pārņēma arī viņu, jo kāds sekoja viņam pa pēdām un draudoši tuvojās.
Šeit, sensenās kaujas laukā, viņi nekavējās. Kaujas lauka aina uz abiem iedarbojās nomācoši. Nebija svarīgi, kurš galu galā uzvarēja šajā kaujā, galvenais bija tas, ka visi tās dalībnieki bija miruši, atdodot savas dzīvības svešu mērķu un ideju vārdā, kuras viņi nemaz nebija formulējuši.
"Mums jāatrod kāds, kurš man pastāstītu, kādi ir šie mērķi," nodomāja Pāvels. - "Kādu no neatkarīgajiem novērotājiem. To pašu broveju Mimo, piemēram. Ej nu tiec skaidrībā, varbūt zina, bet neteiks. Vai varbūt pateiks?.. Ja pareizi pajautāsi? Varbūt visa mūsu ņemšanās ar "Visuma glābšanu" ir nekas cits kā spēle? Kuras noteikumus izstrādājuši neesam mēs?.."
- Cik drausmīga vieta! - pārtrauca viņa domas Jasena, kuras milzīgās un apaļās acis par viņas jūtām runāja vairāk nekā vārdi.
Pāvels domās viņai piekrita. Vieta bija patiešām baismīga, lai arī karš kā apoteoze cilvēkam nevarēja kalpot. Šeit cīnījās un krita tie, kas nebija cilvēki.
Atstājuši šo skumjo vietējā kosmosa stūri, Pāvels un Jasena ilgi klusēja, turpinot nesteidzīgo, pēc viņu domām, lidojumu miglā starp "nokalstošā" Laika Zara pilieniem-lauskām. Katrs domāja par savējiem, taču Jasenai bija mazāk pacietības, un viņa sāka stāstīt par saviem pārdzīvojumiem un par redzēto savos ceļojumos pa senču zemi, salīdzinot tās šausmas un šīs. Tad arī viņa apklusa. Un drīz drimmers aizvilka negribētos ceļotājus uz jaunu burbuli, pasaules fragmentu, kas bija ieslēgts vai nu nezināma lauka kokonā, vai arī to ierobežoja Zara "izžūšanas" likumi; tāpat kā savulaik Zemi un Saules sistēmu ierobežoja telpas sakļaušanās sfēra, līdz Ždanova nodaļas darbība to atbloķēja un sakļaušanās likumu nomainīja Metagalaktiskā "virtuālā miega" likums, pieļaujot šādu "miegainu mirgošanu".
Šī mazā pasaulīte izskatījās kā sadragātu skatlogu izstāde. Visā daudzkilometru telpā (ideāla plakne, kas atgādina porainu baltu kaulu) bija milzu simtmetrīgu melnu rāmju rindas, izgatavotu no nezināma materiāla, un zem rāmjiem gulēja pusmetru bieza stikla lausku kaudzes! Tā tas izskatījās no tālienes, un tā tas izskatījās arī tuvumā. Tika atrasti arī grautiņa vaininieki: milzu hronobruņinieks un ežveidīgi-plāķšņaina būtne ar daudzu locītavu ķepām. Viņi šeit bija satikušies tuvcīņā, saķērušies un miruši, neatlaižot viens otru. Daļa hronobruņinieka ķermeņa un viņa kentaura zirga skausts bija sašķaidīti, burtiski saēvelēti kā kāposti, bet puse krabježa ķermeņa pārvērtusies par izkausēta metāla baseinu.
Bija nepatīkami skatīties uz mūžiem sastingušajos kaujiniekos, un Pāvels un viņa pavadone steidzās pamest arī šo burbuli.
Drīz viņi atrada mazu mazu pasaulīti, kas izskatās kā pavērta moluska gliemežnīca, un apmetās atpūsties. "gliemežnīcas" garums nepārsniedza simtus metru, un biezums bija divdesmit metri. Pateicoties izkliedētajai gaismai, kas lija no visurienes, no visām burbuļa pusēm, kurā šī noslēpumainā struktūra bija ieslēgta, starp pusatvērtajiem vākiem varēja redzēt dažādus izliekumus, kas mirdzēja ar perlamutra izaugumiem, dzīslām, caurumainām membrānām un centrālo serdi, kas patiešām izskatījās kā milzu pērle. Ne Pāvelam, ne Jasenai nebija vēlmes izpētīt objektu, viņi vienkārši apsēdās uz „gliemežnīcas” malas, skatoties uz šīs mazās pasaules tukšo zaļgano „debessjumu”, malkojot toniku no blašķes, no pie Pāvels palikušās NZ kastes.
Pārdomājis, viņš nonāca pie secinājuma, ka nezina, kurā virzienā meklēt burbuli ar vietējās dabas daļu, kuru "hronohirurgi" pielāgojuši Kontrstumbra celtniecībai. Pāvels dalījās savās pārdomās ar Jasenu, tādējādi paglaimojot viņas lepnumam, it kā nostādot meiteni uz vienlīdzīgiem pamatiem.
- Es negribētu dzīvot šādā pasaulē, - viņa atklāti pateica. - šeit viss ir piesātināts ar bēdām. - Saīga. - Bet kur meklēt tavu korstubu, es nezinu.
- Kontrstumbru.
- Nu, tas nav tik svarīgi. Varbūt viņš zina? Meitene norādīja uz zobenu, kas plūda zem Pāvela rokas kā zilganas liesmas piliens. - Zobens taču maģisks.
- Diemžēl arī viņa iepējām ir robežas. Un drimmers nemaz nav zobens. Tas ir, es gribu teikt, ka ieroča funkcijas nav galvenās tā programmā. Tas var kļūt par jebkuru objektu, kura īpašības ir saglabātas programmētāja atmiņā. Viņš var paveikt daudz noderīgu darbu, kalpot kā vairogs, dziednieks, pavārs, remontētājs, pētnieks, analizators, celtnieks ... Es vairs neatceros visas tā funkcijas.
- Kāpēc tad tu nepavēli viņam kļūt par aci, kas redz caur miglu?
Pāvels nopūtās.
- Es nezinu vadības kodu vai, citiem vārdiem sakot, “varas vārdu”. Viņš mani dzird, bet pakļaujas tikai tās formas un funkcijas robežās, kas tagad ir ievesta tā programmā.
- Nu tad parunā ar viņu, - Jasena vientiesīgi piedāvāja. - Paskaidro, kas mums vajadzīgs.
- Baidos, ka nevarēšu izskaidrot. Labi, ka viņš neatsakās kalpot kā ceļvedis, pretējā gadījumā mēs ar tevi būtu noslīkuši šajā miglā un nekad nebūtu atraduši ceļu uz šādiem te stūrīšiem. Starp citu, man nav ne jausmas, kā drimmers orientējas pēc gravitācijas. Piemēram, es absolūti nevaru šeit orientēties.
- Es arī, - meitene atzinās. - Kā akla un kurla. Ko mēs darīsim tālāk?
- Ne velti transgress mūs izsēdināja šajā pasaulē. Mūsu draugi, kas mūs šeit atsūtīja nevarēja kļūdīties. "Ķirurgi" šeit kaut kur būvē Kontrstumbru. Jāmeklē. Mēs sekosim zobenam no burbuļa uz burbuli, līdz nonāksim pie mums vajadzīgā.
- Un, ja mūs pamanīs? Vai mēs cīnīsimies?