- Un es vienkārši baidos no šī melnā dēmona! - Jasena izmisumā izmeta, atkāpjoties tuvāk izejai.
- Es arī nedaudz baidos, - Pāvels iesmējās. - Nomierinies, mēs viņu neizmantosim kā zirgu. Bet varam mēģināt to palaist kā tanku, lai novērstu uzmanību.
- Tā nu viņš mums paklausīs, - iespurdzās acumirklī nomierinājusies rossinka. - Kā tu viņam pateiksi, lai viņš virzās pareizajā virzienā?
- Jā, ir daži apsvērumi... - Pāvels nesāka paskaidrot Jasenai, ka cer uz drimmera palīdzību. - Lai viņš pagaidām šeit pastāv. Īstajā brīdī mēs to aktivizēsim.
Viņi iznāca no alas aizā, atkal devās gar straumi ar pārsteidzoši zilo ūdeni.
Aiza pamazām paplašinājās, kļuva seklāka, tās sienas nolaidās, līdz pārvērtās par klinšu ilkņiem, par akmeņainu kalnu virteni, un pēc vēl viena kilometra straume noveda izlūkus pie drūma mālaina līdzenuma, ar garām melnām rētām, sakaltušajos mālos, kur bija notikusi titānu,To kas Seko atbalstītāju cīņa, ar "hronoķirurgu" karotāju armiju.
Klusējot Jasena un Pāvels nolūkojās uz milzu krāteriem, plaisām, stāvus uzrautiem klinšu slāņiem, uz dažādu mašīnu sadragātiem skeletiem, augsnē iekusušiem pussadegušiem lidaparātu korpusiem, kastes formas ēku drupām, kentauru liemeņiem, hronobruņinieku torsiem, pērtiķčūsku blokiem, kolosālām, rāpojošām apokaliptiskām drakonu figūrām, groteski palielinātiu daudz segmentu posmkāju ķermeņiem, kuriem bija uzspiests nesaudzīgas nežēlības zīmogs, universāla ļaunuma iemiesojumi ...
Redzēdams, kā Jasenas seja kļūst bāla, Pāvels maigi pakratīja viņu aiz pleciem, ieskatījās acīs, raidot miera impulsu.
- Turies, meitiņ. Viņi šeit guļ jau ilgi un vairs nevienu neapdraud. Iemalkosi nedaudz ūdens?
Jasena pakratīja galvu, nodrebinājās kā salstot, aizvēra acis, iebāza pieri Pāvela krūtīs, tad atrāvās.
- Svētā Dzimta! Es nekad nebiju domājusi, ka skatīšu tādas šausmas! Par ko viņi cīnījās?
- Par dzīvību, - padomājis atbildēja Pāvels.
- Par dzīvību?! Nogalinot viens otru?!
- Meitiņ, katrs no viņiem bija pārliecināts, ka tikai viņam ir taisnība. Vai jūsu pasaulē nav gadījies, ka ienaidnieki nikni aizstāvēja vienu un to pašu ideju? Tikai viņi šo ideju saprata katrs citādi.
- Mums nekā tāda nebija. Jasena nopūtās. - Es neatceros. Bet tas, ko tu teici, ir biedējoši!
- O, jā, - Pāvels piekrita. - Bet tā iekārtota mūsu pasaule... un daudzas, daudzas tās kopijas. Lūk, ko, mazā. Gaidi mani šeit. Ielūkošos tajā laukā un kaut ko pameklēšu. Pagaidām atpūties.
- Es neesmu nogurusi.
- Un tomēr tev jāpaliek. Lūk, niša, ielien iekšā un gaidi. Es drīz atgriezīšos.
Pāvels palīdzēja meitenei iekārtoties starp diviem laukakmeņiem, domās iezīmēja ceļu un zigzagoja no viena krātera uz otru, no viena sakautā milža uz otru. Pēc minūtes viņš pazuda no Jasenas acīm.
Meitene nolika loku sev priekšā, uzlika bultu uz auklas un sāka gaidīt, par visu pasaulē vairākvēlēdamās pamosties!
4. nodaļa
Viņš īpaši necerēja atrast kaut ko sev noderīgu šajā titānu kapsētā, drīzāk uzvarēja vēlēšanās sajust "kaujas smaržu", sajust ļaunuma un labā nesēju mentālās pēdas - kā viņš tos iedomājās. Un Pāvels nebija vīlies cerībās. Pēdu bija daudz, lai gan kauja acīmredzot notika pirms daudziem gadiem - ja šajā pasaulē laiku varēja izmērīt, sadalot metriskos segmentos un spriest par to ilgumu. Tiesa, pat šeit viņam neizdevās noskaidrot, kura pusē palika uzvara. Ne tāpēc, ka karavīri no abām pusēm bija vienādi miruši, bet gan tāpēc, ka Pāvels nevarēja noteikt pusei šeit gulošo milžu identitāti. Viņš nekad agrāk nebija saticis nevienu no viņiem, un vairumā gadījumu nebija iespējams atšķirt "ķirurgu" kalpus no To Kas Seko sabiedrotajiem.
Un tomēr Pāvelam izdevās veikt nelielu atklājumu.
Cīņā piedalījās ne tikai nehumanoīdi un viņu mašīnas, kas līdzinājās cilvēku delīrija drudža monstriem, bet arī cilvēki ar saviem kibernētiskajiem palīgiem, kuru vidū Pāvels ar pārsteigumu atpazina esperus - lidojošās "dzeloņrajas", Stumbra aizstāvjus, un konkistadorus, kas bija hronopaātrinātāja kiberapkalpotāji. Tiesa, to izmēri bija daudz lielāki nekā Zemes prototipu izmēri, kas lika padomāt par parādības cēloņiem. Ceļojot pa Stumbru, Pāvelam jau nācās saskarties ar pārspīlētu pazīstamu priekšmetu formu palielināšanās efektu. Acīmredzot līdzīgs efekts darbojās šeit, ne velti Stumbra atliekas bija netālu no šejienes.
Pāvels apstaigāja ģigantisku konkistadora-zirnekļa liemeni lielu kā daudzstāvu ēka, ar ķepām, kas bija iesprūdušas izdedzinātā un saķepušā mālā, pieskārās spīdīgajai melnajai radzei uz vienas ķepas un atleca, uzreiz nesaprotot, kas noticis. Likās, ka milzu zirneklis pēkšņi klusi uzsprāga un izspļāva vēl vienu, reizes piecdesmit mazāku zirnekli. Tikai uzmanīgi ieskatījies, Pāvels saprata, kas par lietu. Milzis vienkārši ar lēcienu samazinājās līdz dabiskajam izmēram, bet palika nekustīgs, iekusis augsnē un miris. Šādas tūlītējas transformācijas iemeslu varēja tikai uzminēt, jo Ždanova pieskāriens taču nevarēja izsaukt sakļaušanās efektu.
Tomēr kāpēc gan ne? - radās doma. Un, ja nu šajā pasaulē uzslāņojās vietējās un citas pasaules fizikas likumi, liekot Metauniversam "izžūt", sarauties? Kauja notika ļoti sen, un tajās dienās šīm radībām bija tieši tādas - gigantiskas - dimensijas. Pašlaik, iespējams, visas konstantes, mijiedarbības likumi ir mainījušies, atomi un elementārdaļiņas ir sarukušas, pasaules daba ir "izžuvusi", un neskarti ir palikuši tikai svešo pasauļu objekti, kas pieder citiem metauniversiem. "Izžūšanas" likums viņus neietekmēja tik destruktīvi.
Pāvels sasniedza nākamo milzi, neaizmirstot palūkoties apkārt un debesīs, un pieskārās milzīgā bruņurupuča ar pretīgi dzīvajām pat šajā mirušā ķermeņa stāvoklī, sārtajām antenām, gludajam sānam.
Sakļaušanās efekts izpaudās nekavējoties, kā sitiens ar rungu pa galvu. Milzīgais blāvi zili pelēkā metāla kupols, kā to redzēja acs, bruņurupuča apvalks, pazuda, tā vietā atstājot saplacinātu divmetrīgu uzpampumu. Savulaik šīs nezināmas nozīmes mašīnas mudžēja daudzos Stumbra horizontos.
Nākamais bija gigantisks simtmetrīgs radījums, apvienojot eža, tārpa un krokodila iezīmes, kas visā garumā bija pāršķelts ar kādu briesmīgu asmeni. Desmit reizes sarūkot, viņš nebeidza radīt iespaidu par ļaunu spēku ar mērķtiecīgām slāpēm pēc asinīm, kādas piemīt īpaši cilvēku medībām apmācītiem Zemes sargsuņiem. Varēja gadīties, ka arī šis krokodilu tārps kalpoja saviem saimniekiem kā sargsuns.
Aizrāvies, Pāvels vēl pusduci briesmoņu pārvērta par "punduriem", ieskaitot hronobruņinieku, līdz pēkšņi sajuta auksta vēja elpu. Sastinga. Radās iespaids, it kā draudīga melna ēna pārklātu viņu un paskatītos uz viņu ar ledainām vilka acīm. Nojauta ar satraukumu iedūra sirdī, lika paskatīties apkārt psi diapazonā. Un Pāvels visu saprata. Ja tas līdzētu, viņš būtu sevi izpļaukājis!
Viņa vingrinājumi, transfomējot nāvē sastingušos abu armiju karotājus, nepalika nepamanīti "ķirurgu" sargājošajai sistēmai. Tā sajuta vai ievēroja ainavas izmaiņas un, nezinot parādības cēloni, nosūtīja pārbaudes komandu. Un šī grupa (četri cilvēki vai ne cilvēki, bet dzīvas radības, kā Ždanovspie sevis atzīmēja) piezemējās tieši tur, kur viņš bija atstājis Jasenu.
Paklusām izlamājies, Pavels metās atpakaļ un sasniedza vietu, kur viņu gaidīja jaunā rossinka, brīdī, kad pārbaudes komanda svinēja uzvaru, sagūstījuši Jasenu.
Pāvela ekstraskatījums nelika vilties, viņš bija pareizi novērtējis ienaidnieka potenciālu. Grupu veidoja četras būtnes: divi bija cilvēki, divi - humanoīdi, bet tāli no cilvēkiem. Šauras, pie deniņiem saspiestas galvas, baltas sejas bez degumiem, galvaskauss izbīdīts uz priekšu, knābim līdzīga mute, smailas ausis piespiestas pie ar sudrabainu vilnu apaugušas galvas. Divas rokas, divas kājas, šauri pleci un izliekta mugura. Tērpušies melnos kombinezonos ar daudzām izceltām svītrām un dzīslām. Aborigēni? Vai arī atnācēji, viena no neskaitāmo Laika Zaru neskaitāmo Zemju iedzīvotāji ar līdzīgiem eksistences apstākļiem?