Divas stundas klejoja pa Stumbra gaiteņiem, ar grūtībām izspraucoties starp sabrukušo sienu un griestu blokiem pirmajos trīs stāvos. Tad staigāt kļuva nedaudz vieglāk, ēkas vidusdaļa bija mazāk sagrauta. Toties atklāšanas risks pieauga: Stumbrs tika apsargāts no visām pusēm, un pat iekšā "sanitāri" bija atstājuši savus posteņus vai uzstādījuši novērošanas sistēmas videokameras.
Devītajā stāvā, kur vajadzēja atrasties reaktoram,kas baroja ēkas spēka karkasu, Pāvels pamanīja patruļu un gandrīz pieļāva kļūdu, nolēmis tai uzbrukt un izdauzīt visu informāciju, kas interesēja izlūkus, taču Jasena atturēja partneri, gudri spriežot, ka viņi vēl nav izpētījuši ēku un atraduši patvērumu, kur varētu paslēpties vajāšanas gadījumā.
Tad uzkāpa augšā piecpadsmitajā stāvā, kur vajadzēja atrasties Stumbrā paslēptajai noliktavai ar aprīkojumu, aizsargtērpiem un ieročiem. Tomēr šis ēkas horizonts izskatījās kā pēc kaujas, staigāt pa tā gaiteņiem bija grūti un bīstami, un Pāvels saprata, ka šeit patiešām notikusi kauja starp hronopaātrinātāja aizstāvjiem un "sanitāriem" par noliktavas rezervēm.
- Nāksies pameklēt augstāk, - Pāvels nopūtās. - Ir vēl trīs joslas ar noliktavām - trīsdesmitajā, četrdesmit piektajā un simtajā stāvā. Simtais droši vien ir iznīcināts, bet pārējiem diviem vajadzētu saglabāties.
- Ja vien jūsu noliktavās nav iekļuvuši "sanitāri", - Jasena pamatoti atzīmēja.
- Atpūšamies pusstundu, ieturēsim vakariņas. Mēs pēc sava iekšējā pulksteņa esam izdzīvojuši vēl vienu dienu.
- Tikai ne šeit. Nelāgi.
Viņi uzkāpa pāris stāvus augstāk, izvēlējās telpu, kas bija piepildīta ar mīkstiem kaut kādas plēves ruļļiem, iepriekš pārmeklējuši tuvējās telpas un gaiteni, lai atrastu un iznīcinātu novērošanas kameras, un nolikās uz ķīpām dažādos telpas stūros.
Pāvels atkal atcerējās par viņu trako jājienu ar hronobruņinieka kentauru un tā beigām.
"Hronoķirurgu" bāzes drošības sistēma attapās par vēlu. Melnā jātnieka pārtveršanai tika nosūtīti tikai trīs lidaparāti. Divus no tiem hronobruņinieks notrieca, izmantojot savu briesmīgo ieroci, plazmas lielgabalu, bet trešais atteicās no uzbrukuma un apļoja drošā attālumā, savukārt jātnieks noauļoja attālumu no vecā kaujas lauka līdz Stumbram - apmēram piecpadsmit kilometrus.
Jātnieku mēģināja apturēt arī milzīga metāla skolopendra, izrāpusies pretim no klinšu atlūzām netālu no Stumbra. Viņa uzsāka šaušanu ar elektriskiem zibeņiem no daudzām izliektajām acīm, izkaisītām pa visu galvu un bieži segmentēto ķermeni, tā ka dzirksteļu dēļ Pāvels praktiski neko nevarēja redzēt. Bet zibeņi kentauram un jātniekam nekaitēja, viņu ķermenis tos absorbēja bez pēdām pirms tie sasniedza cilvēkus, jātnieks tos aizsedza ar sava varenā kentaura krūtīm un rumpi. Bez tam skolopendra neizturēja atbildes triecienu.
Nonācis pie zibeņu vainagā ietītā briesmoņa, kentaurs ietrieca tajā savu kvēlojošo ragu un, turpinot kustēties, izveidoja vagu, salaužot, ar brīkšļiem sadragājot tā muguras metāla plāksnes. Viņa pakavi pabeidza svešās mašīnas iznīcināšanu, saplacinot tās ķermeni visā garumā. Tā eksplodēja, izstarojot spilgtu dzeltenu liesmu, kad jātnieks jau atradās vairāku simtu metru attālumā.
Stumbra sargi arī bez panākumiem mēģināja aizkavēt hronobruņinieka kustību. Ar dažiem šāvieniem viņš iznīcināja divus bruņurupučus ar pātagu antenām, kādu lidaparātu kas izskatījās kā Zemes pinass, un izkaisīja dzīvo ēkas aizstāvju grupu, pārvēršot duci ērkšķaino "dzeloņcūku" dūmos. Pēc tam gandrīz nesamazinot ātrumu nolaida Pāvelu un Jasenu pie Stumbra ieejas, kuru vairs neviens nesargāja, un virzīja "zirga" skrējienu drūmā divgalvainā, melnā zvīņainā Kontrstumbra virzienā, kas no tālienes izskatījās līdzīga, slavenajām Zemes katedrālēm un baznīcām.
Pie jātnieka nopietni ķērās tikai tad, kad viņš pārvarēja pusi attāluma līdz Kontrstumbram, kas bija paredzēts hronopaātrinātāja pieradināšanai, iznīcinot tā izveidoto Laiku Zaru savienojuma "stīgu".
No melnā Kontrstumbra kalna iznāca trīs pērtiķčūskas, uzsāka apšaudes dueli ar hronobruņinieku, līdz viņš ar tiem nesaķērās tuvcīņā. Tur, pie Kontrstumbra ēkas pieejām, viss sagriezās liesmu, dūmu un putekļu mākonī...
Kā kauja beidzās, Pāvels nedabūja redzēt. Melnais jātnieks savu darbu bija paveicis, novirzījis "sanitāru" uzmanību uz sevi; bet Pāvelam vajadzēja aiziet, paslēpties Stumbra ēkā, līdz tā apsargātāji atjēdzās un sāka pārbaudīt apkārtni. Satvēris Jasenu aiz rokas, Pāvels ievilka viņu ieejas tumšajā caurumā...
Jasena uzdeva kaut kādu jautājumu. Pāvels attapās.'
- Ko? Piedod, aizdomājos.
- Vai es varu apgulties tuvāk? Biedējoši... un smaržas traucē.
- Iekārtojies, - Pāvels laipni atļāva.
Meitene kā viegls putns pārlidoja no stūra uz stūri, apmetās uz kaimiņu ķīpām un kļuva klusa. Tad pēkšņi pajautāja:
- Vai tu esi apsievots?
- Kā?
- Nu, pagodināts?
Pāvels uzreiz nesaprata, ka meitene vēlas uzzināt, vai viņš ir precējies. Padomājis atbildēja:
- Nē.
- Tiešām? - Jasena pacēlās uz elkoņa, šaubas balsī bija patiesas. - Pēc tavām vasarām, jau bija laiks.
Pāvels neviļus pasmaidīja.
- Tur nu tev noteikti ir taisnība. Paaugsies mazliet, un es tevi ņemšu par sievu. Vai tu nāksi?
- Nezinu. - Meitene atvirzījās, ilgi klusēja, skatoties uz viņu, tad atkal pievirzījās atpakaļ, apgūlās viņam blakus. - Vai pāri nedarīsi?
Pāvels iesmējās, Jasenu maigi pievilka sev klāt, noskūpstīja viņas vaigu, pēc tam pakļāvīgās, pilnās lūpas un nopietni solīja:
- Nedarīšu.
Jasena kautrīgi viņu apskāva un pēkšņi izplūda asarās. Pāvels apmulsa, negaidījis šādu reakciju, nesaprotot, kā aizvainojis, ko pateicis nepareizi, tad viņam ienāca prātā: Jasena atcerējās Vladeju. Viņš atraisīja rokas, domādams piecelties, bet meitene viņu nelaida vaļā, pakratot galvu, stiprāk satverot viņu.
Pagāja ilgs laiks, līdz viņa nomierinājās un kļuva klusa. Sāka elpot viegli un klusi. Pāris reizes smagi nopūtās, nodrebēja. Un aizmiga. Baidīdamies viņu pamodināt, Pāvels nekustīgi gulēja, līdz aizmiga pats.
* * *
Viņi nogulēja apmēram piecas stundas pēc Pāvela iekšējā pulksteņa.
Parokastoja ar sieru un toniku no Ždanova NZ kastes, neatjaunojuši iepriekšējā vakara sarunas. Tad Jasena atkal telpā sajuta dīvainu smaku, un Pāvels, kurš arī to juta, nolēma atrast smakas avotu. Par to, ka tās nav plēves ķīpas, viņš jau bija pārliecinājies. Plēve oda citādi.
Viņam par lielu pārsteigumu, zem atsevišķi izvietotas ķīpu kaudzes viņš atrada lūku, kas atvērās bez automātikas, ar rokām. Lūka bija skaidri izgatavota uz vietas, un pēc pirmā iespaida visai veca. Tā neslēpa nekādus pārsteigumus, kā mīnas un citas sprādzienbīstamas ierīces.
Satvēris rokturi, Pavels pievilka vāku uz sevi, gatavs briesmu gadījumā atvairīt uzbrukumu vai atkāpties, taču nekas nenotika. Atvērās tumša aka, kas oda ar sarežģītu smaržu buķeti, starp kurām bija nepazīstamas un pazīstamas - putekļu, rūsas, plastmasas smakas.
Sataustījis kāpņu pakāpienus, Pāvels sāka nolaisties, pilnīgi nenojaušot, kur aka varētu novest. Pēc viņa zināšanām, uz šī horizonta nebija oficiālu vai slepenu slēpņu.
Aka izrādījās slīpa; tā neaizveda uz telpu stāvu zemāk, bet gan uz ēkas ārsienas pusi, kas dažos horizontos bija trīs līdz četrus metrus bieza. Telpa, kurā nonāca izlūki, atgādināja no visām pusēm ar foliju pārklātu šauru un garu kabatu. Spriežot pēc kurluma, kas nokrita pār Pāvelu, plēvei piemita elektromagnētiskas un psi lauku ekranējošas īpašības, tieši tāpēc viņš nevarēja sajust šo tukšumu ēkas sienā.