Pietuvojušies kilometra attālumā līdz bijību izraisošajam Kontrstumbram, desantnieki izšāva zalvi no visiem ieročiem, kas viņiem bija: raķešu šautenēm "Drakons", "Nihil" anihilatoriem, "universāliem", "glokiem" bet piedevām Griša Belijs ar granātmetēju iemeta būvlaukumā mazo slingu, metro sistēmas "stīgu" ģeneratoru.
Iniciējies bez fokusējošā spoguļa, slings "stīgas" vietā izveidoja pamatīgu kopaktifikācijas - telpas saspiešanās apjomu, un divsimtmetrīgais portāls kopā ar daļu no Kontrstumbra pamatnes pārstāja eksistēt, savukārt "gloki" un desantnieku anihilatori izveidoja ēkas sienās pamatīgus caurumus, it īpaši kreisā torņa konusa centrā, kur izlūki-Ždanovi bija atklājuši kaut kādu īpašu ierīci ananasa formā. Nebija zināms, vai ierīci sabojāt izdevās vai nē, bet uzbrucēji bija apmierināti ar uzbrukuma rezultātu.
- Atkāpjamies, - Ivašura signalizēja. - Viņiem ir liels pārspēks, attapsies - diez vai atkausimies.
Desanta grupa pagriezās atpakaļ, atšaudoties no izdzīvojušo "sanitāru" retajiem mēģinājumiem viņus aizkavēt. Bet pie Stumbra sienām desantu gaidīja pārsteigums - uzradies nez no kurienes, tieši no gaisa, broveja Mimo divdesmitmetrīgais pārvietotājs, līdzīgs milzu bruņurupuča apvalkam.
Ivašura un viņa draugi, kuri iepriekš nebija redzējuši broveja kuģi, gandrīz sāka šaut, un Pāvels tik tikko paspēja viņus apturēt.
Pārvietotājs lidinājās virs zemes trīs metru augstumā, no tā apakšas izlija šķidra metāla piliens un izveidoja broveja formu. Kādu laiciņu cilvēki un klaidonis pa Zariem skatījās viens uz otru un klusēja. Tad brovejs pacēla roku "bruņu cimdā" un pamāja desantniekiem, aicinot tuvāk.
- Jums nevajadzētu kavēties šeit, karotāji. Mans pārvietotājs ir jūsu rīcībā.
Ivašura atskatījās uz Pāvelu-pirmo, nesteidzoties izmantot piedāvājumu.
- Vai viņam var uzticēties?
- Gribētos jau, - šaubīgi sacīja Pāvels-otrais. - Ždanov, man nepatīk, ka viņš vienmēr parādās īstajā laikā un vietā.
- Man arī, - Pāvels-pirmais nomurmināja caur sakostiem zobiem. - Dīvainas rūpes priekš klaidoņa - palīdzēt pirmajiem pretimnācējiem.
- Pirmkārt, jūs neesat pirmais pretimnācējs, - iebilda brovejs Mimo, - un pat ne otrais. Es daudzkārt esmu ticies ar Ždanoviem. Otrkārt, es varu atļauties daudz ko. Bet, jums lūdzu, pasteidzieties, šķiet, ka jūsu ienaidnieki sāk attapties.
Pāvels atskatījās uz kūpošo sabojāto Kontrstumbra ēku, pie kuras jau formējās "sanitāru" armija, milzu pērtiķčūskas vadībā, uz diviem desmitiem lidojošu krustu, kas dzērvju kāsī tuvojās no kalnu grēdas puses, viņš pievērsa skatienu Pāvelam-otrajam.
- Kā tu domā, ja mēs uzbruksim pārvietotājam, tas izturēs?
- Man pāri palika vēl viens slings, - atbildēja visu saprotošais dubultnieks. - Neviens materiāls objekts neizturēs "stīgas" konvolūciju.
Brovejs Mimo nepakustējās, bet no viņa uzvēdīja tik taustāms, blīvs pazemojošas piedošanas vilnis, ka to sajuta visi.
- Ejiet prom, - sacīja Pāvels-pirmais. - No šī brīža mūsu ceļi šķiras. Nākamā tikšanās var jums beigties skumji.
- Žēl, es tikai gribēju palīdzēt izpildītājam.
- Mēs paši spējam iestāties par sevi. - Pavelam pēkšņi ienāca prātā interesanta doma, un viņš to izteica skaļi. - Nododiet sveicienu "hronoķirurgiem" un Tiem, Kas Seko. Mēs drīz apciemosim gan vienus, gan otrus.
Broveja figūra saviļņojās, pārvērtās par dūmu strūklu, kas bez pēdām iesūcās "bruņurupuča" vēderā. Pēc mirkļa pārvietotājs pārvērtās plānā melnā auklā un pazuda, nesot klaidoni cauri Laiku Koka pasaulēm.
- Man pakaļ! - pavēlēja Pāvels-otrais, un grupa disciplinēti atkāpās Stumbrā minūti pirms "sanitāru" uzbrukuma paguvusi paslēpties tā dzīlēs.
* * *
Seku likvidēšanas centra pazemes bunkurs bija ielenkts no visām pusēm, visos līmeņos un horizontos.
Romašins nevarēja iedomāties, ka viņam būs jāpārkāpj pāri centrālās zāles slieksnim kā parlamentāram, tāpēc, stāvēdams zāles durvju priekšā, viņš uztvēra notiekošo kā murgainu sapni. Bazarjans viņu izveda no šī stāvokļa:
- Varbūt mēs ielauzīsimies zālē jums aiz muguras un viņus visus sagūstīsim? "Ziloņu" zalve - un viss...
- Ždanovs ir profesionālis, kādu ir maz, - Harlams Sakovecs nodūca ūsās. - Viņš, iespējams, paredzēja visus iespējamā uzbrukuma variantus. Labi vēl, ka atlaida centra apkalpotājus.
- Mums arī ir pietiekoši daudz labu profesionāļu, - apvainojās "Roud-Asker" komandieris. - ar visiem viņš netiks galā.
- Un tu esi ar mieru noguldīt visu grupu, lai viņam pierādītu, kādi jūs esat profesionāļi? - Komisārs ironiski paskatījās uz tumšādaino Bazarjanu.
Tas samulsa, murmināja:
- Nē, bet apvainojoši taču ...
- Harlam, - Romašins pagriezās pret savu miesassargu. - Vai griestus esat pārbaudījis?
- Ir divas ventilācijas lūkas, tieši virs kontroles viriāla un pie sienas. Vajadzēs pamēģināt.
- Sagatavojieties katram gadījumam. Jums būs ne vairāk kā pussekunde, lai sašautu lūkas, un vēl pussekundes, lai desantētos un uzbruktu ar hipnoieročiem.
- Tiksim galā.
- Ej.
Romašins nopūtās, ar žestu lika visiem atvirzīties prom no zāles durvīm un pārgāja uz saziņas vilni ar Centru:
- Ždanov, es esmu Romašins. Ielaid mani.
Monolītā izskata durvis saritinājās ap balstu, aizslīdēja sānis. Romašins devās uz priekšu un nonāca pilnīgā tumsā. Durvis aiz viņa klusi ieslīdēja savā vietā, un tūlīt pie griestiem iegaismojās neliels apaļais logs, kas izgaismoja zāles vidū stavoša cilvēka figūru. Nebija iespējams saredzēt, cik vēl cilvēku slēpjas tumsā, bet Ignats sajuta viņu skatienus. Viņš izvērsa plecus un paskatījās uz to, kurš viņu gaidīja gaismas konusā.
Cilvēks bija ģērbies melnā kombinezonā, kas slēpa kustības un padarīja viņu gandrīz neredzamu, bet seja neapšaubāmi bija Pāvela Ždanova seja.
- Ienāciet, komisār, - atskanēja viņa klusā balss.
Virs Ignata galvas uzliesmoja griestu panelis, kas apgaismoja komisāru.
Romašins pienāca tuvāk, apstājās, nopētot drošībnieka seju, atzīmējot tikko uztveramo, smalko svešuma zīmogu. Pāvels bija Pāvels un tomēr - svešinieks, nevis cilvēks, kuru pazina Ignats.
- Vai neizskatos līdzīgs? - Ždanovs pasmīnēja. - Jūs arī atšķiraties no komisāra, kurš mani iesūtīja Stumbrā.
- Tādā gadījumā jūs saprotat, kas notiek?
- Es nokļuvu nepareizajā Zarā.
- Pilnīgi pareizi. Un, starp citu, jūs neesat vienīgais. Pirms jums pie manis ciemojās Griša Belijs un Fjodors Polujanovs, viņi arī tika iemesti citā Zarā.
- Tas ir interesanti. Kāds no mūsu atbalstītājiem ir kļūdījies. Tomēr netērēsim laiku.
- Netērēsim. Vai ķīlnieki dzīvi?
Iedegās vēl viens griestu laukums, apgaismojot pie zāles sienas sēdošos Centra vadītāju Levu Kosuļinu, SEKON priekšsēdētāju un abus senatorus, kuriem pat šajā stāvoklī izdevās saglabāt augstprātīgu varas pārstāvju izskatu.
- Hei, komisār, - viens no viņiem ar platu pliku galvu un uzblīdušu seju uzsauca kašķīgā tonī. - Vai ar šo tipu nevarētu vienoties ātrāk? Mēs šeit esam nosēdējuši vairāk nekā stundu.
- Pagaidām pasēdiet, - Romašins sausi atbildēja, uztverot jautru mirdzumu Ždanova acīs. - Paiesim malā?
Viņi atkāpās zāles dziļumā, pie ar gaismām mirgojošās psi-virāla piramīdas.
- Pirms sākam sarunas, es vēlētos jums uzdot vienu jautājumu. Kas ir laiks jūsu pasaulē?
Ždanovs, nemirkšķinot acis, ielūkojās Romašina sejā. Šis jautājums viņam bija negaidīts, taču viņš nejautāja, kāpēc komisāram tas jāzin.