Koridors bija tukšs. Sākumā tas bija taisns, tad nogriezās pa labi. Nekad nebiju bijis Stacijā, toties, gatavojoties lidojumam, sešas nedēļas nodzīvoju precīzā Stacijas kopijā, kas atradās uz Zemes, Institūtā. Zināju, uz kurieni ved trepītes ar alumīnija pakāpieniem.
Bibliotēka nebija apgaismota. Taustīdamies uzmeklēju slēdzi. Kad kartotēkā atradu atzīmi par solāristikas almanaha pirmo sējumu kopā ar pielikumu un nospiedu podziņu, iedegās sarkana spuldzīte. Pārbaudīju reģistratorā — grāmata atradās pie Gibariāna, tāpat kā cita — šis «Mazais Apokrifs». Izslēdzu gaismu un nokāpu lejā. Baidījos ieiet viņa kabīnē — prātā stāvēja pirms neilga laika dzirdētie soļi. Viņa varēja atgriezties. Kādu laiku stāvēju durvju priekšā, līdz beidzot, sakodis zobus, pārvarēju sevi un iegāju.
Apgaismotā istaba bija tukša. Sāku šķirot grāmatas, kas gulēja uz grīdas pie loga; tad piegāju pie skapja un aizvēru to. Nespēju skatīties šinī tukšajā vietā starp kombinezoniem. Zem loga pielikuma nebija. Rūpīgi pārcilāju sējumu pēc sējuma, kamēr, nonācis līdz pēdējai kaudzei, kas bija sakrauta starp gultu un skapi, atradu meklēto grāmatu.
Cerēju, ka tajā būs kāds norādījums, un tiešām — priekšmetu rādītājā bija ieliktne; ar sarkanu zīmuli pasvītrots man nepazīstams uzvārds: Andrē Bertons. Viņš tika pieminēts divās dažādās vietās. Pirmajā no tām uzzināju, ka Bertons izpildījis rezerves pilota pienākumus uz Šenehena kosmosa kuģa. Nākamo reizi viņš bija pieminēts vairāk nekā simt lappuses tālāk.
Pirmajā laikā pēc nosēšanās ekspedīcija darbojusies ļoti piesardzīgi, bet, kad pēc sešpadsmit dienām izrādījās, ka plazmatiskais okeāns ne tikai neizrāda nekādas agresivitātes pazīmes, bet atkāpjas katra tā virsmai tuvināta priekšmeta priekšā, cik iespējams izvairoties no tieša kontakta ar aparātiem vai cilvēkiem, Senehens un viņa vietnieks Timo- liss atcēla dažus piesardzības diktētus drošības noteikumus, jo tie stipri apgrūtināja un kavēja darbu realizāciju.
Ekspedīcijas sastāvu sadalīja nelielās grupās, pa divi vai trīs cilvēki katrā, kas nereti devās pat vairākus simtus jūdžu tālos lidojumos virs okeāna; izstarotājus, kas pirms tam tika izmantoti pētījumu teritorijas apsargāšanai, novietoja Bāzē. Pirmās četras dienas pēc šīm metodikas izmaiņām pagāja bez jebkādiem starpgadījumiem, ja neskaita laiku pa laikam notiekošos bojājumus skafandru skābekļa aparātos, kuru izplūdes vārstuļi reaģēja uz indīgās atmosfēras korodējošo iedarbību. Šai sakarā tos nācās mainīt gandrīz vai katru dienu.
Piektajā dienā, vai arī divdesmit pirmajā, skaitot no nosēšanās brīža, divi pētnieki, Ka- ruči un Fehners (pirmais bija radiobiologs, bet otrs — fiziķis), mazā divvietīgā aeromo- bilī devās pētnieciskā lidojumā virs okeāna. Tas nebija lidaparāts, bet gan gliseris, kas pārvietojas uz saspiesta gaisa spilvena.
Kad pēc sešām stundām viņi nebija atgriezušies, Timoliss, kas Šenehena prombūtnes laikā pārzināja Bāzi, izziņoja trauksmi un visus brīvos cilvēkus iesaistīja pazudušo meklēšanā.
Nelaimīgi sagadoties apstākļiem, šajā dienā apmēram stundu pēc pētnieku izlidošanas pārtrūka radiosakari; tam par iemeslu bija liels sarkanās saules plankums, kas ar spēcīgu korpuskulāru izstarojumu iedarbojās uz atmosfēras augstākajiem slāņiem. Funkcionēja vienīgi ultraīsviļņu aparāti, kas ļāva uzturēt sakarus apmēram divdesmit jūdžu rādiusā. Kā par nelaimi, pirms saules rieta sabiezēja migla, un meklēšanu nācās pārtraukt.
Tikai tad, kad glābšanas grupas sākušas atgriezties Bāzē, viena no tām nepilnu 80 jūdžu attālumā no krasta uzgājusi aeromobili. Motors strādājis, un mašīna, kas bija pilnīgā kārtībā, lidojusi virs viļņiem. Caurspīdīgajā kabīnē atradies tikai viens pusnemaņā esošs cilvēks — Karuči.
Aeromobilis aiztransportēts līdz Bāzei, bet zinātniekam sniegta medicīniskā palīdzība; vēl tai pašā vakarā viņš atguvis samaņu. Par Fehnera likteni radiobiologs nekā nav varējis pastāstīt. Viņš atcerējies tikai to, ka brīdī, kad taisījušies jau atgriezties, viņam pietrūcis elpas. Skābekļa aparāta izejas ventilis iesprūdis, un pie katra elpas vilciena skafandrā iekļuvusi neliela indīgas gāzes deva.
Fehners, mēģinādams salabot biedra aparātu, bijis spiests atsprādzēt siksnas un piecelties. Tas bija pēdējais, ko atcerējās Karuči. Pēc speciālistu domām, tālākā notikumu gaita varēja būt, lūk, kāda: labojot Karuči aparātu, Fehners atrāvis vaļā kabīnes jumtu, droši vien tāpēc, ka zemais kupols neļāva brīvi kustēties. Tas bija pieļaujams, jo šādu mašīnu kabīnes nav hermētiskas un vienīgi aizsargā no tiešas atmosfēras un vēja iedarbības. Šo manipulāciju laikā varēja sabojāties Fehnera skābekļa aparāts, un viņš, apziņai apmiglojoties, caur kupola atvērumu izkļuvis uz mašīnas apvalka un iekritis okeānā.
Tāds ir stāsts par okeāna pirmo upuri. Ķermeņa meklēšana — skafandrā tas nevarēja nogrimt — nedeva nekādus rezultātus. Varbūt tas kaut kur peldēja, bet sīki pārmeklēt tūkstošiem kvadrātjūdžu lielo viļņojošo tuksnesi, kas gandrīz pastāvīgi tinās miglas vālos, ekspedīcija nespēja.
Līdz krēslai — atgriežos pie iepriekšējiem notikumiem — bija pārradušās visas glābšanas mašīnas, izņemot lielo kravas helikopteru, ar kuru izlidoja Bertons.
Viņš parādījās virs Bāzes apmēram stundu pēc tumsas iestāšanās, kad viņa prombūtne jau izraisīja nopietnas bažas. Bertons atradās nervu šoka stāvoklī; viņš izrāpās no lidaparāta pats saviem spēkiem — tikai tāpēc, lai mestos bēgt; kad viņu apturēja, viņš kliedza un raudāja; vīrietim, kas septiņpadsmit gadus bija pavadījis kosmiskos lidojumos — nereti ļoti grūtos apstākļos —, tas bija visai neparasti. Ārsti izteica varbūtību, ka arī viņš ir saindējies.
Pēc divām dienām Bertons, kas, pat šķietami atguvis līdzsvaru, ne uz mirkli negribēja atstāt ekspedīcijas galvenās raķetes iekšieni, nedz arī pienākt pie loga, no kura atklājās skats uz okeānu, paziņoja, ka vēlas nodot raportu par savu lidojumu. Viņš uzstājīgi atkārtoja, ka tam ir ārkārtīgi liela nozīme. Ekspedīcijas padome, apspriedusi ziņojumu, kvalificēja to kā indīgās atmosfēras izraisītu slimīgas fantāzijas produktu un kā tādu to pievienoja nevis ekspedīcijas, bet gan Bertona slimības vēsturei. Ar to viss izbeidzās.
Tik daudz stāstīja pielikums. Sapratu, ka lietas būtība, acīm redzot, ir pats Bertona ziņojums — tas, kas šo tāllidojumu pilotu noveda līdz nervu satricinājumam. Otrreiz ķēros pie grāmatu pārcilāšanas, bet «Mazo Apokrifu» man neizdevās atrast. Jutos ļoti noguris, tāpēc tālāko meklēšanu atliku uz rītdienu un izgāju no kabīnes.
Ejot gar alumīnija trepēm, pamanīju uz pakāpieniem no augšas krītošas gaismas plankumus. Tātad Sartoriuss joprojām strādāja, pat šobrīd! Nolēmu, ka man viņš jāredz.
Augšstāvā bija mazliet siltāks. Platā, zemā gaitenī dvesa viegls vējiņš. Papīra strēmeles draiski čabēja pie ventilācijas atverēm. Galvenās laboratorijas durvis veidoja bieza, grumbuļaina stikla plate, ietverta metāla rāmī. No iekšpuses stiklu aizsedza kaut kas tumšs: gaismu deva tikai šauri logi zem pašiem griestiem. Nospiedu rokturi. Kā jau biju paredzējis, durvis nepadevās. Iekšā valdīja klusums, laiku pa laikam sadzirdēju it kā vāju gāzes liesmiņas sīcienu. Pieklauvēju — nekādas atbildes.
— Sartoriuss! — es iesaucos. — Doktor Sartorius! Tas esmu es, jaunais, Kelvins! Man ar jums jātiekas, lūdzu atveriet!
Viegla čaboņa, it kā kāds būtu uzminis uz sagumzīta papīra, un atkal klusums.
— Tas esmu es, Kelvins! Jūs taču esat par mani dzirdējis! Atlidoju ar «Prometeju» pirms pāris stundām! — es kliedzu, tuvinādams lūpas vietai, kur durvju stendere saskārās ar metāla rāmja malu. — Doktor Sartorius! Te neviena nav, tikai es! Atveriet!