Klusums. Tad pakluss troksnis. Dažas reizes kaut kas nožvadzēja — tik griezīgi, it kā kāds uz metāla paplātes būtu uzmetis metāliskus instrumentus. Un pēkšņi apstulbu. Atskanēja sīki solīši, it kā bērna riksīši: mazu kājiņu bieža, steidzīga dipoņa. Varbūt… varbūt kāds to neiedomājami veikli atdarināja, ar pirkstgaliem bungodams pa tukšu, labi rezonējošu kārbu.
— Doktor Sartorius! — es kliedzu. — Atvērsiet vai neatvērsiet?!
Nekādas atbildes, tikai atkal bērna riksīši un daži ātri un plati, tik tikko sadzirdami soli, it kā šis cilvēks pārvietotos uz pirkstgaliem. Bet, ja viņš soļoja, tad taču nevarēja tai pašā laikā imitēt bērna solīšus! «Galu galā kāda man daļa!» es nodomāju un, nespēdams vairs valdīt augošo niknumu, ierēcos:
— Doktor Sartorius!!! Ne tāpēc esmu lidojis sešpadsmit mēnešus, lai piedalītos jūsu komēdijās! Skaitu līdz desmit. Pēc tam uzlauzīšu durvis!!!
Šaubījos, vai man tas izdosies.
Gāzes pistoles strūkla nav pārāk spēcīga, bet es biju apņēmies tā vai citādi izpildīt savus draudus, kaut arī vajadzētu doties uz noliktavu, kur sprāgstviela noteikti bija pietiekamā daudzumā. Sacīju sev, ka nedrīkst atkāpties, jo vairs nespēju spēlēt ar šīm ārprāta iezīmētajām kārtīm, ko man rokās bija iegrūdusi situācija.
Pēc atbalss likās, ka dzirdu cīņas troksni, vai arī kāds pārvietoja kaut ko smagu, aizslietnis laboratorijas iekšpusē varbūt par kādu pusmetru pavirzījās sānis, uz matētā, it kā ar sarmu pārklātā durvju stikla parādījās stalta ēna, un nedaudz aizsmacis diskants norunāja:
— Es atvēršu, bet jums jāapsola, ka nenāk- siet iekšā.
— Kāpēc tad jūs vērsiet vaļā?!
— Es pats iznākšu laukā.
— Labi. Apsolu.
Viegli noklikšķēja atslēga, tad tumšs siluets, aizsedzis pusi no durvīm, rūpīgi aizvilka atpakaļ aizslietni (iekšā notika kaut kas nesaprotams — dzirdēju it kā bīdīta koka galdiņa brīkšķēšanu), un durvis beidzot pavērās tieši tik daudz, lai Sartoriuss varētu izspraukties gaitenī.
Viņš stāvēja manā priekšā, ar savu augumu aizsegdams durvis. Viņš bija neparasti liels un kalsns, šķita, ka viņa ķermenis zem krēm- krāsas triko sastāv vienīgi no kauliem. Ap kaklu bija aptīts melns lakats; pār plecu nokarājās divkārt salocīts, reaktīvu apsvilināts laboratorijas aizsargpriekšauts. Neparasti šauro galvu Sartoriuss turēja kaut kā sāniski. Gandrīz pusi no viņa sejas aizsedza melnas, izliektas brilles, tā ka acis nevarēju saskatīt. Viņam bija garš apakšžoklis, iezilas lūpas un prāvas, arī zilganas, kā apsaldētas ausis. Sartoriuss bija neskuvies. No elkoņiem, auklās iestiprināti nokarājās sarkani pretradiācijas cimdi. Tā mēs brītiņu stāvējām, skatīdamies viens uz otru ar neslēptu nepatiku. Viņa matu atliekas (izskatījās, ka viņš pats tos būtu īsi apcirpis) bija svina pelēkā krāsā, bārdas rugāji uz sejas — pavisam sirmi. Seja iedegusi, tāpat kā Snautam, bet apmēram pieres vidū, veidojot horizontālu līniju, brūnums beidzās. Acīm redzot, saulē viņš pastāvīgi nēsāja kaut kādu micīti.
— Es klausos, — Sartoriuss beidzot teica.
Man likās, ka viņš ne tik daudz gaida manu
sakāmo, cik, ar pleciem balstīdams stikla durvis, saspringti ieklausās, kas notiek iekšā. Krietnu brīdi nezināju, ko sacīt, lai neizgrūstu muļķību.
— Mans uzvārds ir Kelvins… Droši vien esat dzirdējis par mani, —es iesāku. — Esmu, tas ir … biju Gibariāna līdzstrādnieks …
Viņa liesajā, stateniskajā sejā — tā laikam izskatījās Dons Kihots — nebija nekādas izteiksmes. Pret mani pavērstais aceņu melnais, izliektais stikls stipri apgrūtināja man sarunu,.
— Uzzināju, ka Gibariāns… nav starp dzīvajiem, — jutu, ka man sažņaudzās balss.
— Jā. Klausos? …
Tas skanēja nepacietīgi.
— Viņš izdarīja pašnāvību? … Kas atrada ķermeni — jūs vai Snauts?
— Kāpēc jūs to jautājat man? Vai doktors Snauts jums nestāstīja? …
— Es gribēju dzirdēt, kas jums šai lietā sakāms …
— Jūs esat psihologs, doktor Kelvin?
— Jā. Un tad?
— Zinātnieks?
— Jā taču! Bet kāds tam sakars …
— Man likās, ka esat kriminālierēdnis vai policists. Pašlaik pulkstenis ir divi četrdesmit, taču jūs pat nemēģināt iekļauties- Stacijas darba ritmā, kas galu galā būtu saprotams, bet brutāli laužaties laboratorijā un izprašņājat mani gandrīz vai tā, it kā es būtu aizdomīgs.
Ar pūlēm savaldījos, un tas lika manai pierei norasot.
— Jūs esat aizdomīgs, Sartorius! — sacīju aizžņaugtā balsī.
Man par katru cenu gribējās viņu sakaitināt, tādēļ nikni piemetināju:
—• Un jūs pats to lieliski zināt!
— Ja jūs neņemsiet savus vārdus atpakaļ un neatvainosieties, radioziņojumā sūdzēšos par jums, Kelvin!
— Par ko man jāatvainojas? Par to, ka jūs nevis uzņemat mani un iepazīstināt ar šejienes apstākļiem, bet gan ieslēdzaties un aizbarikadējaties laboratorijā?! Vai jūs jau pilnīgi esat zaudējis prātu?! Kas jūs galu galā esat — zinātnieks vai nožēlojams gļēvulis?! Ko? Varbūt jūs man atbildēsiet?!
Vairs neatceros, ko kliedzu, bet viņa sejā nenotrīcēja ne vaibsts. Pa viņa bālo, poraino ādu ritēja lielas sviedru lāses. Pēkšņi sapratu: viņš manī nemaz neklausās! Abas rokas noslēpis aiz muguras, viņš no visa spēka ar tām turēja durvis, kas viegli notrīcēja, it kā kāds no iekšienes būtu tās pagrūdis.
— Paej iet… sānis … — Sartoriuss ievaidējās dīvainā, pīkstošā balsī. — Dieva dēļ… ejiet! Ejiet prom! Kāpiet lejā, es atnākšu, atnākšu, izdarīšu visu, ko vēlaties, tikai lūdzu, ejiet!!!
Viņa balsī bija tādas mokas, ka es pilnīgā apjukumā instinktīvi pacēlu roku, lai palīdzētu pieturēt durvis, jo tieši to viņš gribēja izdarīt, bet tad Sartoriuss šausmīgi iekliedzās, it kā es būtu atvēzējies ar nazi; sāku kāpties atpakaļ, bet Sartoriuss joprojām kliedza falsetā: «Ej! Ej!» — tad atkaclass="underline" «Nāku jau! Nāku! Jau nāku!!! Nē! Nē!!!»
Viņš pavēra durvis un metās iekšā, man likās, ka viņa krūšu augstumā pazibēja kaut kas zeltains, it kā spīdīgs disks, no laboratorijas tagad atplūda dobjš troksnis, aizslietnis aizlidoja sānis, liela, gara ēna pašāvās uz stikla ekrāna, aizliktnis atgriezās savā vietā, un nekas vairs nebija redzams. Kas tur notika?! Nodipēja soļi, neprātīgs skrējiens noslēdzās ar griezīgu plīstoša stikla šķindoņu, un es izdzirdu līksmus bērna smieklus …
Man trīcēja kājas; palūkojos visapkārt. Iestājās klusums. Apsēdos uz zemas, no plastmasas veidotas palodzes. Sēdēju kādu ceturtdaļstundu, nezinu, vai ko gaidīdams, vai vienkārši nonācis līdz galējai robežai tā, ka man negribējās pat piecelties. Galva plīsa vai pušu. Kaut kur augšā atskanēja stiepta čīkstoņa, un apkārtne uzreiz kļuva gaišāka.
No savas vietas redzēju tikai daļu no apaļā koridora, kas apjoza laboratoriju. Šīs telpas atradās pašā Stacijas virsotnē, tieši zem augšējā apvalka bruņām, tāpēc ārsienas bija ieliektas un slīpas, ik pēc pāris metriem tajās bija logi, kas atgādināja šaujamlūkas; ārpusē pašlaik slīdēja uz augšu aizsargplāksnes, zilā diena dzisa. Caur biezajiem stikliem ielauzās žilbinošs spidums. Katra niķelēta plāksne, katrs durvju rokturis iemirdzējās kā maza saule. Laboratorijas durvis — šī lielā, grubuļainā stikla plate — iekvēlojās kā kurtuves ugunīs. Vēroju savas uz ceļgaliem saliktās rokas, kas spokainajā gaismā bija kļuvušas pelēkas. Labajā rokā turēju gāzes pistoli — nesapratu, kad un kā biju to izrāvis no futrāļa. Ieliku atpakaļ. Es jau zināju, ka man nelīdzēs pat kodolpistole, — ko es varētu ar to izdarīt? Izgāzt durvis? felauzties laboratorijā?