Es piecēlos. Ūdeņraža bumbas uzliesmojumam līdzīgs disks, grimstot okeānā, paguva izšaut manī horizontālu, gandrīz vai materializētu staru kūli; kad tas trāpīja man vaigā (jau kāpu pa trepēm lejā), jutu it kā nokaitēta zīmoga pieskārienu.
Nokāpis līdz pusei, pārdomāju un atgriezos augšstāvā. Apgāju laboratorijai apkārt. Kā jau minēju, koridors ieskāva to: nogājis kādus simt soļus, atrados pretējā pusē, pie tādām pašām stikla durvīm. Nemēģināju tās atdarīt, zināju, ka durvis ir slēgtas.
Meklēju lodziņu plastmasas sienā, kaut vai kaut kādu spraugu; slepus pavērot Sartoriusu — tā nebija zemē metama doma. Gribēju atbrīvoties no minējumiem un uzzināt patiesību, kaut arī nevarēju iedomāties, kā spēšu to saprast.
Man ienāca prātā, ka gaismu laboratorijas zālēm dod griestu logi, tātad tie ierīkoti Stacijas augšējā apvalkā, un, ja es izkļūtu ārpusē, varbūt tad varētu ielūkoties caur tiem iekšā. Tāpēc man vajadzēja nokāpt lejā pēc skafandra un skābekļa aparāta. Stāvēju pie kāpnēm, domādams, vai vērts tādēļ pūlēties. Bija pilnīgi iespējams, ka augšējo logu stikli ir matēti, bet kas man vairs atlika. Nokāpu vienu stāvu zemāk. Man nācās iet gar radiostaciju. Durvis bija līdz galam vaļā. Snauts sēdēja krēslā tāpat, kā biju viņu atstājis. Aizmidzis. Manu soļu troksnis lika viņam satrūkties un atvērt acis.
— Paklau, Kelvin! — viņš aizsmacis iesaucās.
Es klusēju.
— Nu, vai kaut ko uzzināji? — viņš jautāja.
— Jā, — es gausi atteicu. — Viņš nav viens.
Snauts sašķobīja lūpas.
— Ko tu saki! Tas jau ir kaut kas. Tātad viņam ir viesi, ko?
— Nesaprotu, kāpēc jūs negribat man izstāstīt, kas tas ir, — sacīju it kā starp citu. — Palikdams te, es taču agri vai vēlu visu uzzināšu. Kam vajadzīgi šie noslēpumi?
— Sapratīsi, kad tev pašam būs viesi, — Snauts teica.
Likās, ka viņš kaut ko gaida un ne sevišķi grib turpināt sarunu.
— Uz kurieni dodies? — viņš izmeta, kad es pagriezos.
Es neatbildēju.
Raķetodroma hallē atradās tai pašā stāvoklī, kādā es to atstāju. Uz paaugstinājuma līdz galam vaļā stāvēja mans apsvilušais konteiners. Piegāju pie skafandru statņiem, un man pēkšņi zuda vēlēšanās doties ceļojumā pa Stacijas jumtu. Pagriezos un pa stāvām trepītēm nokāpu lejā uz noliktavām.
Šaurais koridors bija pieblīvēts ar stikla baloniem un grēdās sakrautām kastēm. Gaismā zilgani lāsmoja sienu metāls. Vēl daži desmiti soju, un pie griestiem parādījās saldēšanas iekārtas balti apsarmojušās caurules. Tās man noderēja par ceļa rādītāju. Biezā plastikas slānī ietverta uzmava ievadīja caurules hermētiski slēgtā telpā. Kad atvēru smagās ar gumijas blīvēm apgādātās durvis, kas bija divu delnu biezumā, mani pārņēma stindzinošs aukstums. Es sāku drebēt. No apsnigušu spirālveida cauruļu mudžekļa nokarājās ledus lāstekas. Arī te stāvēja ar sniega kārtiņu pārklātas kārbas, kastes, plaukti pie sienām bija piekrauti ar bundžām un caurspīdīgā apvalkā iesaiņotām dzeltenīgu tauku pikām.
Telpas dziļumā mucveida velve kļuva zemāka. Tur, dzirkstīdams ledus adatās, karājās biezs aizkars. Es atbīdīju vienu malu. Uz rež- ģota alumīnija paaugstinājuma, ar pelēku audumu apklāts, gulēja liels, garens priekšmets. Pacēlu audekla stūri un ieraudzīju Gibariāna saviebto seju. Melnie mati ar sirmo šķipsnu uz pieres bija gludi sasukāti. Lauzdams kakla līniju, augstu rēgojās gāmurs. Izžuvušās acis skatījās tieši griestos, vienu acs kaktiņu aizpildīja duļķaina ledus lāse. Mani tik ļoti stindzināja aukstums, ka gandrīz vai klabēja zobi. Ar vienu roku turēju līķautu, ar otru piedū- ros Gibariāna vaigam. Iespaids tāds,_it kā es būtu pieskāries sasalušai pagalei. Ada bija raupja no bārdas rugājiem, kas izdalījās kā melni punktiņi. Bezgalīgas, nicinošas pacietības izteiksme sastingusi lūpu izliekumā. Nolaižot pārsega malu, ievēroju, ka otrpus ķermenim no auduma krokām laukā raugās tādas kā melnas, iegarenas zīlītes, kā pupiņas, sākot ar mazākām un beidzot ar lielām. Es pēkšņi pamiru.
Tie bija kailu kāju pirksti, redzami no pēdas apakšpuses, olveida pirkstu spilventiņi atradās mazliet atstatu cits no cita; zem līķauta saburzītās malas plakaniski gulēja Nēģeriete.
Viņa gulēja uz mutes, kā iegrimusi dziļā miegā. Sprīdi pa sprīdim vilku nost rupjo audumu. Galva ar mazos, zilganos kušķīšos sapītiem matiem dusēja uz melna, masīva elkoņa locītavas. Spīdīgo ādu izspīlēja mugurkaula skriemeļi. Varenais ķermenis gulēja pilnīgi nekustīgs. Vēlreiz paskatījos uz viņas kailo kāju pēdām, un mani pārsteidza dīvaina detaļa: pēdas nebija ne plakanas, ne arī milzīgā ķermeņa smaguma nošķiebtas, āda no staigāšanas basām kājām nebija kļuvusi raupja, tā izskatījās tikpat plāna kā uz pleciem vai rokām.
Pārbaudīju šo iespaidu, pieskardamies viņai, un to izdarīt man bija krietni vien grūtāk nekā pieskarties Gibariāna ķermenim. Un tad notika neticamais: divdesmit grādu salā gulošais ķermenis izrādījās dzīvs — tas sakustējās. Nēģeriete pievilka kāju, gluži kā snaudošs suns, kad to paņem aiz ķepas.
«Viņa te nosals,» es nodomāju, bet viņas ķermenis bija rāms un ne visai auksts, pirkst
galos vel jutu ta elastīgumu. Kapos atmuguriski atpakaļ, nolaidu aizkaru un atgriezos gaitenī. Man likās, ka te valda velnišķīgs karstums. Pa trepēm izkļuvu raķetodroma hallē. Apsēdos uz rullī saritināta gredzenveida izpletņa un satvēru ar rokām galvu. Jutos kā piekauts. Nezināju, kas ar mani notiek. Biju salauzts, domas kāpās atpakaļ un draudēja nobrukt kaut kādā bezdibenī — samaņas zaudēšana, iznīcība man likās kā neizsakāma, neaizsniedzama žēlastība.
Nebija nozīmes iet pie Snauta vai Sarto- riusa, uzskatīju, ka neviens nespēj salikt vienā veselā to, ko biju līdz šim pārdzīvojis, ko redzēju, kam pats savām rokām pieskāros. Vienīgo glābiņu, bēgšanas iespēju, izskaidrojumu deva diagnoze — vājprāts. Jā: noteikti biju vājprātīgs, saslimu uzreiz pēc nosēšanās. Okeāns iedarbojās uz manām smadzenēm — redzēju halucināciju pēc halucinācijas, un, ja tas tā, tad nevajag veltīgi tērēt spēkus, risinot īstenībā neesošus noslēpumus, bet jāmeklē ārsta palīdzība, jāizsauc pa radio «Prometejs» vai kāds cits kosrnosa kuģis. Jānoraida SOS signāli.
Tad notika tas, ko nekādi nebiju gaidījis: doma par to, ka esmu vājprātīgs, mani nomierināja.
Pat pārāk labi sapratu Snauta vārdus — ja pieņem, ka tāds Snauts vispār eksistē un es ar viņu kaut kad esmu runājis; halucinācijas taču varēja sākties krietni vien agrāk — kas zina, varbūt joprojām vēl atrados uz «Prometejā» klāja, pēkšņas gara slimības piemeklēts,
un viss, ko pieredzēju, bija manu uzbudināto smadzeņu ražojums. Bet, ja es biju slims, tad varēju izveseļoties, un tas man deva vismaz cerību uz glābšanos, dažas murgainu pārbaudījumu pilnās stundas uz Solāris bija sniegušas vienīgi izmisumu.
Tātad vispirms vajadzēja realizēt kaut kādu loģiski pārdomātu eksperimentu pašam ar sevi — experimentum ciucis[3] —, kas man parādītu, vai tiešām esmu zaudējis prātu, krizdams par upuri pats savai murgainajai iztēlei, vai arī mani pārdzīvojumi, neraugoties uz to absurdumu un neticamību, ir reāli.