Tā es prātoju, vērodams metālisko kron- šteinu, kas balstīja raketodroma nesošo konstrukciju. Tas bija no sienas izvirzīts, ar izliektām platēm apšūts, salātzaļš tērauda masts; dažās vietās, apmēram metra augstumā, krāsa bija aplupusi, droši vien to nobrāzušas garām braucošas raķešu vagonetes. Pieskāros tēraudam, pasildīju to mazliet ar delnu, pieklauvēju pie aizsargplates ievelmētās malas; vai murgi spēj sasniegt tādu realitātes pakāpi? Spēj — atbildēju pats sev; tā taču bija mana specialitāte, te es kaut ko sapratu.
Bet vai ir iespējams izgudrot tādu izšķirošu eksperimentu? Sākumā likās, ka ne, jo manas slimās smadzenes (ja tās tiešām ir slimas) producēs visas ilūzijas, kādas tik no tām pieprasīšu. Taču ne tikai slimojot, bet arī visparastākajā miegā gadās, ka sarunājamies ar īstenībā mums nepazīstamiem cilvēkiem un uzdodam šīm nosapņotajām personām jautājumus, un dzirdam viņu atbildes; turklāt, kaut arī šie tēli būtībā ir mūsu pašu psihes produkti, uz neilgu laiku atdalīti, pseidopatstāvīgi fragmenti, mēs tomēr nezinām, kādi vārdi tiks pateikti, — līdz pat brīdim, kad mēs (šajā miegā) tiekam uzrunāti. Bet patiesībā taču šos vārdus radījusi mūsu pašu saprāta vissavrupinātākā daļa, un tāpēc mums tie būtu jāzin jau tai brīdī, kad paši tos izdomājam, lai ieliktu fiktīvā tēla mutē. Tādējādi, lai ko es ieplānotu un īstenotu, allaž varēju sev pasacīt, ka rīkojos tieši tā, kā rīkojas pa sapņiem. Kā Snauts, tā Sartoriuss varēja reāli nemaz neeksistēt, tāpēc veltīgi bija uzdot viņiem jebkādus jautājumus.
Nodomāju, ka varētu iedzert kaut kādas stipri iedarbīgas zāles, piemēram, pejotīlu vai citu līdzekli, kas izsauc halucinācijas un krāsainas vīzijas. Sādu fenomenu rašanās pierādītu, ka ieņemtais preparāts tiešām eksistē un sastāda daļu no materiālās īstenības, kurā es atrodos. Bet arī tas — turpināju domu — nebūtu vajadzīgais izšķirošais eksperiments, jo es zināju, kādā veidā zāles (kuras taču man pašam bija jāizvēlas) iedarbosies, un tātad varēja gadīties, ka ne tikai šī līdzekļa pielietojums, bet arī radītais efekts būs vienādi dzimuši manā iztēlē.
Man jau likās, ka, reiz ieslēgtam ārprāta aplī, man neizdosies no tā izlauzties — nevar taču domāt citādi kā vien ar smadzenēm, nevar atrasties ārpus sevis paša, lai pārbaudītu ķermenī notiekošo procesu normalitāti, — kad prātā pēkšņi iešāvās tikpat vienkārša, cik veiksmīga doma.
Pielēcu kājās no saritināto izpletņu kaudzes un skriešus devos taisni uz radiostaciju. Tā bija tukša. Garāmejot uzmetu skatienu elektriskajam sienas pulkstenim. Bija gandrīz četri naktī, nosacītajā Stacijas naktī, jo ārpusē valdīja sarkana blāzma. Atri ieslēdzu tālās darbības radiosakaru aparatūru un, gaidīdams, kamēr iesils lampas, domās vēlreiz precizēju atsevišķus eksperimenta posmus.
Neatcerējos, kāds ir Solāris pavadoņa automātiskās stacijas izsaukšanas signāls, bet atradu to uz tabulas, kas karājās virs galvenās pults. Devu izsaukumu Morzes alfabētā, un pēc astoņām sekundēm saņēmu atbildi. Sa- teloīds, precīzāk, tā elektroniskās smadzenes atsaucās ar ritmiski atkārtotu signālu.
Tad pieprasīju, lai pavadonis — ar precizitāti līdz piektajai decimālzīmei — man paziņo, kādus galaktikas zvaigžņotā kupola meridiānus tas šķērso, divdesmit divu loka sekunžu attālumā riņķojot ap Solāris.
Pēc tam es apsēdos un gaidīju atbildi. Tā atnāca pēc desmit minūtēm. Norāvu papīra lenti ar nodrukāto rezultātu (uzmanījos, lai pat skatienu tam neuzmestu) un, noslēpis to atvilktnē, atnesu no bibliotēkas lielās debesu kartes, logaritmu tabulas, satelīta diennakts kustības almanahu un dažas rokasgrāmatas; tad sāku meklēt atbildi uz to pašu jautājumu. Gandrīz stunda pagāja, kamēr sastādīju vienādojumus; neatceros, kad pēdējo reizi biju tā noņēmies ar rēķināšanu, laikam studiju gados, kārtojot eksāmenu praktiskajā astronomijā.
Aprēķinus izdarīju ar Stacijas lielās skaitļošanas mašīnas palīdzību. Manu prātojumu secība bija šāda: no debesu kartēm dabūšu skaitļus, kas pilnībā nesakritīs ar Sateloīda paziņotajiem datiem. Nesakritīs, jo abu savstarpēji rotējošo sauļu un Solāris gravitācijas spēki, kā arī okeāna izsauktās šo spēku lokālās izmaiņas pakļauj Sateloīdu ļoti komplicētām perturbācijām. Kad manā rīcībā būs jau divas skaitļu rindas — Sateloīda paziņotā un teorētiski ar debesu karšu palīdzību aprēķinātā, izdarīšu savos aprēķinos labojumus, tad abiem rezultātiem jāsakrīt līdz ceturtajai de- cimālzīmei; nevienādība būs tikai piektajā zīmē — okeāna neaprēķināmās iedarbības dēļ.
Pat ja Sateloīda dotie skaitļi īstenībā neeksistē un ir dzimuši tikai manā slimajā iztēlē, tie nesaskanēs ar otru rindu — ar aprēķinātajiem datiem. Manas smadzenes var būt neveselas, bet nekādos apstākļos tās nav spējīgas veikt aprēķinus, ko izdara Stacijas lielā skaitļošanas mašīna, jo tas prasītu daudzus mēnešus laika. Tātad, ja cipari sakritīs, tad Stacijas lielā skaitļošanas mašīna tiešām pastāv un es to izmantoju īstenībā, nevis murgos.
Man drebēja rokas, kad ņēmu no atvilktnes telegrāfa papīra lenti un liku to blakus citai, platākai, kas nāca no skaitļošanas mašīnas. Abas ciparu rindas, kā jau paredzēju, sakrita līdz ceturtajai zīmei. Nevienādība bija tikai piektajā.
Noglabāju visus papīrus galdā. Tātad skaitļošanas mašīna pastāvēja neatkarīgi no manis; no tā izrietēja Stacijas un visa pārējā eksistēšanas realitāte.
Gribēju jau atvilktni aiztaisīt, kad pamanīju tanī veselu kaudzīti lapiņu, kas bija noklātās ar nepacietīgiem aprēķiniem. Izņēmu lapiņas, un no pirmā skatiena kļuva skaidrs — kāds jau bija realizējis tādu pašu eksperimentu; vienīgā starpība, ka ar zvaigžņoto sfēru saistīto datu vietā viņš pieprasīja no Sateloīda Solāris koordinātu mērījumus četrdesmit loka sekunžu attālumā.
Es nebiju vājprātīgs. Pēdējais cerību stariņš nodzisa. Izslēdzu raidītāju, izdzēru no termosa buljona paliekas un devos gulēt.
HAREJA
Aprēķinus veicu, pilns apslēpta niknuma, un tikai tas mani turēja uz kājām. Nogurums bija mani tā notrulinājis, ka pat nejaudāju uzklāt kabīnē gultu, aizmirsis, ka vispirms jāatbrīvo augšējie aizspiedņi, vilku aiz turekļa, līdz visa gulta uzgāzās man virsū; kad beidzot biju to nolaidis, apģērbu un apakšveļu nometu uz grīdas un pusnemaņā nokritu uz spilvena, pat lāgā nepiepūtis to. Aizmigu, gaismai degot, neatceros cikos.
Atvēris acis, nodomāju, ka esmu gulējis tikai dažas minūtes. Istabu pildīja drūma, sarkana gaisma. Man bija vēsi un labi. Gulēju kails, ne ar ko neapsedzies. Iepretī gultai, pie pusatsegta loga, sarkanās saules staros kāds sēdēja uz krēsla. Tā bija Hareja, vieglā, baltā tērpā, basām, sakrustotām kājām; tumšie mati atsukāti atpakaļ, plānā drāna uz krūtīm izspīlē jusies, līdz elkoņiem iedegušās rokas nolaistas; caur savām melnajām skropstām viņa bez apstājas skatījās uz mani. Vēroju viņu ilgi, pavisam mierīgi. Mana pirmā doma bija: «Cik labi, ka es guļu un zinu, ka visu redzu sapnī.» Un tomēr gribēju, lai viņa pazūd. Aizvēru acis un sāku to ļoti intensīvi vēlēties, taču, kad atdarīju plakstus, viņa sēdēja tāpat kā pirms tam. Lūpas viņa bija savilkusi pēc sava paraduma, it kā uz svilpošanu, bet acis nesmaidīja. Es atsaucu atmiņā visu, ko biju domājis par sapņiem iepriekšējā vakarā pirms gulētiešanas. Hareja izskatījās uz mata tāda pati, kā toreiz, kad pēdējo reizi viņu redzēju dzīvu, bet tad taču viņai bija deviņpadsmit gadu; tagad Harejai būtu divdesmit deviņi, bet nekas, dabiski, nebija mainījies — mirušie paliek jauni. Viņai bija tās pašas acis, kas par visu brīnījās, un viņa skatījās uz mani. «Metīšu ar kaut ko,» es nodomāju, bet, kaut arī tas bija tikai sapnis, pat pa miegam nespēju mest ar kaut kādu priekšmetu mirušajai.