— Nabadzīte, — es sacīju. — Atnāci paciemoties, ko?
Mazliet izbijos, jo balss ieskanējās tik skaidri, bet istaba un Hareja — viss man likās tik reāls, cik nu vispār tas ir iespējams.
Cik plastisks sapnis, turklāt krāsains, bez tam redzu uz grīdas daudz mantu, kuras vakar, gulēt iedams, pat nepamanīju. «Kad uzmodīšos,» nodomāju, «vajadzēs pārbaudīt, vai tās te tiešām atrodas, vai ir tikai sapņu tēli, tāpat kā Hareja …»
— Vai ilgi tu tā sēdēsi? … — es jautāju un atskārtu, ka runāju klusi. Gluži kā baidīdamies, lai kāds nenoklausās, — it kā varētu dzirdēt to, kas notiek pa sapņiem!
Saule pa šo laiku jau bija mazliet pakāpusies. «Arī tas ir labi,» nodomāju. «Likos gulēt sarkanā dienā, pēc tam bija jābūt zilai un tikai tad — otrai sarkanai dienai. Tā kā es nevarēju nogulēt piecpadsmit stundas no vietas, tas noteikti ir sapnis!»
Nomierinājies sāku Hareju vērīgi aplūkot. Gaisma plūda no mugurpuses; caur žalūzijas spraugu krītošais stars zeltīja samtainās pūciņas uz viņas kreisā vaiga, bet skropstas meta uz sejas garu ēnu. Viņa bija skaista. «Lūk,» es nodomāju, «cik pedantiski precīzs esmu pat ārpus realitātes: pamanu saules staru un arī to, ka viņai bedrīte ir tur, kur nevienai citai tās nav, zem izbrīnījušos lūpu kaktiņa; un tomēr es gribētu, lai tas viss beigtos. Jāķeras taču pie darba.»
Cenzdamies pārtraukt sapni, stingrāk aizspiedu plakstus, kad pēkšņi izdzirdu čaboņu. Uzreiz atvēru acis. Viņa sēdēja man blakus uz gultas un uzmanīgi vēroja mani. Uzsmaidīju viņai, un arī viņa pasmaidīja un noliecās pār mani; pirmais skūpsts bija gaisīgs, it kā mēs būtu bērni. Skūpstīju viņu ilgi. «Vai var tā izmantot sapni?» es domāju. Bet tā nebūt nav neuzticība viņas piemiņai, jo es taču viņu redzu sapnī, viņu pašu. Nekad nekas tamlīdzīgs man nebija gadījies …
Mēs joprojām klusējām. Gulēju augšpēdus; viņai paceļot seju, varēju redzēt saules caurstrāvotās mazās nāsis, kas allaž bija viņas jūtu barometrs; ar pirkstu galiem pieskāros viņas ausīm, kuru ļipiņas sārtojās no skūpstiem. Nezinu, kas mani padarīja tik nemierīgu; joprojām sacīju sev, ka tas ir sapnis, taču sirds man sažņaudzās.
Es saspringu, taisīdamies izlēkt ārā no gultas; biju sagatavojies, ka tas neizdosies, miegā ļoti bieži nevaldām pār savu ķermeni, tas ir kā paralizēts vai arī promesošs, drīzāk rēķinājos ar to, ka šis nodoms man palīdzēs uzmosties. Tomēr neatmodos — tikai sēdēju uz gultas, nolaidis kājas uz grīdas. «Neko darīt, jāizsapņo līdz galam,» nodomāju, bet labais garastāvoklis izgaisa bez pēdām. Pārņēma bailes.
— Ko tu gribi? — balss bija aizsmakusi, un man nācās atkāsēties.
Automātiski, ar basām kājām sāku meklēt rītākurpes un, iekams atcerējos, ka te nav nekādu kurpju, tā sasitu pirkstu, ka iekliedzos. «Nu vienreiz būs cauri!» es apmierināti nodomāju.
Bet arvien vēl nekas nenotika. Kad es apsēdos, Hareja mazliet atvirzījās. Ar pleciem viņa atspiedās pret gultas atzveltni. Viņas kleita zem paša kreisās krūts galiņa tikko manāmi drebēja — pukstošas sirds taktī. Viņa vēroja mani ar mierīga interesi. Nodomāju, ka vislabāk būtu paiet zem dušas, tomēr apķēros, ka duša, kas rādās pa sapņiem, taču nespēj uzmodināt.
— Kā tu te gadījies? — es jautāju.
Viņa paņēma manu roku un ar savu ierasto žestu pasvieda to gaisā, no apakšas pasita manus pirkstus uz augšu un atkal saķēra.
— Nezinu, — viņa atbildēja. — Vai tas ir slikti?
Arī balss bija tā pati, zemā, un skanēja izklaidīgi. Viņa vienmēr runāja tā, it kā ne sevišķi domātu par izteiktiem vārdiem, it kā jau būtu nodarbināta ar kaut ko citu, tāpēc reizēm atstāja neapdomības, reizēm bezkaunības iespaidu; viņa visu vēroja ar apslāpētu izbrīnu, kas atklājās vienīgi acīs.
— Vai tevi… kāds redzēja?
— Nezinu. Es vienkārši atnācu. Vai tas ir svarīgi, Kris?
Hareja aizvien vēl spēlējās ar manu roku, bet viņas seja rotaļā vairs nepiedalījās. Viņa sadrūma.
— Harej? …
— Jā, mīļais?
— Kā tu uzzināji, kur es atrodos?
Tas viņu samulsināja. Smaidot — viņai bija tik tumšas lūpas, ka ķiršu sula neatstāja uz tām nekādas pēdas, — parādījās viņas zobu galiņi.
— Man nav ne mazākās sajēgas. Jocīgi, vai ne? Kad es ienācu, tu gulēji un nepamo- dies. Negribēju tevi modināt, jo tu esi dusmu pūķis un rūgumpods, — taktī ar šiem vārdiem viņa enerģiskāk pameta manu delnu uz augšu.
— Vai tu biji apakšā?
— Biju. Aizbēgu no turienes; tur ir auksti.
Viņa palaida vaļā manu roku. Atbalstījusies uz elkoņa, Hareja ar galvas kustību pārmeta matus uz vieniem sāniem un paskatījās uz mani ar to pussmaidu, kas tikai tad pārstāja mani kaitināt, kad viņu iemīlēju.
— Bet… Harej… taču, — es buldurēju.
Noliecos pār Harej u un atrotīju īso kleitiņas piedurkni. Tieši virs baku potējuma zīmītes sārtoja sīka dūriena rēta. Kaut arī biju to gaidījis (jo arvien vēl instinktīvi meklēju loģikas paliekas neiespējamajā), mani pārņēma pavisam nelāga sajūta. Ar pirkstu pieskāros šai niecīgajai vātij, kas man gadiem ilgi rādījās sapņos, liekot ar vaidu pamosties uz sa- vandītās gultas — allaž vienā un tai pašā pozā, salīkušam, tā, kā gulēja Hareja, kad atradu viņu jau sastingušu; miegā centos izdarīt to pašu, ko viņa, it kā lūgdams piedošanu vai gribēdams būt kopā tais pēdējās minūtēs, kad viņa jau sajuta injekcijas iedarbību un nokļuva baiļu varā. Viņa taču baidījās pat no visparastākās skrambas, nemaz nerunājot par asinīm, neprata panest sāpes, bet, lūk, toreiz izšķīrās par šo drausmīgo soli, atstādama tikai piecus vārdus uz man adresētās zīmītes. Tā gulēja manos dokumentos, es allaž nēsāju sev līdzi apbružāto, liekuma vietās izdilušo papīra gabaliņu, man nebija drosmes no tā šķirties — tūkstošiem reižu atgriezos pie mirkļa, kad Hareja to rakstīja, pie tā, kas viņai tad bija jāizjūt. Mierināju sevi, ka viņa gribēja to izdarīt tikai joka pēc un pabiedēt mani, un vienīgi indes deva nejauši izrādījās pārāk liela; visi centās mani pārliecināt, ka tieši tā arī notika un tas varbūt bija depresijas, pēkšņas depresijas izsaukts acumirklīgs lēmums. Bet neviens nezināja to, ko viņai pateicu piecas dienas pirms tam, kā es, lai sāpinātu viņu vēl vairāk, sāku kravāt mantas, kā viņa tai brīdī neparasti mierīgi iejautājās: «Vai tu zini, ko tas nozīmē?…» Izlikos, ka nesaprotu, kaut gan sapratu lieliski, bet uzskatīju viņu par gļēvuli un pateicu viņai arī to… un tagad, lūk, atlaidusies šķērsām pāri gultai, viņa vērīgi skatījās manī, it kā nemaz nezinātu, ka es viņu biju iedzinis nāvē.
— Neko vairāk neproti pateikt? — viņa jautāja.
Istaba bija sarkana no saules. Harejas matos gruzdēja blāzma, viņa paskatījās uz savu plecu, kas tik ilgi bija saistījis manu interesi, un, kad mana delna noslīdēja, viņa piekļāva tai vēsu, gludu vaigu.
— Hareja, — es nosēcu, — tas nevar būt…
— Rimsties!
Viņas acis bija aizvērtas, redzēju, kā dreb plaksti, kā melnās skropstas pieskaras vaigiem.