Lidlauka lampu atspulgi raķetes pulētajā virsmā zibsnīja un laistījās. Tiesa, nekādus sitienu trokšņus es nedzirdēju, raķetes iekšienē valdīja absolūts klusums, vienīgi plaši izplestās atsaites, kas turēja mazo raķeti, vibrēja kā stīgas, un to kontūras izplūda. Šo vibrāciju frekvence bija tāda, ka sāku šaubīties par apšuves izturību. Ar drebošām rokām pie- vilku pēdējo skrūvi, aizsviedu atslēgu un nolēcu no trepītēm. Lēnām kāpjoties atpakaļ, redzēju, kā amortizējošās atsperes, kas aprēķinātas tikai konstantam spiedienam, uzsāk deju savās ligzdās. Man izlikās, ka bruņu apvalks zaudē savu viengabalaino spīdumu. Kā neprātīgs metos pie tālvadības pults, ar abām rokām pagrūdu uz augšu reaktora un sakaru iedarbināšanas sviras; tad no skaļruņa, kas bija savienots ar raķetes iekšieni, izlauzās griezīga spiegšana, svelpoņa, kurai trūka jebkādas līdzības ar cilvēka balsi, un tomēr es tanī saklausīju atkārtotu, kaucošu «Kris! Kris! Kris!!!».
Dzirdēju to ne pārāk skaidri. No saplosītajiem pirkstiem man plūda asinis — tik haotiski un spēji biju tiecies iedarbināt raķeti. Zilganā atspulgā iespīdējās sienas, no starta laukuma zem sprauslām uzvirpuļoja putekļu mākoņi, kas pārvērtās indīgu dzirksteļu spietā, un visas skaņas nomāca augsta, gari stiepta rūkoņa. Raķete pacēlās uz trim liesmu mēlēm, kas tūlīt saplūda vienā uguns kolonnā, un, atstājot aiz sevis ellišķīgu virpuļviesuli, caur vaļējo izsviedēju izšāvās laukā. Diafragmas momentāni noslēdza atvērumu, automātiski ieslēgtie kompresori sāka ar svaigu gaisu skalot halli, kur mutuļoja kodīgi dūmi.
Neko no tā nemanīju. Atspiedies ar rokām pret pulti, krampjaini tvarstīju gaisu, kas bija pilns deguma un jonizācijas produktu smakas. Mana seja kaisa kā applaucēta, mati no termiskā viļņa iedarbības bija sasprogojušies un apsviluši. Kaut gan starta brīdī instinktīvi aizvēru acis, liesmu strūkla tās tomēr bija apžilbinājusi. Labu laiku redzēju tikai melnus, sarkanus un zeltainus riņķus. Pamazām tie izzuda. Tāpat kā dūmi, putekļi un tvaiki, ko iesūknēja stiepti svelpjošās ventilācijas caurules.
Pirmais, ko man izdevās saskatīt, bija zaļgani spīdošais radara ekrāns. Manevrēdams ar virziena reflektoru, sāku meklēt raķeti. Kad beidzot atradu, tā bija jau ārpus atmosfēras. Pirmoreiz dzīvē palaidu raķeti tik neprātīgā un aklā veidā, pat nepadomājis, kādu paātrinājumu tai piešķirt un — uz kurieni to raidīt. Nolēmu, ka vislabāk būs, ja ievirzīšu to riņķa orbītā ap Solāris, apmēram tūkstoš kilometru augstumā; pēc tam varēšu izslēgt dzinējus, jo nebiju drošs, ka, tiem ilgi darbojoties, neizceļas kāda katastrofa ar neaprēķināmām sekām. Tūkstoškilometru orbīta, kā pārliecinājos pēc tabulas, bija stacionāra. Arī tā, atklāti runājot, neko negarantēja, gluži vienkārši — tā bija vienīgā izeja, kādu redzēju.
Skaļruni, ko izslēdzu tūlīt pēc starta, man nebija drosmes ieslēgt. Biju gatavs izdarīt visu, lai tikai no jauna nedzirdētu šo drausmīgo balsi, kurā vairs nebija nekā cilvēciska. Visas šaubas — to varēju sev pateikt — bija likvidētas, un Harej as šķietamajai sejai cauri vīdēja cita, īstā, kuras priekšā prāta zaudēšanas alternatīva tiešām likās kā glābiņš.
Kad atstāju lidlauku, pulkstenis rādīja vienu.
«MAZAIS APOKRIFS»
Ada uz sejas un rokām man bija apdegusi. Atcerējos, ka, meklējot aptieciņā miega līdzekli Harejai (es tagad smietos par savu naivitāti, ja tikai varētu), pamanīju trauciņu ar smēri pret apdegumiem, un devos uz savu kabīni. Atdarīju durvis un sarkanajā norieta gaismā ieraudzīju, ka krēslā, pie kura pirmīt bija nometusies Hareja, kāds sēž. Bailes mani paralizēja, panikā rāvos atpakaļ, lai mestos bēgt; viss ilga sekundes daļu. Tas, kas sēdēja, pacēla galvu. Tas bija Snauts. Vienu kāju pārmetis pāri otrai, sēdēdams ar muguru pret mani (viņš joprojām nēsāja tās pašas reaktīvu apsvilinātās audekla bikses), viņš pētīja kaut kādus papīrus. Vesela lapiņu kaudzīte gulēja blakus uz galdiņa. Pagriezis galvu, Snauts nolika visu pie malas un kādu brīdi drūmi vēroja mani, skatīdamies pāri brillēm, kas bija noslīdējušas līdz pašam degungalam.
Neteikdams ne vārda, piegāju pie mazgājamās ierīces, izņēmu no aptieciņas pusšķidru dziedēkli un sāku ieziest visstiprāk apdegušās vietas uz pieres un vaigiem. Par laimi, seja nebija pārāk uztūkuši, bet acis, pateicoties tam, ka biju cieši aizspiedis plakstus, palika veselas. Dažas lielākās tulznas uz deniņiem un vaiga pārdūru ar sterilu injekciju adatu un izspiedu šķidrumu. Pēc tam uzliku sev uz sejas divus mitras marles gabalus. Visu laiku Snauts mani uzmanīgi vēroja. Es to ignorēju. Kad šī procedūra beidzot bija galā (bet seja man dega aizvien stiprāk), apsēdos uz cita krēsla. Vispirms man nācās no tā novākt Harej as kleitu. Tas bija pavisam parasts apģērba gabals, ja neskaita starpgadījumu ar kleitas aizdari, kuras patiesībā nemaz nebija.
Snauts, sakrampējis rokas uz smailā ceļgala, ar kritisku skatienu vērtēja manas izdarības.
— Vai nepapļāpāsim? — viņš ierunājās, kad es apsēdos.
Es klusēju, spiezdams pie vaiga marles gabalu, kas grasījās slīdēt nost.
— Mums bija viesi, ko?
— Jā, — vēsi atbildēju. Man nebija ne mazākās vēlēšanās pielāgoties viņa tonim.
— Un esam no tiem tikuši vaļā? Oho, pamatīgi esi ķēries pie lietas.
Viņš pieskārās savai pierei, no kuras arvien vēl lobījās āda. Uz viņa sejas bija arī sārti jaunas ādas plankumi. Vēroju tos apstulbumā. Kāpēc līdz šim nebiju padomājis dziļāk par Snauta un Sartoriusa tā saukto iedegumu! Visu laiku domāju, ka tas no saules, — bet uz Solāris taču neviens neiedeg …
— Bet iesāki tu droši vien pieticīgi? — Snauts sacīja, nepievērsdams uzmanību tam, ka man pēkšņi bija ataususi gaisma, par ko varēja spriest pēc manas sejas. — Visādas narkotiskas vielas, venena\ brīvā cīņa, ko?
— Ko tu gribi? Mēs varam runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ja tev gribas ākstīties, tad ej labāk prom.
— Dažreiz negribot nākas būt par ākstu, — viņš teica, tad paskatījās uz mani ar piemiegtām acīm. — Tev neizdosies mani pārliecināt, ka neizmantoji ne virvi, ne āmuru. Un tintnīcu, gadījumā, nemeti, kā Luters? Nē? Ē-ē, — viņš saviebās, — tad tu esi velna pulveris! Mazgājamā ierīce vesela, galvu satriekt pat nemēģināji, istabu nemaz nedemo- lēji, tikai tā, vienā rāvienā, iepakoji, izšāvi, un gatavs?!
Snauts uzmeta skatienu pulkstenim.
— Kādas divas, varbūt pat trīs stundas tagad ir mūsu rīcībā, — viņš nobeidza. Viņš skatījās uz mani, skatījās ar nepatīkamu smīnu, līdz atkal iesāka:
— Tātad tu uzskati, ka es esmu nelietis?
— Pēdējais nelietis, — es izteiksmīgi apstiprināju.
— Tā? Bet vai tu noticētu, ja es būtu izstāstījis? Būtu noticējis kaut vai vienam vienīgam vārdam?
Es klusēju.
— Gibariāns bija pirmais, ar kuru tas notika, — viņš turpināja, arvien vēl tāpat māksloti smīnēdams. — Viņš ieslēdzās savā kabīnē un sarunājās tikai caur durvīm. Un mēs, tu saproti, ko mēs nodomājām?
Es sapratu, taču nolēmu, ka labāk ir klusēt.
— Skaidrs. Domājām, ka viņš ir jucis. Šo to viņš mums izstāstīja caur durvīm, bet ne visu. Varbūt tu noproti, kāpēc viņš neteica, kas pie viņa atrodas? Tu taču jau zini: suum cuiquel . Bet viņš bija īsts zinātnieks. Viņš pieprasīja, lai mēs viņam atstājam izredzes.