— Kādas izredzes?
— Nu, man šķiet, viņš mēģināja to kaut kā klasificēt, kaut kā vienoties, atrisināt, strādāja naktīs. Zini, ko viņš darīja? Droši vien zini!
— Šie aprēķini, — es teicu. — Atvilktnē. Radiostacijā. Viņš?
•— Jā. Bet tad es vēl neko nezināju.
— Cik ilgi tas turpinājās?
— Viesošanās? Kādu nedēļu. Sarunas caur durvīm. Vai, kas tur notika! Mēs domājām, ka viņš redz halucinācijas un viņam uzbudināti motoriskie centri. Devu viņam skopola- mīnu.
— Kā tā . .. viņam?!
— Jā. Viņš ņēma, bet ne sev. Eksperimentēja. Tā tas notika.
— Un jūs? …
— Mēs? Trešajā dienā nolēmām iekļūt pie viņa, uzlauzt durvis, ja citādi nevarēs, savā cildenumā gribējām viņu ārstēt.
— A… tātad tāpēc! — man izspruka.
— Jā.
— Un tur … tai skapī…
— Jā, mans mīļais. Jā. Viņš nezināja, ka ari mūs pa tb laiku apmeklējuši viesi. Un mēs vairs nevarējām noņemties ar viņu. Bet viņš nezināja par to. Tagad jau … jau ir zināma … pieredze.
Viņš pateica to tik klusi, ka pēdējo vārdu drīzāk uzminēju, nekā izdzirdu.
— Pagaidi, nesaprotu, — es teicu. — Kā tad tā, jums taču vajadzēja dzirdēt. Pats teici, ka jūs noklausījāties. Jums vajadzēja dzirdēt divas balsis, un tātad …
— Nē. Tikai viņa balsi, un, ja arī tur bija nesaprotamas skaņas, tad, jādomā, tu saproti, ka visas piedēvējām viņam …
— Tikai viņa balsi? … Bet… kāpēc?
— Nezinu. Tiesa gan, man ir viena teorija par šo tematu. Bet uzskatu, ka nav vērts ar to steigties, it īpaši tāpēc, ka šī teorija visu tik un tā neizskaidro. Jā. Bet tev bija nepieciešams kaut ko redzēt jau vakar, citādi tu mūs abus uzskatītu par vājprātīgiem.
— Domāju, ka pats esmu vājprātīgs.
— Ak tā? Un nevienu netiki redzējis?
— Redzēju.
— Ko tu redzēji?!
Viņa grimasi vairs nevarēja nosaukt par smīnu. Ilgi vēroju viņu, iekams atbildēju:
— To … melno …
Viņš neko neteica, bet viss viņa salīkušais un uz priekšu noliektais ķermenis mazliet sašļuka.
■— Tu tomēr varēji mani brīdināt, — es iesāku jau nedrošāk.
— Es taču tevi brīdināju.
— Kādā veida!
— Vienīgi iespējamā. Pacenties saprast, es nezināju, kas tas būs! To nezināja neviens, to nevar zināt…
— Klausies, Snaut, pāris jautājumu. Tu to … jau kādu laiku zini. Vai tā … tas … kas ar viņu notiks?
— Tevi interesē, vai viņa atgriezīsies?
— Jā.
— Atgriezīsies un neatgriezīsies.
— Ko tas nozīmē?
— Atgriezīsies tāda pati kā … pirmās vizītes sākumā. Viņa vienkārši neko nezinās vai, izsakoties precīzāk, uzvedīsies tā, it kā tu nekad nebūtu darījis to, ko izdarīji, lai tiktu no viņas vaļā. Ja situācija neliks, viņa nebūs agresīva.
— Kāda situācija?
— Tas ir atkarīgs no apstākļiem.
— Snaut!
— Ko tu vēlies?
— Mēs nevaram ļaut sev prieku spēlēt paslēpes!
— Tas nav prieks, — viņš sausi pārtrauca. — Kelvin, man paliek iespaids, ka tu joprojām vēl nesaproti… vai arī, paga!
Viņam sāka spīdēt acis.
— Vai tu vari pastāstīt, kas te bija?!
Noriju siekalas. Nolaidu galvu. Negribēju
uz viņu skatīties. Labāk, lai tas būtu kāds cits, ne viņš. Bet nebija izejas. Marles gabals neturējās pie sejas un nokrita man uz rokas. Nodrebēju no glumā pieskāriena.
— Sieviete, ar kuru …
Es nepabeidzu.
— Viņa nokāva sevi. Izdarīja sev… injekciju …
Snauts gaidīja.
— Tātad pašnāvība? … — viņš jautāja, redzēdams, ka es klusēju.
— Jā.
— Tas ir viss?
Es klusēju.
— Tas nevar būt viss …
Žigli pacēlu galvu. Viņš neskatījās manī.
— Kā tu to zini?
Viņš neatbildēja.
— Labi, — es teicu. Nolaizīju lūpas. — Mēs sastrīdējāmies. Patiesību sakot, nē. Es biju tas, kurš pateica, zini, kā tas notiek dusmās. Savācu mantas un aizgāju … viņa lika man saprast, gan netieši, bet, ja esi dzīvojis ar kādu gadiem, tad tas arī nemaz nav vajadzīgs … Biju pārliecināts, ka tie ir tikai vārdi — ka viņa baidīsies to izdarīt, un to… arī viņai pasacīju. Otrā dienā atcerējos, ka atstāju atvilktnē … indi; viņa to zināja — biju atnesis no laboratorijas, jo man bija vajadzīgs, — toreiz paskaidroju viņai, kāda ir iedarbība. Izbijos un gribēju iet pakaļ, bet vēlāk nodomāju, ka tas izskatīsies tā, it kā es viņas vārdus būtu ņēmis nopietni un … atmetu ar roku; trešajā dienā tomēr aizgāju, jo man nekur nebija miera. Bet… kad atnācu, viņa jau "bija mirusi.
— Ak tu, svētā vientiesība! …
Tik tikko savaldījos. Bet, paskatījies uz Snautu, sapratu, ka viņš neņirgājas. Es viņu
it kā no jauna iepazinu. Viņa seja bija pelēka, neizsakāms nogurums slēpās dziļajās grumbās uz vaigiem, tā izskatās smagi slims cilvēks.
— Kāpēc tu tā runā? — es nedroši jautāju.
— Tāpēc, ka šis notikums ir traģisks. Nē, nē, — viņš ātri piebilda, pamanījis, ka es sakustos, — tu joprojām vēl nesaproti. Protams, tu vari to ļoti smagi pārdzīvot, pat uzskatīt sevi par slepkavu, tomēr … tas nav ļaunākais.
— Ko tu neteiksi! — es indīgi sacīju.
— Priecājos, ka tu man netici. Tas, kas noticis, laikam ir briesmīgs, bet vēl briesmīgāks ir tas, kas … nav noticis. Nekad.
— Nesaprotu … — es nedroši teicu.
Tiešām neko nesapratu. Snauts pamāja ar
galvu.
— Normāls cilvēks … — viņš teica. — Kas tas ir — normāls cilvēks? Tāds, kas nekad nav izdarījis nekā nekrietna? Jā, bet vai viņš nekad neko tamlīdzīgu nav domājis? Un varbūt viņš pats nemaz nav domājis, bet viņā kaut kas nodomāja, dzima pirms desmit vai trīsdesmit gadiem, varbūt viņam izdevās atvairīt to, un viņš visu aizmirsa, vairs nebaidījās, jo zināja, ka nekad to nerealizēs. Tā, un tagad iedomājies, ka uzreiz, gaišā dienas laikā, citu cilvēku vidū, tu sastopi TO — iemiesotu, piekaltu pie tevis, neiznīcināmu, ko tad? Kas tad būs?
Es klusēju.
— Stacija, — viņš klusi noteica. — Tad būs Solāris Stacijā.
— Bet… kas tas galu galā var būt? — es nenoteikti ieminējos. — Ne tu, ne Sartoriuss taču neesat slepkavas …
— Bet tu taču esi psihologs, Kelvin! — viņš nepacietīgi mani pārtrauca. — Kurš gan kādreiz nav redzējis tādu sapni? Murgus? Iedomājies … fetišistu, kurš ir iemīlējies, teiksim, netīrā veļas gabalā un kurš, riskējot ar savu ādu, lūdzot un draudot, iegūst šo sev dārgo, pretīgo lupatu, tas taču ir amizanti, ko? Fetišistu, kurš vienlaicīgi jūt riebumu pret iekāroto priekšmetu un neprātīgi to mīl, un ir gatavs atdot par to dzīvību, sasniegdams varbūt Romeo un Džuljetas jūtu augstumu … Tādas lietas notiek. Ir taču zināms, ka pastāv arī lietas … situācijas … ko neviens nav iedrošinājies īstenot ārpus savām iedomām … kaut kādā apstulbuma, depresijas, ārprāta mirklī, sauc to, kā gribi. Tad vārds kļūst par darbu. Tas ir viss.