— Tas .. . viss, — kokainā balsī bezjēdzīgi atkārtoju. Galva dūca. — Bet… bet Stacija? Kāds tam sakars ar Staciju?
— Tu izliecies, vai? — Snauts izgrūda. Viņš pētījoši skatījās manī. — Es taču visu laiku runāju par Solāris, tikai par Solāris, ne par ko citu. Nav mana vaina, ja tas tik krasi atšķiras no tā, ko tu gaidīji. Kaut gan tu esi piedzīvojis pietiekami daudz, lai vismaz noklausītos manī līdz galam.
Mēs dodamies kosmosā, sagatavojušies uz visu, tas ir, uz vientulību, cīņu, ciešanām un nāvi. Aiz kautrības nesakām to skaļi, bet dažbrīd domājam, ka esam lieliski. Tomēr, tomēr tas nav viss, un mūsu gatavība izrādās ārēja. Mēs nemaz negribam iegūt kosmosu, gribam tikai paplašināt Zemi līdz tā robežām. Dažas planētas ir tuksnešainas kā Sahāra, citas le- dusaukstas kā pols vai tropiskas kā Brazīlijas džungļi. Mēs esam humāni un cēli, negribam paverdzināt citas rases, gribam vienīgi nodot tām mūsu vērtības un pretī saņemt viņu mantojumu. Mēs uzskatām sevi par svētā Kontakta bruņiniekiem. Tie ir otri meli. Nemeklējam neko, izņemot cilvēkus. Mums nav vajadzīgas citas pasaules. Vajadzīgi spoguļi. Nezinām, ko iesākt ar citām pasaulēm. Pietiek šīs vienas, un jau tā mūs nomāc. Gribam atrast savu idealizētu tēlu; tām jābūt planētām, kur civilizācija ir uz augstāka līmeņa nekā mūsējā, citur atkal ceram atrast mūsu primitīvās pagātnes atspulgu. Bet faktiski viņā pusē ir kaut kas, ko mēs nepieņemam, no kā aizsargājamies, mēs taču atvedām no Zemes ne tikai tikumības destilātu, ne tikai Cilvēka heroisko monumentu! Atlidojām šurp tādi, kādi esam īstenībā, un, kad otrā puse parāda mums šo īstenību — to īstenības daļu, kuru noklusējam, — nespējam ar to samierināties!
— Tātad — kas tas ir? — es jautāju, pacietīgi viņā noklausījies.
— Tas, ko gribējām: kontakts ar citu civilizāciju. Te tas ir, šis kontakts! It kā zem mikroskopa palielināta mūsu personiskā necilvēcīgā nekrietnība, mūsu ākstība un negods!!! — Snauta balss drebēja niknumā.
-— Tātad tu uzskati, ka tas ir… okeāns?
Ka tas ir viņš? Bet kāpēc? Atstāsim šobrīd mierā mehānismu, bet, dieva dēļ, kāpēc?! Vai tu nopietni domā, ka viņš grib ar mums parotaļāties? Vai sodīt mūs?! Tā vienkārši ir primitīva demonoloģija! Planēta, ko sagrābis ļoti liels sātans, kas savas sātaniskā humora izjūtas apmierināšanai zinātniskās ekspedīcijas dalībniekiem mēģina iesmērēt mīļākās! Tu pats, liekas, netici šim galīgajam idiotismam?!
— Šis sātans nemaz nav tāds muļķis, — Snauts novilka caur zobiem.
Pārsteigts paskatījos uz viņu. Man ienāca prātā, ka viņa nervi varēja sabrukt pat tādā gadījumā, ja Stacijai nemaz nebūtu uzspiests ārprāta zīmogs. Reaktīvā psihoze? … — man vēl pazibēja doma, kad viņš iesāka gandrīz neskanīgi smieties.
— Uzstādi man diagnozi? Nesteidzies. Būtībā tu visu pārdzīvoji tik vieglā formā, ka turpinājumu nemaz nezini!
— Ahā. Sātans iežēlojās par mani, — es izmetu. Saruna sāka man apnikt.
— Ko tu, īsti sakot, gribi? Lai tev pasaku, kādus plānus kaļ pret mums šie n kvadriljoni metamorfās plazmas šūnu? Varbūt nekādus.
— Kā tas ir — nekādus? — es pārsteigts jautāju.
Snauts arvien vēl smīnēja.
— Tev jāzina, ka zinātne pētī tikai to, kā kaut kas tiek darīts, nevis to, kāpēc tas tiek darīts. Kā? Nu, tas sākās astoņas vai deviņas dienas pēc šī eksperimenta ar rentgenu. Varbūt okeāns uz šo apstarošanu atbildēja ar kādu citu starojumu, varbūt ar tā palīdzību izzondēja mūsu smadzenes un izdabūja no tām izolētus psihisku nogulsnējumu attēlus.
— Psihisku nogulsnējumu attēlus?
Tas mani ieinteresēja.
— Jā, sevī ieslēgtus, apdzisušus, it kā iemūrētus, no visa pārējā atrautus procesus, gluži kā iekonservētus atmiņas avotus. Okeāns tos uztvēra kā recepti, kā konstrukcijas plānu… tu taču zini, ka asimetriskie hromosomu kristāli ir ļoti līdzīgi šiem cerebrozīdu nukleīnsa vieno jumu kristāliem, kas nosaka atmiņas procesus. Mantota plazma taču ir «iegaumējoša» plazma. Tādējādi okeāns izdabūja no mums ziņas, fiksēja tās un pēc tam — tu zini, kas bija pēc tam. Bet kādēļ tas tika darīts? Ha! Katrā gadījumā ne tāpēc, lai mūs iznīcinātu. Okeāns to varētu izdarīt daudz vienkāršāk. Vispār — ar tādām tehnoloģiskām iespējām — tas galu galā varēja visu, piemēram, uzsūtīt mums dubultniekus.
— Ahā! — es iesaucos. — Lūk, kāpēc tu tā izbijies pirmajā vakarā, kad es atnācu!
— Jā. Bet varbūt, — Snauts piebilda, — okeāns jau ir to izdarījis. Kā tu zini, ka es tiešām esmu tas pats vecais labais Zurkulēns, kurš atlidoja šurp pirms diviem gadiem? …
Viņš sāka klusi smieties, it kā mans muļķīgais izskats sagādātu viņam dievs zina kādu baudu, tad pēkšņi aprāvās.
— Nē, nē, — Snauts nomurmināja. — Arī bez visa tā pietiek… Atšķirību varbūt ir vairāk, bet es zinu tikai vienu: mūs abus var nonāvēt.
— Bet viņus nē?
— Neiesaku mēģināt. Drausmīgs skats!
— Ne ar ko?
— Nezinu. Katrā ziņā neder ne inde, ne nazis, ne cilpa …
— Un atomliesmu metējs?
— Tu mēģinātu?
— Grūti pateikt. Ja zini, ka tie nav cilvēki …
— Bet ja savā ziņā ir? Subjektīvi viņi ir cilvēki. Viņi galīgi neko nezina par savu … izcelšanos. Laikam esi to ievērojis?
— Jā. Un … kā tas notiek?
— Viņi reģenerējas neiedomājamā tempā. Neiespējamā ātrumā, tavā klātbūtnē, saku tev, un atkal no jauna sāk izturēties kā… kā…
— Kā tad?
— Ka mūsu priekšstati par viņiem, šie attēli atmiņā, pēc.kuriem vadoties …
— Jā. Tas tiesa, — es apstiprināju. Nepievērsu uzmanību tam, ka ziede plūst pa apsviluša jiem vaigiem un pil man uz rokām.
— Vai Gibariāns zināja?… — piepeši iejautājos.
Snauts uzmanīgi paskatījās uz mani:
— Vai viņš zināja to, ko mēs?
— Jā.
— Tikpat kā noteikti.
— Kā tu to zini, viņš tev stāstīja?
— Nē. Bet es atradu pie viņa kādu grāmatu …
— «Mazo Apokrifu»?! — es iesaucos, pielēkdams kājās.
— Jā. Bet kā tu to vari zināt?—Snauts jautāja, pēkšņi satraukts, ar skatienu ieurbdamies man sejā.
Es noliedzoši pakratīju galvu.
— Mieru, — sacīju. — Tu taču redzi, ka esmu apdedzis un nemaz nereģenerējos. Kabīnē bija man adresēta vēstule.
— Ko tu saki?! Vēstule? Kas tanī bija?
— Diezgan maz. Faktiski zīmīte, nevis vēstule. Bibliogrāfiska rekomendācija iepazīties ar solāristikas pielikumu, ar šo «Apokrifu». Kas tas tāds?
— Veca lieta. Iespējams, ka kaut kāds sakars te ir. Ņem.
Viņš izvilka no kabatas plānu sējumu ādas vākos ar nodilušiem stūriem un pasniedza to man.
— Bet Sartoriuss? … — es izmetu, noglabādams grāmatu.
— Ko Sartoriuss? Tādā situācijā katrs izturas, kā . .. māk. Viņš cenšas būt normāls, viņam tas nozīmē — oficiāls.
— Nu, zini!
— Bet tā tas ir. Iekūlāmies, atceros, vienreiz ķibelē. Nekavēšos pie detaļām, pietiks, ja pateikšu, ka uz mums astoņiem palika piecsimt kilogramu skābekļa. Viens pēc otra atmetām ikdienas rūpes, beigās visi staigājām bārdaini, tikai viņš vienīgais skuvās, spodrināja zābakus, tas ir tāds cilvēks. Protams, kaut ko viņš tagad izdarīs, tā būs simulācija, komēdija vai noziegums.