— Noziegums?
— Labi, tas nebūs noziegums. Mums jāizgudro tam kāds jauns apzīmējums. Piemēram, «reaktīvā šķiršanās». Skan labāk?
— Tu esi ārkārtīgi asprātīgs.
— Labāk būtu, ja es raudātu? Iesaki kaut ko.
— Ak, liec mani mierā.
— Nē, es runāju nopietni: tagad tu zini apmēram tikpat daudz, cik es. Vai tev ir kāds plāns?
— Tu nu gan esi labais! Nezinu, ko iesākt, kad … atkal ieradīsies … — vai viņai jāierodas?
— Droši vien jā.
— Kā īsti viņi tiek iekšā? Stacija taču ir hermētiska? Varbūt Stacijas apvalks …
Snauts noraidoši pagrozīja galvu.
—- Apvalks ir kārtībā. Nesaprotu, kā tas notiek, bet visbiežāk viesus mēs ieraugām pēc uzmošanās, mazliet taču galu galā ir jāguļ.
— Bet ieslodzīšana?
— Palīdz uz īsu brīdi. Atliek līdzekļi, pats zini, kādi.
Viņš piecēlās. Arī es piecēlos.
— Klausies, Snaut… Tu domā par Stacijas likvidāciju, tikai gribi, lai es to pasaku?
Viņš pakratīja galvu.
— Tas nav tik vienkārši. Skaidrs, ka mēs vienmēr varam aizbēgt, kaut vai uz Sateloīdu, un no turienes noraidīt SOS. Mūs, saprotams, kvalificēs kā jukušus — kaut kāda sanatorija uz Zemes, līdz pat brīdim, kamēr visu glīti un kārtīgi atsauksim, — atgadās taču kolektīva sajukšana prātā šādās izolētās bāzēs … Tas, iespējams, nemaz nebūtu visļaunākais. Dārzs, miers, baltas istabiņas, pastaigas sanitāru uzraudzībā…
Viņš runāja pavisam nopietni, sabāzis rokas kabatās, neredzošu skatienu pievērsis istabas kaktam. Sarkanā saule jau nogrima aiz apvāršņa, un krēpj ainās viļņu galotnes izkusa tintes melnajā tuksnesī. Debess kvēloja. Pāri šim divkrāsainajam, neizsakāmi drūmajam plašumam peldēja mākoņi ar violetām apmalēm.
— Tātad gribi mukt? Vai varbūt ne? Vēl ne?
Snauts pasmīnēja:
— Nesalaužamais iekarotāj … neesi vēl to pa īstam nobaudījis, citādi tu tā neuzstātos. Runa nav par to, ko gribi, bet par to, kas ir iespējams.
— Kas?
— Tieši to es nezinu.
— Tātad paliekam šeit? Tu domā, ka atradīsies līdzeklis …
Viņš paskatījās uz mani, novārdzis, ar grumbu izvagotu seju, no kuras lobījās nost āda.
— Kas zina. Varbūt tas atmaksāsies, — viņš beidzot teica. — Par viņu laikam neuzzināsim neko, bet varbūt par mums …
Snauts novērsās, paņēma savus papīrus un izgāja. Gribēju viņu aizturēt, bet pār pavērtajām lūpām nenāca ne skaņa. Nevarēju neko pasākt, atlika vienīgi gaidīt. Piegāju pie loga un skatījos uz asinsmelno okeānu, to tikpat kā neredzēdams. Man iešāvās prātā, ka varētu ieslēgties kādā no raķetēm lidlaukā, taču es nopietni par to nedomāju, tas bija pārāk muļķīgi; agri vai vēlu man taču vajadzētu iznākt ārā. Apsēdos pie loga un izņēmu grāmatu, ko man bija iedevis Snauts. Gaismas vēl pietika, lappuses sārtojās, visa istaba sarkani kvēloja.
Otons Ravincers, filozofijas maģistrs, šai grāmatā sakopojis materiālus, kuru vērtība bija neapstrīdama. Katrai zinātnei allaž iet līdzi pseidozinātne, tās dīvaina refrakcija zināma tipa intelektos; astronomijai ir sava karikatūra — astroloģija, ķīmijai savā laikā tāda bija alķīmija, un saprotams, ka solāristikas dzimšanu pavadīja īsts briesmonīgu domu vulkāna izvirdums; Ravincera grāmata saturēja tieši šāda tipa garīgo barību, kaut gan godīgi jāatzīst, ka ievadā grāmatas autors norobežojās no visa šī raibā jūkļa. Viņš vienkārši, un ne bez pamata, uzskatīja, ka šāds krājums var kļūt par vērtīgu laikmeta dokumentu — kā vēsturniekam, tā arī zinātnes psihologam.
Bertona ziņojums grāmatā ieņēma goda vietu. Tas sastāvēja no vairākām daļām. Pirmā daļa bija kuģa žurnāla kopija, ļoti lakoniska.
No pulksten četrpadsmitiem līdz sešpadsmitiem četrdesmit pēc ekspedīcijas nosacītā laika nekas nenotika, piezīmes bija lakoniskas un negatīvas.
«Augstums 1000 — vai 1200 — vai 800 mefru — nekas nav pamanīts okeāns tukšs.» Tas atkārtojās vairākas reizes.
— Pēc tam — 16.40: «Kāpj sārta migla. Redzamība 700 metru. Okeāns tukšs.»
17.00: «Migla sabiezē, klusums, redzamība 400 metri, skaidrojas. Nolaižos uz 200.»
17.20: «Esmu miglā. Augstums 200. Redzamība 20—40 metri. Bezvējš. Paceļos uz 400.»
17.45: «Augstums 500. Miglas blāķis līdz apvārsnim. Miglā — piltuvveida plaisas, caur kurām redzama okeāna virsma. Tur kaut kas notiek. Mēģinu iekļūt vienā no šīm piltuvēm.»
17.52: «Redzu kaut ko līdzīgu ūdensvirpu- lim — izšļāc dzeltenas putas. Miglas sienas ielenkumā. Augstums 100. Nolaižos uz 20.»
Ar to Bertona ieraksti kuģa žurnālā izbeidzās. Ziņojuma turpinājumu sastādīja izraksts no viņa slimības vēstures vai, pareizāk sakot, tas bija Bertona diktētās liecības teksts ar iestarpinātiem komisijas locekļu jautājumiem.
«Bertons: Kad nolaidos uz trīsdesmit metriem, grūti bija noturēt augstumu, jo šai apaļajā, no miglas brīvajā telpā plosījās brāzmaini vēji. Man nācās ķerties pie stūrēm, un tāpēc kādu laiku — varbūt 10 vai 15 minūtes — es nebāzu galvu ārā no kabīnes. Pret savu gribu es atkal iekļuvu miglā, mani tur iedzina spēcīgs vēja brāziens. Tā nebija parasta migla, bet kaut kas līdzīgs, liekas, koloidālai emulsijai, kas aizķepināja visus stiklus, Krietni nopūlējos ar tīrīšanu, jo emulsija bija ļoti lipīga. Pa to laiku, miglai izrādot pretestību manam propellerim, par kādiem trīsdesmit procentiem kritās motora apgriezienu skaits, un es saku zaudēt augstumu. Tā kā atrados ļoti zemu un baidījos, ka aizķeršos aiz viļņiem, devu pilnu gāzi. Mašīna palika uz vietas un augstāk necēlās. Man bija vēl četri reaktīvie paātrināšanas lādiņi. Es tos neizmantoju, uzskatīdams, ka situācija var pasliktināties un tad tie man noderēs. Pie pilniem apgriezieniem sākās ļoti spēcīga vibrācija; sapratu, ka propelleris ietinies šajā dīvainajā emulsijā; vilkmes mērierīču rādītāji joprojām stāvēja uz nulles, tur es nekā nespēju līdzēt. Kopš brīža, kad ieniru miglā, sauli neredzēju, tomēr tās virzienā bija manāma sarkana fosforescence. Turpināju riņķot, cerēdams, ka galu galā uzduršos kādai no miglas brīvai vietai, un apmēram pēc pusstundas man tiešām palaimējās. Ielidoju brīvā telpā, gandrīz pilnīgi apaļā, dažu simtu metru diametrā. To apņēma miglas siena, kas strauji mutuļoja, it kā to dzītu spēcīgas konvekcijas plūsmas. Tāpēc mēģināju turēties pēc iespējas «cauruma» vidū — tur gaiss bija vismie- rīgāks. Tad ievēroju izmaiņas okeāna virsmas izskatā. Viļņi gandrīz pavisam izzuda, bet šī šķidruma (tā, no kā sastāv okeāns) virsējā kārta kļuva dūmakaini caurspīdīga, pēc neilga laika tā pilnīgi noskaidrojās, un cauri vairākus metrus biezajai kārtai varēju ieskatīties dziļumā. Tur blīvējās tādas kā dzeltenas dūņas, kas tievām, stateniskām strūkliņām cēlās uz augšu, tikušas līdz virsmai, stiklaini spīdēja, sāka vārīties un putot un sabiezēja; izveidojās kaut kas līdzīgs ļoti biezam dedzināta cukura sīrupam. Šīs dūņas vai gļotas tinās blīvos kamolos, virs okeāna līmeņa izauga puķkāpostveida pauguri, kas lēnām formēja daždažādas figūras. Mani nesa uz miglas sienas pusi, tāpēc biju spiests pāris minūšu cīnīties pret šo spēku ar stūres un apgriezienu palīdzību, un, kad es atkal varēju palūkoties ārā, apakšā ieraudzīju kaut ko, kas atgādināja dārzu. Jā, dārzu. Redzēju pun- durkociņus un dzīvžogu, un taciņas, — viss bija neīsts, viss sastāvēja no tās pašas substances, kas jau bija pilnīgi sacietējusi un līdzinājās iedzeltenam ģipsim. Tā tas izskatījās; virsma stipri spīdēja, nolaidos cik vien varēju zemu, lai to labi aplūkotu.