Jautājums: Un tu gribi sacīt, ka visu to paspēji ieraudzīt tik īsā laikā? Starp citu, kā tu zini, cik ilgi tas turpinājās, vai tu skatījies pulkstenī?
Bertona atbilde: Nē. Pulkstenī neskatījos, bet es lidoju jau sešpadsmit gadus. Manā profesijā jāprot noteikt laiku ar precizitāti līdz sekundei, es runāju par acumirkli, tas ir reflekss. Tas nepieciešams pie nosēšanās. Pilots, kas nepratīs jebkuros apstākļos orientēties, cik— piecas vai desmit sekundes — ir ildzis kaut kāds process, nav nekā vērts. Tas pats ir ar novērošanu. Cilvēks ar gadiem iemācās aptvert visu maksimāli īsā laika sprīdī.
Jautājums: Vai tas ir viss, ko redzēji?
Bertona atbilde: Nē. Bet pārējo tik skaidri neatceros. Iespējams, ka deva izrādījās pārāk spēcīga. Manas smadzenes bija kā aizkorķētas. Migla sāka biezēt, un man nācās celties augstāk. Bija jāceļas, bet neatceros, kad un kā es to izdarīju. Pirmo reizi dzīvē gandrīz avarēju. Rokas man tā drebēja, ka nespēju kārtīgi noturēt stūri. Liekas, es kaut ko kliedzu un mēģināju izsaukt Bāzi, kaut gan zināju, ka sakaru nav.
Jautājums: Vai mēģināji pēc tam atgriezties?
Bertona atbilde: Nē. Jo vēlāk, kad biju uzņēmis augstumu, nodomāju, ka varbūt kādā no šiem caurumiem atrodas Fehners. Zinu, tas skan bezjēdzīgi. Un tomēr tā domāju. «Ja jau notiek tādas lietas,» nodomāju, «tad varbūt arī Fehneru man izdosies atrast.» Tādēļ nolēmu pārmeklēt tik miglas caurumu, cik vien varēs. Bet trešajā mēģinājumā, kad pacēlos augšup, es sapratu, ka pēc tā, ko redzēju, man nekas neiznāks. Nevarēju. Man jāatzīstas, galu galā tas ir zināms. Man kļuva nelabi, un es izvēmos kabīnē. Līdz tam es nezināju, ko tas nozīmē. Mani nekad nebija mocījis nelabums.
Jautājums: Tā bija saindēšanās pazīme, Berton.
Bertona atbilde: Iespējams. Nezinu. Bet to, ko ieraudzīju trešajā reizē, neesmu izdomājis, to nevar izskaidrot ar saindēšanos.
Jautājums: Kv tu vari to zināt?
Bertona atbilde: Tā nebija halucinācija.
Halucinācija lāču ir tas, ko rada manas personīgās smadzenes, vai ne?
Jautājums: Jā.
Bertona atbilde: Nu lūk. Bet neko tādu tās nevarēja radīt. Nekad tam neticēšu. Neesmu uz to spējīgs.
Jautājums: Izsakies precīzāk, kas tas bija, — norunāts?
Bertona atbilde: Vispirms man jāuzzina, kā tiks novērtēts tas, ko izstāstīju līdz šim.
Jautājums: Kāda tam nozīme?
Bertona atbilde: Man personiski — principiāla. Pateicu, ka redzēju kaut ko tādu, ko neaizmirsīšu vairs nekad. Ja komisija atzīs, ka tam, ko pastāstīju, var ticēt kaut vai par vienu procentu, tik daudz, lai sāktu attiecīgi pētīt šo okeānu, domāju, šinī virzienā, tad izstāstīšu visu. Bet, ja komisija to novērtēs kā kaut kādu murgojumu, nestāstīšu nekā.
Jautājums: Kāpēc?
Bertona atbilde: Tāpēc, ka manu halucināciju saturs, kaut arī tas brēktu uz debesīm pēc atriebības, ir mana personiska darīšana. Toties manu Solāris pētījumu saturs — ne.
Jautājums: Vai tas nozīmē, ka tu atsakies no visām tālākām atbildēm, līdz attiecīgie ekspedīcijas orgāni pieņem lēmumu? Tu taču saproti, ka komisija nav pilnvarota izdarīt to uz vietas.
Bertona atbilde: Jā, pareizi.»
Ar to beidzās pirmais protokols. Bija vēl cita, vienpadsmit dienas vēlāk rakstīta protokola fragments.
«Priekšsēdētājs: … ņemot visu to vērā, komisija trīs ārstu, trīs biologu, viena fiziķa, viena inženiera mehāniķa un ekspedīcijas vadītāja vietnieka sastāvā nonāca pie atziņas, ka Bertona attēlotie notikumi ir planētas indīgās atmosfēras izsaukto halucināciju komplekss, ka aptumšojuma simptomus pavadījis smadzeņu garozas asociatīvo zonu uzbudinājums un ka šiem notikumiem nekas vai gandrīz nekas nav kopīgs ar īstenību.
Bertons: Piedodiet. Ko nozīmē «nekas vai gandrīz nekas»? Kas tas ir «gandrīz nekas»? Cik liels tas ir?
Bertons: Es atkārtoju savu iepriekšējo jautājumu.
Priekšsēd.: Lieta ir vienkārša. «Gandrīz nekas» nozīmē, ka daži reāli notikumi varēja kļūt par pamatu tavām halucinācijām, Berton. Visnormālākais cilvēks vējainas nakts laikā spēj kustošu zaru noturēt par nez kādu fantomu. Vēl jo vairāk uz svešas planētas, kad novērotāja apziņa atrodas indīgu vielu iespaidā. Tas tevi nenoniecina, Berton. Kāds ir tavs lēmums, ņemot vērā minēto?
Bertons: Vispirms es vēlētos uzzināt, kādas sekas būs doktora Mesendžera votum separatum?
Priekšsēd.: Praktiski nekādas. Tas nozīmē, ka pētniecības darbi šai virzienā nenotiks.
Bertons: Vai tas, ko runājam, tiek ieprotokolēts?
Priekšsēd.: Jā.
Bertons: Tad es gribu pasacīt, ka komisija, manuprāt, ir noniecinājusi nevis mani — man te nav nozīmes —, bet šīs ekspedīcijas garu. Saskaņā ar to, ko teicu pirmajā reizē, uz tālākiem jautājumiem neatbildēšu.
Priekšsēd.: Vai tas ir viss?
Bertons: Jā. Vienīgi es gribētu tikties ar doktoru Mesendžeru. Vai tas iespējams?
Priekšsēd.: Protams.»
Ar to noslēdzās otrs protokols. Lappuses apakšmalā sīkā salikumā bija ievietotā piezīme, ka nākamajā dienā dr. Mesendžeram bijusi gandrīz trīs stundas ilga konfidenciāla saruna ar Bertonu, pēc tam viņš griezies pie Ekspedīcijas Padomes, mēģinādams panākt, lai pilota raportu izmeklētu par jaunu. Viņš apgalvojis, ka tāds lēmums nepieciešams sakarā ar jauniem papildu datiem, kurus viņam esot sniedzis Bertons, bet kurus atklāt viņš varēšot vienīgi tad, ja Padome pieņems pozitīvu lēmumu. Padome Šenehena, Timolisa un Trajē sastāvā atbildēja uz šo priekšlikumu negatīvi, un ar to lieta beidzās.
Grāmatā vēl bija viena vēstules lappuses fotokopija; šo dokumentu atrada Mesendžera papīros pēc viņa nāves. Droši vien tas bija melnraksts; Ravinceram neizdevās nedz uzzināt, vai vēstulē tikusi nosūtīta, nedz arī, kādas tai bijušas sekas.
«… tās netjcamais stulbums,» sākās teksts. «Rūpējoties par savu autoritāti, Padome, konkrēti runājot, Šenehens un Timoliss (jo Trajē balss neskaitās), noraidīja manas prasības. Tagad es griežos tieši Institūtā, bet pats saproti, ka tas ir tikai bezspēcīgs protests. Mani saista goda vārds, un diemžēl es nevaru Tev izstāstīt to, ko dzirdēju no Bertona. Padomes lēmumu, acīm redzot, ietekmēja tas, ka atklājumu izdarīja cilvēks bez jebkāda zinātniskā grāda, kaut gan ne viens vien pētnieks varētu apskaust šī pilota aukstasinību un novērošanas spējas. Lūdzu, tūdaļ izsūti man sekoj. datus:
1) Fehnera biogrāfiju, sākot no viņa bērnības;
2) visu, ko vien zini par viņa radiem un radniecības attiecībām; viņš, liekas, atstāja mazu bāreni;
3) Fehnera dzimtās puses topogrāfisko izziņu.
Man gribētos vēl Tev pasacīt, ko es par visu to domāju. Tu zini, ka drīz pēc Fehnera un Karuči izlidošanas sarkanās saules centrā izveidojās plankums, kas ar savu korpuskulāro starojumu gandrīz pilnīgi pārtrauca radiosakarus, īpaši, kā varēja secināt no Sateloīda datiem, dienvidu puslodē, t. i., tur, kur atradās mūsu Bāze. Fehners un Karuči salīdzinājumā ar citām pētnieku grupām bija visvairāk attālinājušies no Bāzes.
Tik biezu un ietiepīgu miglu pilnīga bezvēja apstākļos mēs neredzējām visā mūsu atrašanās laikā uz planētas līdz pat katastrofas dienai.
Es domāju, ka tas, ko redzēja Bertons, ietilpa kā sastāvdaļa šī stīgrā briesmoņa realizētajā operācijā «Cilvēks». Patiesais avots visam tam, ko redzēja Bertons, bija Fehners — viņa smadzenes kaut kādas mums neizprotamas «psihiskas sekcijas» laikā; tā bija dažu (jādomā, spilgtāko) Fehnera atmiņas attēlu rekonstrukcija, eksperimentāla reproducēšana.