Zinu, ka tas skan fantastiski, zinu, ka varu kļūdīties. Tādēļ lūdzu Tavu palīdzību; pašreiz atrodos Alarikā un te gaidīšu Tavu atbildi.
Tavs A.»
Ar pūlēm varēju lasīt, tik ļoti satumsa, grāmata manā rokā kļuva pelēka; tad burti sāka saplūst kopā, bet lappuses tukšā daļa liecināja, ka notikums, ko personisko piedzīvojumu ietekmē atzinu par ļoti ticamu, ir beidzies. Pagriezos uz loga pusi. Tas zaigoja tumši violets, virs horizonta kā dziestošas ogles vēl kvēloja daži mākoņi. Satumsušais okeāns nebija redzams. Varēja dzirdēt vieglu papīra strēmeļu šalkšanu pie ventilatoriem.
Sasildītais, pēc ozona vāji smaržojošais gaiss, likās, sastinga. Absolūts miers piepildīja visu Staciju. Es nodomāju, ka mūsu lēmumā — palikt — nebija nekā varonīga. Sen vairs nebija bezbailīgu cīņu, drosmīgu ekspedīciju, šausminošu notikumu — kaut vai tādu, kā okeāna pirmā upura — Fehnera nāve. Mani vairs gandrīz neinteresēja, kas ir Snauta vai Sartoriusa «viesi». «Pēc kāda laika,» es nodomāju, «mēs vairs nekaunēsimies un nenoslēgsimies sevī. Ja nespēsim atbrīvoties no «viesiem», tad pieradīsim un dzīvosim ar viņiem kopā, bet, ja viņu Radītājs mainīs spēles noteikumus, mēs piemērosimies no jauna, kaut gan zināmu laiku spurosimies, pretosimies un, iespējams, viens otrs pat izdarīs pašnāvību, tomēr beigās viss atkal nonāks līdzsvara stāvoklī.»
Istaba satumsa, gluži kā uz Zemes. Tikai mazgājamās ierīces un spoguļa kontūras blāvi spīdēja tumsā. Piecēlos, taustīdamies sameklēju vates kušķi uz plaukta, ar samitrinātu tamponu noslaucīju seju un nolikos augšpēdus gultā. Kaut kur virs manis, līdzīgi naktstauriņa spārnu vēdām, cēlās un krita čaboņa pie ventilatora. Neredzēju pat logu, visu apņēma melnums, nezin no kurienes nākošs atblāzmas stariņš spīdēja manu acu priekšā, varbūt uz sienas, varbūt tālu aiz loga, tuksneša dziļumā. Atcerējos, kā iepriekšējā vakarā mani bija sašausminājis solāristiskā izplatījuma tukšais skatiens, un gandrīz pasmaidīju. Es no tā vairs nebaidījos. Ne no kā nebaidījos. Tuvināju acīm rokas locītavu. Fos- forizēts ciparu vainadziņš iespīdējāsuz pulksteņa ciparnīcas. Pēc stundas jālec zilajai saulei. Atbrīvojies no visām domām, dziļi elpoju un tīksminājos ar pilnīgo tumsu.
Kādā mirklī sakustoties sajutu pie gurna piespiesto magnetofona plakano kārbu. Jā. Gibariāns. Viņa balss, kas ierakstīta lentē. Man pat prātā nebija ienācis to atdzīvināt, noklausīties. Tas bija viss, ko varēju viņa labā izdarīt. Izņēmu magnetofonu, lai noglabātu to zem gultas. Izdzirdu čaboņu un durvju iečīkstēšanos, tām atveroties.
— Kris? … — atskanēja klusa, gandrīz čukstoša balss. — Tu esi te, Kris? Tik tumšs.
— Tas nekas, — es atbildēju. — Nebaidies. Nāc šurp.
APSPRIEDE
Es gulēju augšpēdu, man uz pleca viņas galva, prātā nevienas domas. Tumsa, kas piepildīja istabu, sabiezēja. Dzirdēju soļus. Sienas izgaisa. Kaut kas milža virs manis, aizvien augstāk, bezgalīgi. Es sastingu, tumsas apņemts, bez pieskārieniem iekļauts tumsas skāvienā, jutu tās dzidro, elastīgo caurspīdīgumu. Lielā tālumā saklausīju sirdi. Agonijas gaidās koncentrēju visu uzmanību, spēku paliekas, bet agonija nenāca. Vienīgi kļuvu arvien mazāks, bet neredzamās debesis, neredzamie horizonti, bezformas izplatījums bez mākoņiem, zvaigznēm, atkāpjoties un augot veidoja mani par savu centru, es pūlējos iespraukties savā guļas vietā, bet zem manis vairs nekā nebija, un tumsa vairs neko neslēpa. Sažņaudzu rokas, aizsedzu ar tām seju. Tās vairs nebija. Pirksti izgāja cauri, gribēju kliegt, kaukt.. .
Istaba bija kļuvusi zili pelēka. Mēbeles, plaukti, kakti starp sienām iezīmēti it kā plašiem matētiem triepieniem, viss bezkrāsains, tikai kontūras vien. Žilbinošs, pērļains baltums vizēja klusumā aiz loga. Biju nosvīdis slapjš, paskatījos sānis, viņa raudzījās manī.
— Tev notirpa roka?
— Ko?
Viņa pacēla galvu. Acis bija tādā paša krāsā kā istaba, pelēkas, tās mirdzēja melno skropsta ielokā. Iekams sapratu vārdus, sajutu viņas čuksta siltumu.
— Nē. Ak tā, jā.
Uzliku roku viņai uz pleca. Tiklīdz biju pieskāries viņai, man pārskrēja tirpas. Lēnām viņu apkampu ar otru roku.
— Tu redzēji sliktu sapni.
— Sapni? Jā, sapni. Un tu negulēji?
— Nezinu. Varbūt ne. Man negribas gulēt. Bet tu guli. Kāpēc tu tā skaties?
Pievēru acis. Jutu sīki, ritmiski sitam viņas sirdi, turpat, kur mazliet lēnāk pukstēja manējā. «Butaforija,» es nodomāju. Bet mani nekas nepārsteidza, pat mana paša vienaldzība ne. Bailes un izmisums jau palika aiz muguras. Es atrados tālāk, o, tik tālu neviens vēl nav bijis. Ar lūpām pieskāros viņas kaklam, noskūpstīju mazu, gludu kā gliemežvāka iekšiene bedrīti starp cīpslām. Arī te sita pulss.
Atbalstījos uz elkoņa. Nekādas blāzmas, nekādu rītausmas maigo nokrāsu, horizontu apņēma pelēkzili kāvi, pirmais stars caururba istabu kā bulta, viss ievizuļojās atspulgu
rotaļā, varavīkšņainas ugunis iedegās spogulī, rokturos, niķelētās caurulēs, likās, ka gaisma triecas katrā priekšmetā, kas gadās ceļā, it kā gribēdama atbrīvot, uzspridzināt šauro telpu. Vairs nebija iespējams skatīties. Aizgriezos. Harej as acu zīlītes sašaurinājās un pievērsās manai sejai.
— Vai jau sākas diena? — viņa jautāja klusinātā balsī.
Tas bija it kā pa pusei miegā, pa pusei īstenībā.
— Te vienmēr tā, mīļā.
— Bet mēs?
— Ko mēs?
— Ilgi te būsim?
Man gribējās smieties. Bet, kad no manām krūtīm izlauzās neskaidras skaņas, tie nebija smiekli.
— Domāju, ka diezgan ilgi. Tu negribi?
Harej as plaksti nodrebēja. Viņa uzmanīgi
vēroja mani. Vai viņa mirkšķināja acis? Nebiju pārliecināts. Viņa pavilka segu, un es redzēju uz viņas pleca iesārtojamies mazu, trīsstūrainu dzimumzīmīti.
— Kādēļ tu tā skaties?
— Tāpēc, ka tu esi skaista.
Viņa pasmaidīja. Bet tā bija tikai pieklājība, pateicība par komplimentu.
— Tiešām? Tu skaties tā, it kā … it kā …
— Kas?
— It kā kaut ko meklētu.
— Nerunā niekus!
— Nē, it kā tu domātu, ka ar mani kaut kas ir noticis vai es tev kaut ko nebūtu pateikusi.
— Kāpēc tā?
— Ja jau tu tā liedzies, tad noteikti. Bet lai nu paliek.
Aiz liesmojošiem logiem dzima nāvējoša zila tveice. Ar roku aizsedzis acis, sameklēju brilles. Tās gulēja uz galda. Atsēdos uz gultas, uzliku acenes un ieraudzīju viņas attēlu spogulī. Viņa kaut ko gaidīja. Kad atkal apgūlos viņai blakus, viņa pasmaidīja.
— Bet man?
Uzreiz sapratu:
— Brilles?
Piecēlos un sāku rakņāties atvilktnēs, pārbaudīju galdiņu pie loga. Atradu divus pārus, abus pārāk lielus. Pasniedzu viņai. Viņa pielaikoja, bet brilles noslīdēja iīdz pat degungalam.
Ar stieptu čīkstienu aizvērās logu aizsarg- plāksnes. Vēl mirklis, un Stacijā, kas līdzīgi bruņurupucim ieslēpās savā čaulā, iestājās nakts. Taustīdamies noņēmu viņai acenes un kopā ar savām noliku zem gultas.
— Ko mēs darīsim? — viņa jautāja.