Šī lietišķā darbošanās mani nomierināja. Hareja, atlaidusies uz saliekamā krēsla spilveniem, aplūkoja ar aparātiem pieblīvēto telpu.
Klusumu pārtrauca nevienmērīgs iekšējā telefona zvans. Pacēlu klausuli.
— Kelvins, — es teicu un nenovērsu acis no Harej as. Viņu bija pārņēmusi apātija, it kā pēdējās stundās piedzīvotie notikumi būtu viņu novārdzinājuši.
— Tu esi operāciju zālē? Beidzot! — saklausīju it kā atvieglojuma nopūtu.
Runāja Snauts. Gaidīju, piespiedis klausuli pie auss.
— Tev ir viesis, ko?
— Jā.
— Un esi aizņemts?
— Jā.
— Neliela izmeklešana, hm?
— Un tad? Gribi saspēlēt šaha partiju?
— Izbeidz, Kelvin. Sartoriuss grib tevi redzēt. Pareizāk sakot — mūs abus.
— Tas ir jaunums! — es pārsteigts atbildēju. — Bet kas ir ar … — es aprāvos un tad pabeidzu: —- Vai viņš ir viens?
— Nē. Es neprecīzi izteicos. Viņš grib parunāties ar mums. Mēs visi savienosimies ar videotelefona palīdzību, tikai aizklāsim ekrānus.
— Ak tā? Kāpēc tad viņš pats man nepiezvanīja? Kautrējas?
— Kaut kas tamlīdzīgs, — Snauts neskaidri noburkšķēja. — Kā tad paliek?
— Runa ir par vienošanos? Teiksim, pēc stundas. Labi?
— Labi.
Redzēju viņu uz ekrāna, tikai seju, ne lielāku par delnu. Kādu brīdi, ko pavadīja viegls strāvas troksnis, viņš pētījoši skatījās man acīs. Beidzot, mazliet svārstīdamies, teica:
— Kā tev klājas?
— Ciešami. Un kā tev?
— Liekas, ka mazliet sliktāk nekā tev. Vai es varētu …
— Gribi atnākt pie manis? — es atskārtu. Pāri plecam paskatījos uz Hareju. Viņa gulēja, nolikusi galvu uz spilvena un sakrustojusi kājas, un kā garlaikodamās mētāja sudrabotu bumbiņu, ar kuru noslēdzās ķēdīte pie krēsla atbalstņa.
— Rimsties, vai dzirdi? Rimsties! — manu dzirdi aizsniedza Snauta paceltā balss.
Ieraudzīju uz ekrāna viņa profilu. Pārējo nedzirdēju, viņš aizsedza ar roku mikrofonu, bet redzēju, kā kustējās viņa lūpas.
— Nē, nevaru atnākt. Varbūt vēlāk. Tātad pēc stundas, — viņš ātri pateica, un ekrāns nodzisa.
Es uzkarināju klausuli.
— Kas tas bija? — Hareja vienaldzīgi jautāja.
— Ir te tāds vīrs. Snauts. Kibernetiķis. Tu viņu nepazīsti.
— Vai vēl ilgi jāgaida?
— Tev garlaicīgi? — es jautāju.
Pirmo, kas pagadījās preparātu sērijā, ievietoju neitrīno mikroskopa kasetē un pēc kārtas nospiedu slēdžu krāsainos taustiņus. Dobji iedūcās spēka lauki.
— Izpriecu te nav daudz, un, ja mana sabiedrība tevi neapmierinās, tad nebūs labi, — es teicu, izklaidīgi pagarinot pauzes starp vārdiem. Tai pašā laikā ar abām rokām pievilku klāt lielo, melno aparātu, kurā spīdēja mikroskopa okulārs, un iespiedu pieri mīkstā gumijas lodziņā. Hareja kaut ko pateica, bet tas mani neaizsniedza. It kā no liela augstuma redzēju milzīgu, sudraboti mirdzošu tuksnesi. Vieglā dūmakā tīti, it kā sasprēgājuši un sa- dēdējuši tanī zvilnēja plakani, klinšaini pau- guriņi. Tie bija sarkanie ķermenīši. Pieliku asumu un, neatraudams acis no okulāriem, arvien vairāk iedziļinājos sudrabaini kvēlojošā klajumā. Vienlaikus ar kreiso roku griezu galdiņa regulējošo rokturi un, kad vientuļam laukakmenim līdzīgais punktiņš ievirzījās melno līniju krustojumā, palielināju attēlu. Objektīvs tuvojās deformētam, vidū iekritušam eritrocītam, kurš nu jau izskatījās pēc apaļa, klinšaina krātera, ar melnām, asām ēnām apmales padziļinājumos. Tad šī apmale, ko klāja adataina, kristalizēta sudraba jonu kārtiņa, pazuda aiz mikroskopa lauka robežām. Parādījās duļķainas, it kā caur opalescējošu ūdeni redzamas, pusizkusušu, sametušos olbaltuma ķēdīšu kontūras. Notvēris melnajā krustojumā kādu no olbaltuma drupu sablīvējumiem, lēnām virzīju palielināšanas sviru tālāk, aizvien tālāk . .. kuru katru brīdi šim ceļojumam dziļumā vajadzēja beigties .. . vienas molekulas plakanā ēna aizpildīja visu ekrānu … noskaidrojās … tūlīt!
Tomēr nekas nenotika. Man vajadzēja ieraudzīt atomu drebošos plankumus, līdzīgus trīsošam receklim, bet to nebija. Ekrānā kvēloja tīrs sudrabs. Pagrūdu sviru līdz galam. Dūkoņa nikni pieauga, bet es joprojām neko neredzēju. Atkārtots spalgs signāls deva man ziņu, ka aparatūra ir pārslogota. Vēlreiz ieskatījos sudrabainajā tukšumā un izslēdzu strāvu.
Paskatījos uz Hareju. Viņa žāvādamās atvēra muti, bet tad veikli žāvas pārvērta par smaidu.
— Kā tur ir ar mani? — viņa jautāja.
— Ļoti labi, — atteicu. — Domāju, ka . . . nemaz nevar būt labāk.
Joprojām skatījos uz viņu, atkal juzdams šīs tirpas apakšlūpā. Kas īsti bija noticis? Ko tas nozīmēja? Šis ārēji tik vārgais un trauslais, taču būtībā neiznīcināmais ķermenis — savos pamatos sastāvēja no nekā? Uzsitu ar dūri pa mikroskopa cilindrisko korpusu. Varbūt kāds defekts? Varbūt nefokusējas lauki? … Nē, es zināju, ka aparatūra ir kārtībā. Nokāpu pa visiem pakāpieniem: šūnas, olbaltuma konglomerāts, molekulas, — viss izskatījās tieši tā, kā esmu redzējis tūkstoš preparātos. Bet pēdējais solis uz leju izgaisa tukšumā.
Paņēmu viņai asinis no vēnas un pārlēju mērcilindrā. Sadalīju daļās un ķēros pie analīzes. Tā aizņēma vairāk laika, nekā domāju, mazliet bija aizmirsušās iemaņas. Reakcijas izrādījās normālas. Visas. Bet ja nu . ..
Uzpilināju sarkanajai asins pērlītei koncentrētu skābi. Nokūpēja, lāse kļuva pelēka, pārklājās ar netīru putu kārtiņu. Sadalīšanās. De- naturācija. Tālāk, tālāk! Pasniedzos pēc mēģenes. Kad pagriezos atpakaļ, plānais stikla trauks gandrīz izšļuka man no pirkstiem.
Pašā mēģenes dibenā zem netīrā uzvirdņa no jauna parādījās tumši sarkans slānis. Skābes sadedzinātās asinis atjaunojās! Tas bija bezjēdzīgi! Tas bija neiespējami!
— Kris! — es izdzirdu it kā no liela tāluma. — Telefons, Kris!
— Ko? Ak tā, paldies.
Telefons zvanīja jau sen, tikai tagad to sadzirdēju.
— Kelvins, — pacēlu klausuli.
— Snauts. Es ieslēdzu līniju tā, ka mēs varam dzirdēt visi trīs vienlaicīgi.
— Sveiciens jums, doktor Kelvin, — atskanēja Sartoriusa augstā, nazālā balss. Šķita, ka runātājs, aizdomu pilns, modrs un ārēji mierīgs, uzsāk ceļojumu pa laipām, kas uz katra soļa bīstami salīgojas.
— Esiet sveicināts, doktor! — atbildēju.
Man gribējās smieties, bet nebiju pārliecināts, vai šīs jautrības iemesli man ir pietiekami skaidri. Par ko tad es varēju smieties? Turēju kaut ko rokā: mēģeni ar asinīm. Pakratīju to. Asinis jau bija sarecējušas. Varbūt viss, kas notika iepriekš, bija tikai murgi? Varbūt man tikai tā izlikās?
— Gribēju kolēģiem darīt zināmus dažus apsvērumus, kas saistīti ar … ē … fantomiem, — dzirdēju un tai pašā laikā nedzirdēju Sartoriusu. Balss centās izlauzties līdz manai apziņai. Es pretojos šai balsij, joprojām pētīdams mēģeni ar sarecējušām asinīm.