— Dēvēsim tos par F būtnēm, — Snauts žigli piemetināja.
— A, lieliski.
Ekrāna vidū melnoja vertikāla līnija, par zīmi, ka vienlaicīgi uztveru divus kanālus, — abpus līnijai bija jābūt manu sarunu biedru sejām. Stikls tomēr palika tumšs, un vienīgi šaura, spīdoša strēmelīte visgarām rāmītim liecināja, ka aparatūra darbojas, tikai ekrāni ar kaut ko aizsegti.
— Katrs no mums ir izdarījis dažādus eksperimentus … — atkal tā pati piesardzība runātāja nazālajā balsī. Klusuma mirklis. — Varbūt vispirms sniegsim cits citam informāciju, bet vēlāk es varētu izklāstīt to, ko esmu konstatējis personiski… Varbūt jūs pirmais, doktor Kelvin? .. .
— Es?
Pēkšņi sajutu Harej as skatienu. Noliku mēģeni uz galda tā, ka tā paripoja zem statīva ar stikliem, un, ar papēdi piebīdījis sev tuvāk augstu trijkāji, apsēdos. Pirmajā brīdī gribēju atteikties, bet sev par pārsteigumu sacīju:
— Labi. Neliela apspriešanās? Labi! Tikpat kā nekā neesmu paveicis, bet varu runāt. Viens histoloģisks preparāts un pāris reakciju. Mikroreakciju. Palika iespaids, ka …
Līdz šim brīdim man nebija ne jausmas, ko lai stāstu. Piepeši manī it kā atvērās slūžas:
— Viss normas robežās, bet tā ir komēdija. Maska. Savā ziņā tā ir superkopija: reprodu- cējums precīzāks par oriģinālu. Tas nozīmē, ka tur, kur cilvēkā mēs atduramies pret dis- krētības robežu, strukturālās dalāmības robežu, šinī gadījumā, pateicoties subatomu struktūrai, ceļš ved tālāk!
— Tūlīt. Tūlīt. Kā jūs to saprotat? — Sartoriuss jautāja.
Snauts klusēja. Bet varbūt tas bija viņš, kas paātrināti elpoja klausulē? Hareja paskatījās uz manu pusi. Sapratu, ka uzbudinājumā pēdējos vārdus esmu gandrīz vai izkliedzis. Atjēdzies, salīku uz sava neērtā ķeblīša un aizvēru acis. Kā to lai izsaka?
— Mūsu ķermeņa vissīkākais konstruktīvais elements ir atoms. Domāju, ka F būtnes uzbūvētas no vēl niecīgākām daļiņām nekā parastie atomi. Daudz niecīgākām…
— No mežoņiem? … — Sartoriuss pateica priekšā. Viņš nemaz nebija pārsteigts.
— Nē, ne no mežoņiem … Mežoņus varētu konstatēt. Atšķirtspēja šai aparatūrai — te pie manis, lejā — sasniedz desmit mīnus divdesmitajā pakāpē angstrēmu. Pareizi? Bet pat ar šādu palielinājumu nekas nav redzams. Tātad tie nav mežoni. Drīzāk laikam neitrīno.
— Kā jūs to saprotat? Neitrīno sistēmas taču ir nestabilas …
— Nezinu. Neesmu fiziķis. Iespējams, ka tos stabilizē kaut kāds spēka lauks. Neesmu šai lietā kompetents. Katrā ziņā, ja viss ir tā, kā stāstu, tad F būtnes sastāv no daļiņām, kas ir vismaz desmit tūkstoš reizes mazākas par atomiem. Bet tas nav viss! Ja šūnas un olbaltuma molekulas būtu uzbūvētas tieši no šiem «mikroatomiem», tad mēs tās redzētu attiecīgi samazinātas. Un sarkanos asinsķermenīšus arī, un fermentus, visu, bet nekā tamlīdzīga nav. No tā izriet, ka visi olbaltumi, šūnas, šūnu kodoli ir tikai maska! īstā struktūra, kas atbildīga par «viesa» funkcionēšanu, slēpjas dziļāk.
— Bet, Kelvin! — Snauts gandrīz iekliedzās.
Es šausmās apklusu. Pasacīju «viesis»? Jā, bet Hareja to nedzirdēja. Starp citu, viņa to nesaprastu. Ar roku balstīdama galvu, viņa skatījās pa logu, viņas smalkais, skaidrais profils iezīmējās uz purpursarkanas blāzmas fona. Klausule klusēja. Dzirdēju tikai tālus elpas vilcienus.
— Kaut kas te ir, — Snauts nomurmināja.
— Jā, iespējams, — Sartoriuss piebilda, — tikai mums jāpārvar viens šķērslis: okeāns nesastāv no šīm Kelvina hipotētiskajām daļiņām. Tas sastāv no parastajām.
— Varbūt viņš spēj sintezēt arī tādas, — es piezīmēju.
Piepeši mani pārņēma apātija. Šī saruna nebija pat smieklīga. Tā bija nevajadzīga.
— Bet tas izskaidrotu šo neparasto pretošanās spēju, — Snauts nomurmināja. — Un reģenerācijas tempus. Varbūt pat enerģijas avots atrodas tur, dzelmē, viņām taču nav jāēd…
— Ludzu vardu, — atsaucas Sartoriuss.
Es viņu necietu. Kaut jel viņš paliktu vismaz savas samākslotās lomas ietvaros!
— Es gribu pieskarties motivācijas jautājumiem. F būtņu rašanās motivācijai. Es jautātu tā: kas ir šī F būtne? Tā nav ne konkrētas personas kopija, ne arī pati persona, tā ir tikai materializēta projekcija no tā, ko par doto personu zina mūsu smadzenes.
Šī apzīmējuma trāpīgums mani pārsteidza. Šis Sartoriuss, kaut arī izraisīja manī antipātiju, tomēr nebija muļķis.
— Tas ir pareizi, — es iestarpināju. — Tas pat izskaidro, kāpēc ieradās tādas perso … būtnes un ne citādas. Tika izmantoti visspilgtākie, visizolētākie atmiņas attēli, kaut gan nevienu no šiem attēliem, protams, nevar pilnīgi norobežot, un «kopēšanas» procesā bija, varēja būt skartas citu attēlu paliekas, kas gadījuma pēc atradās blakus; lūk, tāpēc atnācējam brīžiem ir vairāk zināšanu, nekā varēja būt īstajai personai, kura tam jādublē …
— Kelvin! — Snauts atkal iesaucās.
Mani pārsteidza, ka vienīgi viņš reaģēja uz maniem neuzmanīgajiem vārdiem. Sartoriuss, kā likās, no tiem nebaidījās. Vai tas nozīmētu, ka viņa «viesis» pēc dabas nav tik vērīgs kā Snauta «viesis»? Uz īsu brīdi iedomājos kaut kadu pundurveida kretīnu, kas mīt blakus mācītajam doktoram Sartoriusam.
— Jā, mēs to ievērojām, — šai mirklī viņš atbildēja. — Tagad, kas attiecas uz F būtņu rašanās motivāciju … Pirmkārt, visai dabiska ir doma, ka ar mums tiek eksperimentēts. Tomēr tādā gadījumā tas būtu jānosauc par … sliktu eksperimentu. Ja mēs kaut ko pētām, tad no rezultātiem un vispirmām kārtām no kļūdām mācāmies un, pētījumus atkārtojot, izdarām labojumus … Šoreiz par to nevar būt ne runas. Tās pašas F būtnes rodas no jauna… nekoriģētas … bez papildu aizsardzības pret mūsu … mēģinājumiem atbrīvoties no tām …
— Vārdu sakot, te nav sevī noslēgta iedar- bes cikla ar koriģējošu atgriezenisko saiti, kā to apzīmētu doktors Snauts, — es piezīmēju. — Un kas no tā izriet?
— Tikai tas, ka eksperimentam tas būtu bijis … brāķis, kaut kādā citā sakarībā neticams. Okeāns ir … precīzs. Tas liek sevi manīt kaut vai dubultīgajā F būtņu konstrukcijā. Līdz zināmai robežai tās uzvedas tā, kā uzvestos īstenībā … īstie …
Viņš nevarēja izķepuroties.
— Oriģināli, — Snauts žigli pateica priekšā.
— Jā, oriģināli. Bet, kad situācija pārsniedz vidēja … ē … oriģināla normālās iespējas, F būtnei it kā «izslēdzas apziņa» un sākas pilnīgi cita darbība, kas nav raksturīga cilvēkiem…
— Tas tiesa, — es teicu, — bet tādējādi mēs tikai sastādām šo … šo būtņu izturēšanās katalogu un neko vairak. Tas ir gaužām neauglīgi.
— Es neesmu par to tik pārliecināts, — Sartoriuss protestēja.
Pēkšņi sapratu, kas mani tik ļoti kaitināja: viņš nerunāja, bet uzstājās, gluži tāpat kā Institūta sēdēs. Acīm redzot, citādi viņš neprata.
— Šeit spēlē iesaistās arī individualitātes jēdziens. Okeāns no tā absolūti neko nesaprot. Tā jābūt. Man liekas, cienītie kolēģi, ka šī eksperimenta … ē … visaizvainojošākā, šokējošā puse pilnīgi paslīd viņam garām, jo atrodas ārpus okeāna saprašanas robežām.
— Jūs uzskatāt, ka tas notiek bez iepriekšēja nolūka? … — es jautāju.
Šis apgalvojums mani mazliet pārsteidza, bet padomājis atzinu, ka to nav iespējams izslēgt.