Выбрать главу

—    Jā. Es neticu nekādai ļaunprātībai, nik­nam viltum, nodomam pēc iespējas jūtamāk ievainot… kā domā kolēģis Snauts.

—    Es nemaz nepiedēvēju okeānam cilvē­ciskas izjūtas, — Snauts pirmo reizi ņēma vārdu, — bet varbūt tu pastāstīsi, kā izskaid­rot šo pastāvīgo atgriešanos?

—    Varbūt uzstādīta kāda ierīce, kas grie­žas riņķī kā gramofona plate, — es sacīju ne bez apslēptas vēlēšanās iedzelt Sartoriusam.

—     Lūdzu kolēģus nenovirzīties no te­mata, — doktors paziņoja nazālā balsī. — Tas vēl nav viss, ko gribēju pateikt. Normālos ap­stākļos es uzskatītu, ka uzstāties kaut vai ar iepriekšēju ziņojumu par manu darbu stāvokli ir pāragri, bet, ņemot vērā specifisko situāciju, es pieļauju izņēmumu. Man radās iespaids, atkārtoju, man radās iespaids, šo­brīd nekas vairāk, ka kolēģa Kelvina hipotēzē slēpjas patiesība. Es runāju par neitrīno sis­tēmu uzbūves hipotēzi… Šādas sistēmas mēs pazīstam tikai teorētiski, nezinājām, ka tās var stabilizēt. Te parādās zināmas izredzes, jo iznīcināt to spēka lauku, kas piešķir sistēmai stabilitāti. ..

Jau labu brīdi manīju, ka tumšais priekš­mets, kas aizsedza ekrānu Sartoriusa pusē, tiek bīdīts prom: pašā augšmalā izveidojās sprauga, un varēja manīt kaut ko iesārtu, kas tur lēni kustējās. Tagad tumšā plāksne pēkšņi nokrita.

—    Prom! Prom!! — klausulē atskanēja drausmīgs Sartoriusa kliedziens.

Ekrāns uzreiz kļuva gaišs, un starp labora­torijas uzročos ietērptajām doktora rokām, kuras ar kaut ko cīnījās, iemirdzējās liels, zel­tains diskveida priekšmets, un viss nodzisa, pirms paguvu saprast, ka šis zelta disks ir sal­menīca …

—    Snaut? — es teicu, dziļi ievilcis elpu.

—    Jā, Kelvin, -— man atbildēja kibernētiķa nogurušā balss.

Šinī mirklī sajutu, ka viņu mīlu. Es tiešām uzskatīju par labāku nezināt, kas «viesojas» pie viņa.

—    Šai reizei pietiks, ko?

—    Liekas, jā, — es atbildēju. — Paklau, ja varēsi, nokāp lejā vai atnāc uz manu kabīni,

labi? — steidzīgi piebildu, lai viņš nepagutu nolikt klausuli.

—           Norunāts, — Snauts teica. — Tikai ne­zinu, kad.

Ar to arī noslēdzās problēmu diskusija.

Briesmoņi

Nakts vidū mani uzmodināja gaisma. Pacē- los uz elkoņa, ar otru roku aizsedzis acis. Ha­reja, ietinusies palagā, saknupusi sēdēja gul­tas kājgalī, mati sakrituši pār seju. Viņas pleci raustījās. Hareja klusām raudāja.

—    Harej!

Viņa salīka vēl vairāk.

—    Kas ir ar tevi? … Harej …

Apsēdos uz gultas, vēl īsti neuzmodies, pa­mazām atbrīvodamies no murgiem, kas pirms brīža mani mocīja. Meitene trīcēja. Es viņu apskāvu. Viņa atstūma mani ar elkoni. Slēpa seju.

—    Mīļā.

—    Nerunā tā.

—    Bet, Harej, kas noticis?

Ieraudzīju viņas mitro, uztūkušo seju. Lie­las bērna asaras ritēja pār vaigiem, mirdzēja bedrītē virs zoda, pilēja uz palaga.

—    Tu mani negribi.

—    Kas tev nāk prātā!

—    Es dzirdēju.

Jutu, ka seja man stingst.

—           Ko tu dzirdēji? Tu nesaprati, tas bija tikai…

—    Nē. Nē. Tu teici, ka tā neesmu es. Lai es aizeju. Aizeju. Ak dievs! Es aizietu, bet ne­varu. Nezinu, kas tas ir. Gribēju un nevaru. Esmu tik ļoti, ļoti nekrietna!

—    Mazulīt!!!

Satvēru viņu, no visa spēka piespiedu sev klāt, viss pazuda, skūpstīju viņas rokas, mit­ros, sāļos pirkstus, atkārtoju kaut kādus zvē­restus, lūgsnas, lūdzu piedošanu, sacīju, ka tas bija muļķīgs, pretīgs sapnis. Pamazām viņa nomierinājās. Pārstāja raudāt. Viņas acis bija milzīgas, mēnessērdzīgas. Asaras nožuva. Viņa pagrieza galvu.

—    Nē, — viņa teica. — Nerunā tā, neva­jag. Tu neesi īsts…

—    Es neesmu!

Tas man izlauzās kā vaids.

—    Jā. Tu mani negribi. Es visu laiku to jutu. Izlikos, ka neredzu. Domāju, ka varbūt man liekas. Bet nē. Tu izturies… citādi. Tu neņem mani nopietni. Tiesa, tas bija sapnis, bet pa miegam tu redzēji mani. Sauci mani vārdā. Es biju tev pretīga. Kāpēc! Kāpēc?!

Es nokritu viņas priekšā uz ceļiem, apskāvu viņas kājas.

—    Mazulīt…

—    Negribu, ka tu tā runā. Negribu, dzirdi! Neesmu nekāds mazulītis. Es esmu …

Viņa izplūda raudās un nokrita ar seju gultā. Es piecēlos. No ventilācijas lūkām, klusi šalcot, plūda auksts gaiss. Man bija vēsi. Apmetu peldmēteli, apsēdos uz gultas un pie­skāros viņas plecam.

—   Harej, paklausies. Es tev kaut ko pa­teikšu. Es tev pateikšu taisnību …

Balstoties uz rokam, viņa lēnām piecēlās sēdus. Redzēju, kā viņai uz kakla zem plānās ādas pulsē artērija. Seja man atkal sāka stingt, un kļuva tik auksti, it kā es stāvētu salā. Galvā bija absolūts tukšums.

—    Taisnību? — viņa teica. — Svēts vārds?

Neatbildēju uzreiz, nācās pārvarēt kamolu kaklā. Tas bija mūsu vecais zvērests. Kad tas tika pateikts, neviens no mums nedrīkstēja ne tikai melot, bet pat kaut ko noklusēt. Bija laiks, kad mēs mocījāmies ar pārmērīgu at­klātību naivā pārliecībā, ka tas mūs glābs.

—    Svēts vārds, — es nopietni teicu. — Ha­rej …

Viņa gaidīja.

—    Arī tu esi izmainījusies. Mēs visi mai­nāmies. Bet ne to es gribēju pateikt. Tiešām izskatās tā … ka mums abiem īsti nezināma iemesla dēļ… tu nevari mani atstāt. Bet tas ir ļoti labi, jo arī es nevaru tevi. ..

—    Kris!

Es viņu pacēlu, ietītu palagā. No asarām mitrais drānas stūris gulēja man uz pleca. Staigāju pa istabu un aijāju viņu. Viņa no­glāstīja man seju.

—    Nē. Tu neesi mainījies. Tikai es, — viņa pačukstēja man ausī. — Kaut kas ir noticis ar mani. Varbūt tas?

Viņa skatījās melnajā, tukšajā taisnstūrī, kas palika pēc salauztajām durvīm, kuru at­liekas es vakarā aiznesu uz noliktavu. «Būs jāieliek citas,» nodomāju. Tad nosēdināju viņu uz gultas.

— Vai tu vispār guli? — es jautāju, nolie­cies pār viņu.

—    Nezinu.

—    Kā tā — nezini? Padomā, mī]ā.

—           Tas droši vien nav īsts miegs. Varbūt esmu slima. Es tā guļu un domāju, un zini. ..

Viņa sāka drebēt.

—           Ko? — es jautāju čukstus, man aiztrūka balss.

—          Tās ir ļoti dīvainas domas. Nesaprotu, no kurienes tās rodas.

— Piemēram?

«Man jābūt mierīgam, vienalga, ko dzir­dēšu,» es nodomāju un sagatavojos viņas vār­diem kā stipram sitienam.

Viņa bezpalīdzīgi pakratīja galvu.

—    Tas ir kaut kas tāds … visapkārt…

—    Nesaprotu …

—           It kā ne tikai manī, bet tālāk, tā, it kā … es neprotu izstāstīt. Tam nav vārdu …

—           Tie laikam ir sapņi, — es it kā negribot izmetu un atviegloti nopūtos. — Bet tagad iz­slēgsim gaismu un līdz rītam aizmirsīsim vi­sus sarūgtinājumus, bet rīt, ja mums tā gribē­sies, sagādāsim jaunus. Labi?

Viņa pasniedzās uz slēdža pusi, kļuva tumšs, es nolikos vēsajā gultā un sajutu viņas elpas siltumu.

Es viņu apskāvu.

—           Ciešāk, — viņa čukstēja. Un pēc gara mirkļa: — Kris!

—    Ko?

—    Es tevi mīlu.

Man gribējās kliegt.

Rīts bija sarkans. Uztūcis saules disks ka­rājās virs paša apvāršņa. Pie istabas sliekšņa gulēja vēstule. Uzplēsu aploksni. Hareja at­radās vannas istabā, dzirdēju, kā viņa dungo. Laiku pa laikam, slapjo matu apņemta, viņa skatījās no turienes ārā. Piegāju pie loga un lasīju: