Visnesaprotamākā un kaprīzākā forma, kas novērotājā izsauc visasāko protestu — instinktīvu protestu, protams, — ir «mimoīdi». Var teikt bez pārspīlējuma, ka Gīze tos iemīlējis un to izpētei, aprakstīšanai, būtības noskaidrošanai veltīja sevi visu bez atlikuma. Nosaukumā viņš centās atspoguļot to, kas tajos ir visraksturīgākais no cilvēka redzes viedokļa: tieksme pēc apkārtējo, vienalga, tuvo vai tālo, formu reproducēšanas.
Kādā dienā dziļi zem okeāna līmeņa sāk melnēt plats, plakans aplis ar nelīdzenām malām un it kā nodarvotu virsmu. Pēc dažām stundām tas sāk šķelties un arvien skaidrāk sadalīties, vienlaicīgi spraucoties uz augšu, uz virsmas pusi. Novērotājs varētu apzvērēt, ka apakšā notiek briesmīgs cīniņš, jo no visām pusēm šurp sadrāžas it kā sašķobītas lūpas, it kā dzīvi, iemiesoti, aizaugoši krāteri, neskaitāmas gredzenveida viļņu rindas blīvējas virs dzīlē izplūdušā melnā, trīcošā rēga un, saslē- jušās stāvus, gāžas lejā. Katru tādu simttūk- stoštonnīgu lavīnu pavada vairākas sekundes ilgstoša lipīga, gribētos teikt, šmakstinoša pērkona duna, jo te viss notiek ar milzu vērienu. Tumšais radījums tiek nogrūsts dziļumā, katrs nākamais trieciens, liekas, to saplacina un sašķeļ, no atsevišķiem slāņiem, kas nokarājas līdzīgi samirkušiem spārniem, atdalās iegareni ķekari, sašaurinās garās kaklarotās, sakūst kopā un peld uz augšu, velkot līdzi it kā tiem pieaugušu, sadrumstalotu mātes disku, bet pa to laiku jau krietni dziļajā dobumā no augšas nerimtīgi gāžas kārtējie viļņu gredzeni. Un šī rotaļa rit reizēm dienu, reizēm mēnesi. Dažkārt viss ar to arī beidzas. Centīgais Gīze šo variantu nosauca par «priekšlaicīgi dzimušu mimoīdu», it kā nezin no kurienes viņam būtu precīzi zināms, ka ikkatras tādas kataklizmas galīgais mērķis ir «nobriedis mimoīds», tas ir, to polīpveida gaišo izaugumu kolonija (parasti tā pārsniedz Zemes pilsētas apmērus), kuras uzdevums ir pārmēdīt apkārtējās formas. Saprotams, tūlīt uzradās cits solārists, uzvārdā Jūvenss, kas šo pēdējo fāzi atzina par «deģenerāciju», par kroplību, izdzimšanu, bet radīto formu daudzveidību — par acīm redzamu no mātes virs- varas nošķīrušos daļu brīvības izpausmi.
Tomēr Gīze, kurš visos citu solāristisko veidojumu aprakstos, ne par matu neatkāpjoties no savas sausās frāzes vienmērīgā ritma, ir piesardzīgs kā pa sasalušu ūdenskritumu rāpojoša skudra, šoreiz bija tik ļoti pārliecināts par sevi, ka atsevišķas mimoīda formēšanās fāzes sistematizēja pēc pieaugošas pilnības pakāpes.
Vērojot no augšas, mimoīds liekas līdzīgs pilsētai; tomēr tā ir ilūzija, ko radījusi kaut kādas analoģijas meklēšana pazīstamu parādību vidū. Kad debesis ir tīras, visus daudzstāvu izaugumus un to galotņu piedēkļus ietver sasildīta gaisa slāņi, liekot jau tā grūti nosakāmiem apveidiem šķietami svārstīties un mainīties. Pirmais mākonis debesu zilgmē (es tā saku aiz ieraduma, jo šī «zilgme» ir ruda sarkanās un spilgti balta zilās dienas laikā) nekavējoties izsauc reakciju. Sākas vētraina pumpurošanās, uz augšu izsprāgst no pamatnes gandrīz pilnīgi atdalīta staipīga puķkāpostveidā briestoša čaula, kas vienlaicīgi balē un pēc dažām minūtēm līdz pat optiskā māna pakāpei imitē mutuļojošo mākoni. Šis gigantiskais veidojums met iesarkanu ēnu un no vienas mimoīda virsotnes it kā sniedzas uz nākošo; šai kustībai allaž ir pretējs virziens nekā īstajam mākonim. Man liekas, ka Gīze noteikti ļautu sev nocirst roku, lai uzzinātu kaut vai to, kāpēc tas tā notiek. Bet šādi «vientuļi» mimoīda ražojumi ir nieks salīdzinājumā ar stihisko darbību, kad to ar saviem priekšmetiem un konstrukcijām «sakaitina» atnācēji no Zemes.
Tiek reproducēts itin viss, kas atrodas astoņu līdz deviņu jūdžu apkārtnē. Visbiežāk mimoīds veido palielinātus attēlus, dažreiz deformē tos, pārvēršot karikatūrās vai grotes- kos vienkāršojumos; sevišķi tas attiecas uz mašīnām. Par materiālu, saprotams, vienmēr noder tā pati ātri balējošā masa, kas pēc izšaušanas nekrīt atpakaļ, bet gan planē gaisā; viegli trūkstošas saites to savieno ar pamatni, pa kuru tā lēnām pārvietojas un, vienlaicīgi šķoboties, savelkoties vai izplešoties, plastiski formējas vissarežģītākajās konstrukcijās. Lidmašīna, ferma vai masts tiek reproducēti ar vienādu ātrumu; mimoīds nereaģē vienīgi uz pašiem cilvēkiem, izsakoties precīzāk, ne uz kādiem dzīviem radījumiem, tāpat arī uz stādiem, jo pat tos eksperimentālos nolūkos atgādāja uz Solāris nenogurstošie pētnieki. Turpretī manekens, cilvēka lelle, suņa vai koka atveidojums jebkurā materiālā tiek nokopēts nekavējoties.
Te diemžēl starp citu jāatzīmē, ka mimoīda «paklausība» eksperimentētājiem, tik neparasta uz Solāris, laiku pa laikam pazūd. Visnobriedušākajam mimoīdam ir savas «slinkuma dienas», kad tas tikai ļoti lēni pulsē. Šī pulsācija gan nav acij manāma, tās ritms, «pulsa» atsevišķa fāze ilgst vairāk nekā divas stundas, un bija vajadzīga speciāla filmēšana, lai to atklātu.
Tādos apstākļos mimoīdu, sevišķi — vecu, var lieliski izpētīt, jo okeānā iegremdētais pamatnes disks un arī uz tā sakuplojušās formas veido pavisam drošu balstu kājām.
Mimoīda robežās, protams, var uzturēties arī tā «darba» dienās, bet tādās reizēs redzamība noslīd gandrīz līdz nullei, jo kopējošās pamatmasas uztūkušie dzinumi nepārtraukti izdala gaišu koloidālu suspensiju, kas gausi krīt kā pūkains, sasmalcināts sniegs. Šīs formas nevar apjaust no neliela attāluma to mil- zīguma dēļ; pēc izmēriem tās ir salīdzināmas ar kalniem. Bez tam «strādājoša» mimoīda pamatne kļūst staigna no gaļīgajiem nokrišņiem, kuri tikai pēc vairākām stundām pārvēršas cietā garozā, kas ir daudzkārt vieglāka par pumeku. Bez attiecīga ekipējuma var viegli apmaldīties labirintā starp lielvēderai- niem kātiem, kas pa pusei atgādina sačokuro- tas kolonnas, pa pusei —' pusšķidrus geizerus. Tas viss notiek gaišā dienas laikā, kad saules gaisma nespēj izlauzties cauri atmosfērā nepārtraukti virpuļojošiem «pseidoeksploziju» mākoņiem.
Mimoīda novērošana tā laimīgajās dienās (precīzāk izsakoties, šīs dienas ir laimīgas pētniekam, kas atrodas virs tā) var kļūt par neaizmirstamu iespaidu avotu. Mimoīdam ir savi «radošie pacēlumi», kad sākas velnišķīga hiperprodukcija. Tad tas sāk atveidot vai nu savus personiskos apkārtējo formu variantus, vai komplicētākus attēlus, vai pat «formālus turpinājumus», — tā uzjautrinoties stundām ilgi par prieku māksliniekam abstrakcionis- tam un par izmisumu zinātniekam, kurš veltīgi pūlas notiekošajos procesos kaut ko saprast. Lāgiem mimoīda darbībā parādās nepārprotamas bērnišķīgas vienkāršošanas tieksmes, lāgiem tas nokļūst «baroka novirziena» ietekmē, tad viss, ko tas būvē, ir apzīmēts ar piebriedušas elefantiāzes zīmogu. Vecie mimoīdi fabricē galvenokārt formas, kas spēj izsaukt sirsnīgus smieklus. Tiesa, man personiski nekad nav nācies par tām smieties, jo pārāk stipri šokēja izrādes noslēpumainība.