— Kur Gibariāns? — stūrgalvīgi jautāju vēlreiz.
Snauts blisināja acis.
— Man žēl, ka tevi tā uzņēmu. Tā … nav tikai mana vaina. Biju pavisam piemirsis, te daudz kas notika, zini…
— Nekas, viss kārtībā, — atbildēju. — Nerunāsim par to. Bet kas noticis ar Gibariānu? Stacijā viņa nav? Kaut kur aizlidojis?
— Nē, — Snauts teica un blenza uz kabeļa tinumiem kaktā. — Nekur nav aizlidojis. Un nelidos. Tāpēc ka … starp citu …
— Ko? — es jautāju. Man joprojām šķita, ka ausīs ir vate un es vāji dzirdu. — Ko tas nozīmē? Kur viņš ir?
— Tu jau zini, — pavisam citādā tonī atbildēja Snauts.
Viņa skatiens bija tik auksts, ka man pārskrēja drebuļi. Varbūt Snauts tiešām bija piedzēries, taču viņš zināja, ko runā.
— Nenotika taču? …
— Notika.
— Nelaimes gadījums?
Viņš pamāja ar galvu. Snauts ne tikai atbildēja, bet tai pašā laikā arī pētīja, kā es reaģēju.
— Kad?
—Šorīt agri.
Dīvaini, ka tas mani nesatrieca. Šis koncentrētais dialogs, kurā īsi jautājumi mijās ar strupām atbildēm, ar savu lietišķumu droši vien mani nomierināja. Man šķita, ka nu jau saprotu Snauta savādo izturēšanos.
-— Kā tas notika?
— Ej pārģērbies, sakārtojies un atgriezies še … pēc … pēc kādas stundas.
Vienu brīdi es svārstījos.
— Labi.
— Pagaidi, — izdzirdu, kad biju jau pagriezies uz durvju pusi.
Snauts kaut kā dīvaini skatījās uz mani. Redzēju, ka viņš nespēj dabūt pār lūpām to, ko grib pasacīt.
— Mēs bijām trijatā, un tagad ar tevi atkal esam trijatā. Vai pazīsti Sartoriusu?
— Tāpat kā tevi, pēc fotogrāfijas.
— Viņš strādā augšstāva laboratorijā, un domāju, ka pirms nakts iestāšanās viņš no turienes neizies, bet… ja nu iziet, tad tu viņu pazīsi. Ja sastapsi kādu citu, saproti, ne mani un ne Sartoriusu, saproti, tad …
— Ko tad?
Nebiju pārliecināts, ka nesapņoju. Melnie viļņi zemajā saulē asiņaini spīguļoja, uz šī fona Snauts, tāpat kā iepriekš, ar nokārtu galvu sēdēja krēslā un blenza uz kabeļu rituļiem kaktā.
— Tad … nedari nekā.
— Ko es varu satikt? Garu?! — es eksplodēju.
— Saprotu. Tu domā, ka esmu traks. Nē. Neesmu traks. Nevaru tev to pateikt savādāk … pagaidām. Starp citu, iespējams … ka nekas nenotiks. Bet tomēr atceries. Esmu tevi brīdinājis.
— No kā? Par ko tu runā?
— Savaldies! — Snauts ietiepīgi turpināja. — Izturies tā, it kā… būtu gatavs uz visu. Tas nav iespējams, zinu. Un tomēr mēģini. Tas ir vienīgais padoms. Cita nezinu.
— Bet ko es ieraudzīšu?!! — kliedzu gandrīz pilnā balsī.
Ar pūlēm noturējos, nesagrābis viņu aiz pleciem un krietni nesapurinājis, kad viņš tā, lūk, sēdēja ar izmocītu, saules apdedzinātu seju, blenzdams kaktā un ar pūlēm izdabū- dams pār lūpām atsevišķus vārdus.
— Nezinu. Zināmā mērā tas ir atkarīgs no tevis paša.
— Halucinācijas?
— Nē. Tas ir kaut kas reais. Un… neuz- brūc. Atceries.
— Ko tu runā?! — es nepazinu savu balsi.
— Mēs neesam uz Zemes.
— Politērijas? Bet tās taču vispār nav līdzīgas cilvēkiem! -— es iesaucos.
Nezināju, ko iesākt, lai viņu izrautu no šiem murgiem, kas viņam diktēja, kā likās, šausmīgas aplamības.
— Tieši tāpēc tas ir tik briesmīgi, — viņš klusu teica, — Atceries: tev jābūt modram!
— Kas noticis ar Gibariānu?
Snauts neatbildēja.
— Ko dara Sartoriuss?
— Atnāc pēc stundas.
Apgriezos un izgāju. Verot durvis, paskatījos uz viņu vēlreiz. Viņš sēdēja, aizklājis seju ar rokām, sīks, sarāvies, notraipītās biksēs. Tikai tagad pamanīju, ka uz viņa roku pirkstu kauliņiem bija sakaltušas asinis.
SOLĀRISTI
Cauruļveida gaitenis bija tukšs. Ieklausīdamies brīdi stāvēju pie aizvērtām durvīm. Sienas laikam bija plānas, no ārpuses atplūda vēja gaudas. Uz durvīm mazliet iešķībi, pa roku galam bija piestiprināts taisnstūrveida plākstera gabaliņš ar uzrakstu «Cilvēks». Skatījos uz šo neskaidri ar zīmuli uzskricelēto
vārdu. Pēc mirkļa gribēju atgriezties pie Snauta, bet sapratu, ka tas nav iespējams.
Ausīs vēl skanēja nejēdzīgais brīdinājums. Sakustējos, un manus plecus salieca neciešamais skafandra smagums. Klusām, it kā neapzināti slēpdamies no neredzama novērotāja, atgriezos apaļajā telpā ar piecām durvīm. Uz trim bija plāksnītes: «Dr. Gibariāns», «Dr. Snauts», «Dr. Sartoriuss». Ceturtās — bez uzraksta. Brīdi svārstījos, tad viegli nospiedu rokturi un lēni pagrūdu durvis. Kamēr tās vērās, biju gandrīz vai pārliecināts, ka tur kāds ir. Iegāju iekšā.
Neviena nebija. Uz okeānu izgāja tāds pats izliekts, tikai nedaudz mazāks logs. Šeit okeāns saulē taukaini spīdēja, šķita, ka viļņi noplūduši ar iesārtu eļļu. Purpurkrāsas atspīdums aizpildīja kuģa kajītei līdzīgo istabu. Vienā pusē stāvēja plaukti ar grāmatām, starp tiem — kardāniekarē vertikāli pie sienas piestiprināta gulta; otrā pusē bija ļoti daudz skapīšu, niķelētos rāmīšos karājās aerofotouzņēmumu lentas, metāla ietverēs rēgojās ar vati aizbāztas kolbas un mēģenes, zem loga divās rindās — tā, ka grūti bija iziet cauri, — stāvēja baltas emaljētas kastes. Dažām vāki bija vaļā — tās bija pilnas ar dažādiem instrumentiem, plastmasas šļūtenēm; abos kaktos atradās krāni, velkmes skapji, saldējamās iekārtas, uz grīdas stāvēja mikroskops — tam vairs nebija vietas uz lielā galda pie loga.
Kad pagriezos, pie pašām ieejas durvīm ieraudzīju vaļēju skapi, kas sniedzās līdz griestiem; tas bija pilns ar kombinezoniem, darba un aizsargpriekšautiem, uz plauktiem — veļa, starp pretradiācijas zābaku stulmiem spīguļoja pārvietojamo skābekļa aparātu alumīnija pudeles. Divi aparāti ar maskām bija aizkabināti aiz stāvus uzslietās gultas turekļa. Visur valdīja tas pats steigas un uztraukuma izraisītais haoss.
Pētoši ievilku elpu un saodu vāju ķīmisko reaktīvu smaržu, arī kaut kādas asas smakas paliekas — vai tas būtu hlors? Instinktīvi ar acīm sameklēju ventilācijas režģus. Tie atradās kaktos zem griestiem, un pie to rāmīšiem piestiprinātās papīra strēmelītes viegli plivinājās, ziņojot, ka kompresori darbojas un gaisa maiņa ir normāla. Grāmatas, aparātus un instrumentus no diviem krēsliem pārvietoju kaktos, sabāzis visu juku jukām, līdz ap guļas vietu starp skapi un plauktiem izveidojās relatīvi tukša telpa. Pievilku statni, lai uz tā uzkārtu skafandru, ķēros pie zibeņslēdžiem, bet tūlīt palaidu tos vaļā. Baidījos novilkt skafandru, itin kā tad es kļūtu pilnīgi neaizsargāts. Vēlreiz apskatīju visu istabu, pārliecinājos, vai durvis cieši aizvērtas, un, tā kā tās bija bez atslēgas, pēc īsas vilcināšanās piestūmu tām priekšā divas smagākās kastes.
Provizoriski aizbarikadējies, ar trim rāvieniem atbrīvojos no savas smagās, čīkstošās čaulas. Šaurs spogulis skapja iekšpusē rādīja daļu no istabas. Ar acs kaktiņu notvēru tanī kaut kādu kustību, pielēcu kājās, bet tas bija tikai mans atspulgs. Triko skafandrā bija piesūcies sviedriem. Es to novilku un pa- grūdu skapi. Tas pabrauca sānis, atklādams nišu, kurā laistījās nelielas vannas istabiņas sienas. Zem dušas gulēja prāva, plakana kārba. Nebija viegli to ienest istabā. Kad kārbu liku uz grīdas, tās vāks kā atsperes sviests atsprāga vaļā, un es ieraudzīju nodalījumus, kas bija pilni ar dīvainiem priekšmetiem: izkropļotiem tumša metāla instrumentiem, mazliet līdzīgiem tiem, kas atradās skapīšos. Neviens nebija lietojams — bezformīgi, saliekti, sakusuši, it kā izrauti no uguns. Visdīvainākais, ka tādu pašu bezveida formu bija ieguvuši pat praktiski nekūstošie kera- mīta rokturi. Nekādā laboratorijas krāsnī nevarēja sasniegt keramīta kušanas temperatūru, varbūt vienīgi atomkatla iekšienē. No sava uzkabinātā skafandra kabatas izvilku portatīvu dozimetru, bet, kad to tuvināja lūžņiem, melnais pīkstenis klusēja.