Pats par sevi saprotams, ka pirmajos pētījumu gados zinātnieki, burtiski, uzbruka mi- moīdiem, noturēdami tos par solāristiskā okeāna brīnišķiem centriem, par vietām, kur notiks sengaidītais divu civilizāciju kontakts. Diemžēl ļoti drīz noskaidrojās, ka ne par kādu kontaktu nevar būt runas, jo viss sākas un beidzas ar formu imitāciju, kas neved nekur.
Pētnieku izmisīgajos meklējumos nemitīgi sastopamais antropo- vai arī zoomorfisms arvien jaunajos dzīvā okeāna veidojumos redzēja «domājošus orgānus» vai pat «ekstremitātes», par kādām zinātnieki (kā Mārtenss un Ekonajī) uzskatīja Gīzes «skriemeļnešus» un «žiglaiņus». Bet šīs dzīvā okeāna protube- rances, kas dažreiz uzšaujas atmosfērā pat divas jūdzes augstu, ir tādas pašas «ekstremitātes» kā zemestrīces — Zemes garozas «vingrošana».
Katalogs, kas veltīts formām, kuras atkārtojas relatīvi pastāvīgi un kuras dzīvais okeāns rada tik bieži, ka diennakts laikā uz tā virsmas var atklāt vairākus desmitus un pat simtus šo formu, apvieno apmēram trīssimt nosaukumu. «Visnecilvēciskākais» izskats saskaņā ar Gīzes skolu piemīt simetriādēm — tām nav ne mazākās līdzības ar to, ko cilvēks jebkad ir iepazinis uz Zemes. Sen jau bija labi zināms, ka okeāns nelolo agresīvus nodomus un ka aiziet bojā viņa plazmatiskajās dzelmēs var tikai tas, kas pēc tā sevišķi tiecas, — savas neuzmanības vai neprātīguma dēļ (nerunāju, protams, par gadījumiem, kas radušies, piemēram, sabojājoties skābekļa aparātam vai klimatizatoram); pat caur cilindriskajām garaudžu upēm un briesmīgajiem skriemeļnešu stabiem, kas nedroši klejo starp mākoņiem, var bez jebkādām briesmām izlidot ar lidmašīnu vai citu lidojošu aparātu: plazma dod brīvu ceļu, pašķiroties sveša ķermeņa priekšā ar ātrumu, kas līdzīgs skaņas ātrumam solāristiskajā atmosfērā, atverot, ja tai liek to darīt, dziļus tuneļus pat zem okeāna virsmas (turklāt enerģija, kas šai nolūkā tiek momentāni iedarbināta, ir milzīga — Skrja- bins aprēķinājis, ka ārkārtējos gadījumos tā sasniedz 1019 ergu!!!). Simetriādu pētīšana tika uzsākta ar ārkārtēju piesardzību, nemitīgi atkāpjoties, daudzkārt nodrošinoties — bieži, tiesa gan, fiktīvi, — bet to uzvārdi, kas pirmie ielūkojās simetriādu dzīlēs, pazīstami katram bērnam uz Zemes.
Šausmas, ko iedveš šie milzeņi, neizskaidro to ārējais izskats, kaut gan tas tiešām spēj uzvēdīt baismīgus sapņus. Drīzāk tas rodas no tā, ka simetriādēm nepiemīt nekas pastāvigs, nekas neapšaubāms, tanīs tiek pārkāpti pat fizikas likumi. Tieši simetriādu pētnieki allaž visskaļāk atkārtoja tēzi, ka dzīvais okeāns ir saprātīgs.
Simetriādēs rodas pēkšņi. To dzimšana atgādina izvirdumu. Kādu stundu pirms tam okeāns piepeši sāk spīdēt, it kā vairāku desmitu kvadrātkilometru platībā tas būtu pārklājies ar stiklu. Turklāt nemainās ne okeāna plūstamība, ne arī viļņošanās ritms. Dažreiz simetriāde rodas tur, kur pēc žiglaiņa iesūkšanas izveidojas piltuve, bet tas tā nav vienmēr. Pēc kādas stundas stiklainā plēve uzlido gaisā kā milzīgs pūslis, kurā sagrozoties un lūstot atspulgojas vesela debess mala, saule, mākoņi, visi apvāršņi. Zibenīgajai krāsu rotaļai, ko izsauc gan gaismas staru noliekšanās, gan to laušana, nav nekā līdzīga.
Sevišķi vētrainus gaismas efektus sniedz simetriādes, kas rodas zilās dienas laikā vai īsi pirms zilās saules rieta. Tad rodas iespaids, ka viena planēta dzemdē otru, kas ar katru mirkli dubulto savu apjomu. Nupat kā no dziļumiem izšautais, ugunīgi mirdzošais globuss sašķeļas pie virsotnes vertikālos sektoros, bet tas nav sairums. Šī ne pārāk veiksmīgi par «ziedkausiņa fāzi» nosauktā stadija ilgst dažas sekundes. Debesīs notēmētās plēvaino posmu arkas apgriežas, neredzamajā iekšdaļā savienojas un zibenīgi sāk veidot kaut ko līdzīgu druknam torsam, kura iekšienē notiek simtiem parādību uzreiz.
Pašā centrā, ko pirmo reizi izpētīja septiņdesmit vīru lielā Gamalejas grupa, gigantiskas polikristalizācijas rezultātā izaug cilindriska nesoša serde, ko lāgiem dēvē par «mugurkaulu»; bet es nepiederu pie šāda termina atzinējiem. Visu šo galvu reibinošo arhitektoniku in statu nascendi[5] balsta stipri atšķaidīta, gandrīz ūdeņaina recekļa vertikāli stabi, kas nerimtīgi strūklo no kilometriem dziļām ieplakām. Šī procesa laikā koloss izdveš dobju, stieptu rēkoņu, to ielenc verdošs, sniegveida biezšūnainu putu valnis. Tad — no centra uz apmales pusi — ārkārtīgi komplicētā veidā sāk rotēt raupjās plaknes, kas apaug ar valkanas, no dziļumiem izmestas masas slāņiem; nupat pieminētie dzelmju gei- zeri sacietē, pārveidojoties par dzīvām, taus- teklīgām kolonnām, turklāt to kūļi tiecas uz viengabalainas dinamikas ziņā visraksturīgākajām konstrukcijas vietām, atgādinot kaut kāda ar tūkstoškārt lielu paātrinājumu augoša radījuma debesīs vērstas žaunas, kurām cauri rit gaišsārtu asiņu un tumši zaļu, gandrīz melnu ūdeņu straumes.
No šī brīža simetriāde jau sāk demonstrēt savu visneparastāko īpašību — modeļu radīšanas spēju, vai — bez aplinkiem — tā pārkāpj noteiktus fizikas likumus. Vispirms jāatzīmē, ka nav divu vienādu simetriādu, jebkura no tām ir it kā jauns dzīvā okeāna «izgudrojums». Tālāk simetriāde savā iekšienē producē to, ko bieži dēvē par «momentālajām mašīnām», kaut arī šie veidojumi nepavisam neizskatās pēc cilvēku konstruētiem mehānismiem; runa te ir vienīgi par relatīvi šauru un tāpēc it kā «mehānisku» darbības mērķi.
Kad no dzelmes strūklojošie geizeri sastingst vai pārvēršas par visos virzienos skrejošām kapitālām galerijām un gaiteņiem, bet «plēves» izveido krustojošos plakņu, tauvu, velvju sistēmu, simetriāde attaisno savu nosaukumu ar to, ka jebkuras formas posmam, slīpnei, ejai viena pola rajonā visās detaļās atbilst tās spoguļattēls pretējā polā.
Pēc kādām divdesmit vai trīsdesmit minūtēm gigants sāk lēnām grimt okeānā, dažreiz sagāzies attiecībā pret vertikālo virzienu par astoņiem līdz divpadsmit grādiem. Simet- riādes ir dažāda lieluma, bet pat punduri pēc iegrimšanas paceļas krietnus astoņsimt metrus virs horizonta un ir redzami no pāris desmit jūdžu attāluma. Iekļūt simetriādes iekšienē visdrošāk var tūlīt pēc līdzsvara atjaunošanās, kad veidojums vairs negrimst dzīvajā okeānā, vienlaicīgi atgriežoties vertikālā stāvoklī; vispiemērotākā iekļūšanas vieta ir virsotnes rajons. Virsmu zem relatīvi gludās pola «cepures» kā sietu caurumo ieejas iekšējās kamerās un tuneļos. Šī formācija — kopumā — ir kaut kāda augstākas kārtas vienādojuma trīsdimensiju modelis.
Kā zināms, katru vienādojumu var izteikt augstākās ģeometrijas figurālajā valodā un uzbūvēt tam atbilstošu ģeometrisku ķermeni. Tādā izpratnē simetriāde ir Lobačevska konusu un Rīmana negatīvā liekuma radiniece, gan ļoti tāla, tāpēc ka neiedomājami komplicēta. Tas ir veselas matemātikas sistēmas modelis ar vairāku kubikjūdžu tilpumu, turklāt četrdimensiju modelis, jo vienādojumu būtiskie koeficienti ir funkcijas arī no laika, tas ir, tie mainās ne tikai telpā, bet arī laikā.
Visvienkāršākā doma, dabiski, bija tā, ka simetriāde ir ne vairāk, ne mazāk kā dzīvā okeana «matemātiskā mašīna», attiecīgos mērogos radīts aprēķinu modelis, kurš viņam vajadzīgs mums nezināmiem mērķiem, bet šo Fermonta hipotēzi šodien neviens vairs neatbalsta. Bez šaubām, tā bija vilinoša — bet priekšstats, ka ar tādiem titāniskiem izvirdumiem, kur katra daļiņa tiek nemitīgi pakārtota aizvien sarežģītākām lielās analīzes formulām, dzīvais okeāns iztirzā matērijas, kosmosa, esamības problēmas … nenoturējās. Milzeņa dzīlēs var atrast pārāk daudz parādību, kas neļauj samierināties ar šo būtībā vienkāršo (bērnišķīgi naivo, kā izsakās daži) ainu.