īpašu grupu sastāda veidojumi, kas uz īsāku vai ilgāku laiku pilnīgi atdalās no dzīvā okeāna, kurus daudz retāk un grūtāk ir pamanīt. Pirmoreiz atrastās šo veidojumu atliekas, kā krietni vēlāk izrādījās, pavisam aplami piedēvēja nez kādiem okeāna dzīlēs mītošiem, izburbušiem radījumiem. Dažreiz likās, ka brīnumaini, daudzspārnoti putni bēg no vajātājiem — žiglaiņu apaļajiem snuķiem, bet šis uz Zemes rastais jēdziens kļūst par vēl vienu nepārvaramu šķērsli. Reizēm, bet ļoti reti, uz salu klinšainajām krastmalām var ieraudzīt dīvainus, it kā guļošu roņu vai pingvīnu barus, tie sauļojas, tad slinki ierāpjas okeānā, lai saplūstu ar to vienā veselā.
Tas viss ietilpa Zemes iedzīvotājiem kaut aptuveni saprotamu jēdzienu robežās, bet pirmais kontakts…
Ekspedīcijas veica simtiem kilometru simetriādu dzīlēs, uzstādīja reģistrējošus aparātus, automātiskas kinokameras; mākslīgo pavadoņu teleacis reģistrēja mimoīdu un garaudžu dzimšanu, viņu nobriešanu un bojā eju. Pildījās bibliotēkas, auga arhīvi, maksa par Visu to brīžiem kļuva ļoti dārga. Septiņsimt astoņpadsmit cilvēku dabūja galu kataklizmās, nepaspēdami laikā izkļūt no jau iznīcībai nolemtajiem kolosiem, simt seši no viņiem vienā pašā katastrofā, kurā gāja bojā arī pats Gīze, tobrīd septiņdesmit gadus vecs vīrs, — gals, kas parasti raksturīgs asimetriādēm, bija negaidīti pienācis veidojumam, kas bija skaidri izteikta simetriāde. Septiņdesmit deviņus bruņu skafandros tērptus cilvēkus kopā ar mašīnām, aparātiem dažās sekundēs pēc sprādziena aprija dubļaina sutra, ar savām šļakatām notriekdama pārējos divdesmit septiņus, kuri virs pētījumu rajona pilotēja lidmašīnas un helikopterus. Šī vieta uz četrdesmit otrās paralēles un astoņdesmit devītā meridiāna krustojuma kartēs apzīmēta kā Simt Sešu Izvirdums. Bet šis punkts eksistē tikai uz kartēm, okeāna virsma tur ne ar ko neatšķiras no citiem plazmatiskā izplatījuma rajoniem.
Tad pirmo reizi solāristisko pētījumu vēsturē atskanēja balsis, kas pieprasīja kodoltermisko līdzekļu pielietošanu. Būtībā tas bija daudz ļaunāk nekā atriebība: gribējām iznīcināt to, ko mēs nespējam saprast. Gīzes rezerves grupas priekšnieks Tsankens, kurš bija palicis dzīvs tikai kļūdas dēļ, — releju automāts nepareizi apzīmēja punktu, kur pārējie pētīja simetriādi, un Tsankens savā mašīnā ieradās notikuma vietā, burtiski, dažas minūtes pēc eksplozijas (lidojot viņš vēl redzēja melno sēni) — brīdī, kad apsprieda šo priekšlikumu, piedraudēja, ka uzspridzinās Staciju kopā ar sevi un astoņpadsmit palikušajiem cilvēkiem; un var pieļaut, ka šis pašnāvnieciskais ultimāts, kaut gan oficiāli tas nekad nav atzīts, būs ietekmējis balsošanas rezultātus.
Bet laiki, kad planētu apmeklēja tik kuplas ekspedīcijas, jau aizgājuši pagātnē. Pašu Staciju — tās būvi kontrolēja no satelītiem, un tā bija tāda mēroga inženierceltne, ka Zeme varētu ar to lepoties, ja nebūtu bijis okeāna, kas dažu sekunžu laikā spēja radīt miljonreiz lielākas konstrukcijas, — uzbūvēja diska veidā, divsimt metru diametrā, ar četriem stāviem centrā un diviem pie apmales. Ar ani- hilācijas enerģiju darbinātie gravitori ļāva Stacijai karāties piecsimt līdz tūkstoš piecsimt metru augstumā virs okeāna; bez visas parastās aparatūras, ar kādu apgādātas citu planētu Stacijas un lielie Sateloīdi, tai bija speciālas radarierīces, kas, tiklīdz okeāna līmenis sāka mainīties, spēja ieslēgt papildjaudu, tā ka tērauda disks, parādoties jauna briesmoņa dzimšanas pazīmēm, cēlās augšup stratosfērā.
Tagad Stacija bija gandrīz tukša. Kopš automāti — man joprojām nezināmu iemeslu dēļ — bija ieslēgti apakšējās noliktavās, varēja klaiņot pa koridoriem, neviena nesatiekot, — kā uz akli dreifējoša vraka, kura mašīnām ilgāks mūžs nekā komandai.
Kad liku plauktā Gīzes monogrāfijas devīto sējumu, man izlikās, ka ar pūkaina putuplasta slāni pārklātais tērauds būtu notrīcējis zem manām kājām. Sastingu, bet trīsas vairs neatkārtojās. Bibliotēka bija labi izolēta no parēja korpusa, un vibrācijai varēja būt tikai viens iemesls. Kāda raķete būs startējusi no Stacijas. Šī doma atgrieza mani īstenībā. Vēl nebiju galīgi nolēmis, vai lidot, kā to vēlējās Sartoriuss. Ja izturēšos tā, it kā pilnībā atbalstītu viņa plānus, vislabākajā gadījumā varēju vienīgi attālināt krīzi; biju gandrīz vai pārliecināts, ka lieta nonāks līdz sadursmei, jo nolēmu darīt visu iespējamo, lai glābtu Hareju. Viss bija atkarīgs no tā, vai Sartoriu- sam bija izredzes gūt panākumus. Viņa pārsvars pār mani bija milzīgs — kā fiziķis viņš orientējās problēmā desmitkārt labāk par mani, un es, lai cik tas nebūtu paradoksāli, varēju cerēt vienīgi uz okeāna izvirzīto uzdevumu sarežģītību. Visu nākošo stundu es kvernēju pie mikrofilmām, cenzdamies izmakšķerēt kaut ko saprotamu sātaniskās matemātikas jūrā, kuras valodā runāja neitrīno procesu fizika. Sākumā man tas likās bezcerīgi, it īpaši tāpēc, ka velnišķīgi grūtās neitrīno lauka teorijas bija veselas piecas — droša zīme, ka neviena no tām nav pilnīga. Tomēr beigu beigās man izdevās atrast kaut ko, kas iedvesa cerības. Patlaban pierakstīju formulas, kad atskanēja klauvējiens.
Žigli piegāju pie durvīm un pavēru tās, ar savu ķermeni aizsedzot spraugu. Durvīs parādījās Snauta sviedros spīdošā seja. Gaitenis aiz_viņa muguras bija tukšs.
— A, tas esi tu, — es teicu, atdarīdams durvis. — Ienāc.
— Jā, tas esmu es, — viņš atteica.
Snauta balss bija aizsmakusi, zem iekaisu- šajāin acīm — maisiņi. Viņš bija uzlicis no gumijas darinātu spīdīgu pretradiācijas priekšautu ar elastīgām lencēm, no priekšauta apakšas rēgojās arvien to pašu notraipīto bikšu stilbi. Snauta skatiens apskrēja apaļo, vienmērīgi apgaismoto zāli un apstājās, kad viņš pamanīja tālāk pie krēsla stāvošo Harej u. Mēs apmainījāmies ar zibenīgu skatienu, es pievēru plakstus, tad viņš viegli paklanījās, bet es, uzņemdams draudzīgu toni, teicu:
— Tas ir doktors Snauts, Harej. Snaut, tā ir … mana sieva.
— Es esmu … neievērojams ekipāžas loceklis un tāpēc… — pauze bīstami ieilga,
— man nebija izdevības iepazīties …
Hareja pasmaidīja un pasniedza roku, viņš
to paspieda, kā man likās, mazliet apjucis, kādu brīdi blisināja acis un sastinga, skatīdamies uz viņu, līdz beidzot es saņēmu viņu aiz pleca.
— Atvainojiet, — viņš tad sacīja Harej ai.
— Gribēju ar tevi parunāt, Kelvin …
— Nu, protams, — atbildēju ar augstākai sabiedrībai raksturīgu nepiespiestību; tas viss man likās kā lēta komēdija, tomēr nebija citas izejas. — Harej, mīļā, nepievērs mums uzmanību. Mums ar doktoru jāaprunājas par mūsu garlaicīgajām darba lietām …