Paņēmu Snautu pie elkoņa un aizvedu pie mazajiem krēsliņiem zāles pretējā pusē. Hareja apsēdās krēslā, kurā pirmīt biju sēdējis es, turklāt pastūma krēslu tā, lai, paceļot galvu no grāmatas, varētu mūs redzēt.
— Kā ir? — es klusi jautāju.
— Esmu šķirts, — viņš atbildēja svelpjošā čukstā.
Var būt, ka es iesmietos, ja man kādreiz atstāstītu šo notikumu un tādu sarunas sākumu, bet Stacijā mana humora izjūta bija paralizēta.
— Kopš vakardienas esmu nodzīvojis pāris gadus, Kelvin, — viņš piebilda. — Pāris diezgan labus gadus. Un tu?
— Neko… — es pēc brīža atbildēju, jo nezināju, ko lai saku. Mīlēju viņu, bet jutu, ka tagad man no viņa jāuzmanās, pareizāk sakot, mani biedēja nolūks, kādā viņš pie manis atnācis.
— Neko … — Snauts atkārtoja tādā pašā tonī kā es. — Pat tā? …
— Par ko tu runā? — izlikos, ka nesaprotu.
Viņš piemiedza asinīm pieplūdušās acis un,
pieliecies tā, ka uz sejas jutu viņa silto elpu, čukstēja:
— Mēs iestiegam, Kelvin. Ar Sartoriusu es vairs nevaru sazināties, zinu vienīgi tik daudz, cik tev uzrakstīju, tas ir, to, ko viņš man pateica pēc šīs mūsu mazās konferences …
— Viņš izslēdza videotelefonu? — es jautāju.
•— Nē. Viņam tur īssavienojums. Liekas, ka viņš to izdarīja tīšām vai… — Snauts izdarīja kustību ar dūri, kā kaut ko dragādams.
Klusēdams skatījos uz viņu. Kreisais mutes kaktiņš viņam sašķobījās neglītā smaidā.
— Kelvin, es atnācu, jo …
Viņš nepabeidza.
— Ko tu taisies iesākt?
— Tu domā šo vēstuli?… — es gausi atbildēju. — Varu to izdarīt, neredzu iemesla, lai atteiktos, tāpēc arī te sēžu, gribēju orientēties …
— Nē, — viņš pārtrauca. — Ne tāpēc …
— Nē?… — pārjautāju, tēlodams izbrīnu. — Tad runā, es klausos.
— Sartoriuss, — viņš pēc brīža noburkšķēja. — Viņam liekas, ka viņš atradis ceļu … zini.
Snauts nenolaida no manis acis. Es mierīgi sēdēju, cenzdamies saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi.
— Pirmkārt, šī lieta ar rentgenu. Tas, ko ar rentgenu darīja Gibariāns, atceries. Ir iespējama zināma modifikācija …
—i Kāda?
— Mēs vienkārši raidījām staru kuli okeānā un modulējām tikai tā intensitāti atbilstoši dažādiem likumiem.
— Jā, es zinu to. Niļins jau to darīja. Un ļoti daudz citu.
— Pareizi, tikai viņi lietoja mīksto starojumu. Bet mums bija cietais, mēs triecām okeānā visu, kas atradās mūsu rīcībā, ar pilnu jaudu.
— Tam var būt nepatīkamas sekas, — es piebildu. — ANO un Četru konvencijas pārkāpums.
— Kelvin… neizliecies. Tam taču tagad nav nekādas nozīmes. Gibariāns nav starp dzīvajiem.
— Ahā, Sartoriuss grib visu uzvelt viņam?
— Nezinu. Neesmu ar viņu par to runājis. Tas nav svarīgi. «Viesis» allaž ierodas tikai atmošanās brīdī, tāpēc Sartoriuss domā, ka ražošanas recepti okeāns, acīm redzot, no mums iegūst miega laikā. Tas uzskata, ka vissvarīgākais mūsu stāvoklis ir tieši miegs. Tāpēc viņš tā rīkojas. Un Sartoriuss grib viņam nodot realitāti — mūsu domas nomoda laikā —, saproti?
— Kādā veidā? Pa pastu?
— Asprātības atstāj vēlākam laikam. Šo izstaro jumu kūli modulēs kāda Stacijas apkalpes locekļa smadzeņu strāvas.
Man viss uzreiz kļuva skaidrs.
— Ahā, — es teicu. — Šis kāds esmu es. Ko?
— Jā. Viņš domāja tevi.
— Sirsnīgs paldies.
— Ko tu par to teiksi?
Es klusēju. Nekā nesacīdams, viņš lēni paraudzījās uz lasīšanā iegrimušo Hareju un pēc tam atkal pievērsās manai sejai. Jutu, ka kļūstu bāls. Nevarēju sevi novaldīt.
— Tātad kā? … — viņš jautāja.
Paraustīju plecus.
— Šo rentgenisko sprediķošanu par cilvēka diženumu es uzskatu par ākstību. Un tu arī. Varbūt ne?
— Tā?
— Jā.
— Tas ir ļoti labi, — viņš teica un pasmaidīja, it kā es būtu izpildījis viņa vēlēšanos. — Tātad tu esi pret Sartoriusa plānu?
Es vēl nesapratu, kā tas notika, bet no viņa acīm nolasīju, ka viņš bija panācis to, ko gribēja. Klusēju, ko gan es tagad varēju sacīt?
— Lieliski, — viņš teica. — Tāpēc, ka ir vēl viens projekts. Pārbūvēt Roša aparatūru.
— Anihilatoru? …
— Jā, Sartoriuss jau izdarījis aptuvenus aprēķinus. Tas ir reāli. Un nebūs pat vajadzīga liela jauda. Aparāts darbosies cauru diennakti vai neierobežoti ilgi, radīdams anti- lauku.
— Pa … pagaidi! Kā tu to iedomājies?!
— Ļoti vienkārši. Tas būs neitrīno anti- lauks. Parastā matērija paliek bez izmaiņām. Iznīcina tikai… neitrīno sistēmu. Saproti?
Viņš apmierināti pasmaidīja. Es sēdēju ar puspavērtu muti. Pamazām viņš pārstāja smaidīt. Sarauca pieri, pētījoši skatījās manī un gaidīja.
— Tātad pirmo projektu — «Domas» mēs atmetam. Ko? Otro? Sartoriuss pie tā jau sēž. Nosauksim to «Brīvība».
Aizvēru uz brīdi acis. Steidzīgi apsvēru. Snauts nebija fiziķis. Sartoriuss izslēdza vai iznīcināja videotelefonu. Ļoti labi.
— Es to nosauktu precīzāk — «Slaktiņš» … — es gausi pateicu.
— Pats biji slaktētājs. Varbūt ne? Bet tagad tas būs kaut kas pavisam cits. Nekādu «viesu», nekādu F būtņu — nekā. Jau materializēša- nās sākuma momentā iestāsies sairums.
— Tas ir pārpratums, — es atteicu, ar smaidu kratīdams galvu; cerēju, ka izskatos pietiekami dabisks. — Tas nav morālisks pe
dantisms, tikai pašsaglabašanās instinkts. Es nevēlos mirt, Snaut.
— Ko? …
Viņš bija pārsteigts un aizdomīgi skatījās uz mani. izvilku no kabatas saburzītu lapiņu ar formulām.
— Es arī esmu par to domājis. Tas tevi pārsteidz? Es taču pirmais izvirzīju neitrīno hipotēzi, vai ne? Paskaties. Antilauku var ierosināt. Parastajai matērijai tas ir nekaitīgs. Tas tiesa. Bet destabilizācijas momentā, kad neitrīno sistēma sairst, atbrīvojas stabilizācijas enerģijas pārpalikums. Pieņemot uz viena miera masas kilogramu desmit astotajā pakāpē ergu, vienai F būtnei dabūjam piecas līdz septiņas reizes desmit astotajā pakāpē. Zini, ko tas nozīmē? Tas līdzinās neliela urāna lādiņa sprādzienam Stacijā.
— Ko tu saki! Bet… bet Sartoriusam vajadzēja to ņemt vērā …
— Nav obligāti, — es noliedzu ar ļaunu smaidu. — Redzi, lieta tāda, ka Sartoriuss pieder pie Frēzera un Kajolli skolas. Viņi uzskata, ka sairšanas brīdī visa saites enerģija atbrīvojas gaismas starojuma veidā. Tas vienkārši būtu spēcīgs uzliesmojums, iespējams, ne gluži nekaitīgs, bet ne iznīcinošs. Taču eksistē arī citas hipotēzes, citas neitrīno lauka teorijas. Pēc Kaijata, pēc Avalova, pēc Siona, emisijas spektrs ir krietni plašāks, bet maksimumu tas sasniedz cieto gamma staru diapazonā. Tas jauki, ka Sartoriuss tic saviem skolotājiem un viņu teorijai, bet ir citi, Snaut. Un zini, ko tev pateikšu? — es turpinājii, redzēdams, ka mani vārdi atstāja iespaidu. — Jāņem vērā ari okeāns. Ja viņš izdarīja to, ko ir izdarījis, tad noteikti ar optimālo metodi. Citiem vārdiem: viņa rīcība, man rādās, ir arguments par labu citai skolai — pret Sartoriusu.