Pēdējie vārdi pārgāja vaidā. Elsodama viņa nokrita uz grīdas, šis kliedziens it kā satricināja manī kaut ko, ar vienu lēcienu atrados viņai blakus, apskāvu plecus, viņa aizsargājās, grūda mani prom, elsojot bez asarām, kliedza:
— Laid! Laid! Tev pretīgi! Zinu! Es tā negribu! Negribu! Tu taču redzi, pats redzi, ka tā neesmu es, neesmu es, neesmu es …
— Klusē! — es kliedzu, purinādams viņu, mēs abi neapzināti kliedzām, nometušies ceļos viens otram pretī. Harej as galva svaidījās, badot man plecā, spiedu viņu sev klāt no visa spēka. Piepeši sastingām, smagi elpojot. Ūdens vienmērīgi pilēja no krāna.
— Kris, — viņa nomurmināja, piespiezdama seju pie manām krūtīm, — saki, kas jādara, lai manis nebūtu, Kris …
— Izbeidz! — es iekliedzos.
Viņa pacēla seju. Cieši skatījās manī.
— Kā? … Tu arī nezini? Neko nevar izdarīt? Neko?
— Harej… apžēlojies.
— Es gribēju… tu taču redzeji. Nē. Ne. Laid, nevēlos, ka tu man pieskaries! Tev pretīgi.
— Nav tiesa!
— Tu melo. Tev jāizjūt pretīgums. Es… es pati… arī. Ja es varētu. Ja es tikai varētu…
— Tu padarītu sev galu?
— Jā.
— Bet es negribu, saproti? Negribu, ka tu sevi nogalini. Gribu, lai tu būtu šeit, ar mani, un nekā cita man nevajag!
Milzīgas, pelēkas acis pētīja mani.
— Kā tu melo… — viņa sacīja pavisam klusi.
Es palaidu viņu un piecēlos. Viņa apsēdās uz grīdas.
— Saki —• kas man jādara, lai tu noticētu, ka runāju to, ko domāju? Ka tā ir patiesība. Ka citas nav.
— Tu nevari runāt patiesi. Es neesmu Hareja.
— Bet kas tad?
Hareja ilgi klusēja. Vairākas reizes nodrebēja viņas zods, tad viņa nokāra galvu un nočukstēja:
— Hareja … bet… bet es zinu, ka tie ir meli. Tā nebiju es … ko tu mīlēji tur, agrāk …
— Jā, — es teicu. — Bijušā vairs nav. Tas ir miris. Bet šeit es mīlu tevi. Saproti?
Viņa pakratīja galvu.
— Tu esi labs. Nedomā, ka neprotu nover-; tēt visu, ko tu darīji. Tu to darīji pēc iespējas
labāk, kā prati. Bet ar to nekas nav līdzēts. Kad pirms trim dienām agrā rītā sēdēju pie tavas gultas un gaidīju, kad tu pamodīsies, es nezināju nekā. Man liekas, ka tas bija ļoti, ļoti sen. Es uzvedos tā, it kā būtu sajukusi prātā. Man galvā bija kaut kas līdzīgs miglai. Nezināju, kas bijis agrāk, kas vēlāk, ne par ko nebrīnījos, itin kā pēc narkozes vai ilgas slimības. Un pat domāju, ka varbūt esmu slimojusi, tikai tu negribi man to pateikt. Bet vēlāk arvien vairāk notikumu lika man domāt. Tu zini, kādi notikumi. Man kaut kas atausa jau pēc tavas sarunas bibliotēkā ar šo, kā viņu sauc, ar Snautu. Kad tu man negribēji neko paskaidrot, naktī piecēlos un ieslēdzu magnetofonu. Samelojos tikai to vienu vienīgo reizi, jo pēc tam es magnetofonu noslēpu, Kris. Kā sauca to, kurš runāja?
— Gibariāns.
— Jā, Gibariāns. Tad sapratu visu, bet tagad, atklāti runājot, neko vairs nesaprotu. Nezināju vienu lietu, ka es nevaru … ka es neesmu … ka tas tā beigsies … bez beigām. Par to viņš neko neteica. Varbūt arī teica, bet tu pamodies, un es izslēdzu aparātu. Taču paguvu dzirdēt pietiekami daudz, lai saprastu, ka neesmu cilvēks, tikai instruments vien.
— Ko tu runā!
— Jā. Tavas reakcijas pētīšanai vai kaut kas tamlīdzīgs. Katram no jums ir tāds … tāda kā es. Tas balstās uz atmiņām vai priekšstatiem, ir apslēpts. Kaut kas tamlīdzīgs. Galu galā tu to visu zini labāk nekā es. Viņš stāstīja par tik šausmīgām, neticamām lietām, un, ja viss nebūtu saskanējis, es droši vien neticētu!
— Kas saskanēja?
— Kaut vai tas, ka man nav vajadzīgs miegs un ka man vienmēr jābūt kopā ar tevi. Vakarrīt es vēl domāju, ka tu mani neieredzi, un tāpēc biju nelaimīgā. Dievs, kāda es biju muļķe! Bet pasaki, pats pasaki — vai es varēju iedomāties? Viņš taču ieredzēja to, savu, bet kā viņš par to izteicās! Tikai tad sapratu: lai es daru ko darīdama, gribu to vai negribu, tev tas allaž būs mocības. Un pat vēl ļaunāk, jo moku rīki ir nedzīvi un nevainīgi — kā akmens, kas var nokrist un izdzēst dzīvību. Bet, ka rīks varētu labu vēlēt un mīlēt, to es nespēju iedomāties. Es gribētu tev izstāstīt kaut vai to, ko pārdzīvoju tad, vēlāk, kad sapratu, kad klausījos šo lentu. Varbūt no tā tev būtu kāds labums. Es pat mēģināju to pierakstīt…
— Tad tāpēc tu ieslēdzi gaismu? — es jautāju, ar pūlēm izdabūdams skaņas caur aizžņaugto rīkli.
— Jā. Bet nekas no tā neiznāca. Jo es meklēju sevī, zini… viņus — šo kaut ko citu, tici man, biju pavisam neprātīga! Kādu laiku man likās, ka zem ādas man nav ķermeņa, ka manī ir kaut kas cits, ka es esmu tikai, tikai virspuse. Lai tevi piemānītu. Saproti?
— Saprotu.
— Kad naktī stundām ilgi guli nomodā, var aizdomāties ļoti tālu un ļoti dīvainos virzienos, zini…
— Zinu .
— Bet es jutu sirdi, un ari atcerējos, ka tu pētīji manas asinis. Kādas ir manas asinis — pasaki man, pasaki atklāti! Tagad taču var.
— Tādas pašas kā man.
— Patiešām?
— Zvēru tev!
— Ko tas nozīmē? Zini, pēc tam domāju, ka varbūt tas ir kaut kur manī noslēpts, ka tas ir… var taču būt ļoti niecīgs. Bet nezināju, kur. Tagad uzskatu, ka būtībā no manas puses tā bija izvairīšanās, jo ļoti baidījos no tā, ko gribēju izdarīt, un meklēju kādu citu izeju. Bet, Kris, ja man ir tādas pašas asinis … ja ir tā, kā tu saki, tad… Nē, tas nav iespējams. Es taču vairs nedzīvotu, tiesa? Tas nozīmē, ka kaut kas tomēr ir, bet kur? Varbūt
galvā? Bet es taču domāju pavisam parasti… un neko nezinu … Ja es domātu ar to, tad uzreiz visu zinātu un nemīlētu tevi, tikai izliktos un zinātu, ka izliekos… Kris, lūdzu, izstāsti man visu, ko zini, varbūt tomēr izdosies kaut ko izdarīt?
— Ko izdosies izdarīt?
Viņa klusēja.
— Tu vēlies mirt?
— Laikam, jā.
Atkal iestājās klusums. Viņa bija sarāvusies čokurā, es stāvēju viņai blakus, skatījos tukšajā zālē, uz emaljētās iekārtas baltajām plātnēm, uz izmētātajiem spīdīgajiem instrumentiem, — itin kā meklējot kaut ko ļoti vajadzīgu, un nevarēju to atrast.
— Harej, vai es arī drīkstu kaut ko pasacīt?
Viņa gaidīja.
— Pareizi, tu neesi gluži tāda pati kā es. Bet tas nenozīmē, ka tu būtu sliktāka. Tieši otrādi. Galu galā vari domāt par to, ko vien gribi, bet, pateicoties tam… tu esi dzīva.
Kaut kāds bērnišķīgs, žēls smaids parādījās viņas sejā.
— Vai tas nozīmē, ka esmu… nemirstīga?
— Nezinu. Katrā ziņā daudz nemirstīgāka par mani.
— Tas ir briesmīgi, — viņa nočukstēja.
— Varbūt ne tik ļoti, kā tev liekas.
— Bet tu negribētu būt manā vietā …
— Hareja, visdrīzāk tas ir tavas … predis- tinācijas jautājums, tā es to nosauktu. Saproti, šeit, Stacijā, tava predistinācija būtībā ir tikpat tumša kā manējā un katra no mums. Tie turpinās Gibariāna eksperimentu, un var notikt viss …