— Vai nekas.
— Vai nekas, un teikšu tev, ka es gribētu, lai nenotiek nekas, ne jau baiļu dēļ (kaut gan arī tām varbūt ir sava loma, nezinu), bet tāpēc, ka tas neko nedos. Lūk, vienīgais, par ko esmu pilnīgi pārliecināts.
— Neko nedos, bet kāpēc? Tu runā par šo … okeānu?
Viņa nodrebēja.
— Jā. Par kontaktu. Domāju, ka būtībā tas ir ļoti vienkārši. Kontakts nozīmē kaut kādu zināšanu, jēdzienu, kaut vai rezultātu apmaiņu, bet ja nu nav ar ko mainīties? Ja zilonis nav ļoti liela baktērija, tad arī okeāns nevar būt ļoti lielas smadzenes. Acīm redzot, no abām pusēm var notikt zināma darbība.
Vienas šādas darbības rezultātā es tagad skatos uz tevi un pūlos tev ieskaidrot, ka tu man esi dārgāka nekā šie divpadsmit dzīves gadi, kurus esmu veltījis Solāris planētai, un ka vēlos būt ar tevi kopā vienmēr. Varbūt tava ierašanās bija domāta, lai mani spīdzinātu, varbūt tas bija pakalpojums, bet varbūt tikai mikroskopiska pētīšana. Varbūt draudzības izpausme, nodevīgs sitiens, varbūt ņirgāšanās? Varbūt viss reizē vai arī — kas man liekas visticamāk — kaut kas pavisam cits, bet galu galā vai tad mums jālauza galva par mūsu vēcāku nodomiem, lai arī cik sarežģīti tie būtu? Tu vari pateikt, ka no šiem nodomiem ir atkarīga mūsu nākotne, un tam es piekritīšu. Es nespēju paredzēt to, kas būs. Tāpat kā tu. Nevaru pat solīt, ka vienmēr tevi mīlēšu. Ja jau noticis ir tik daudz, tad var notikt viss. Varbūt es rīt pārvērtīšos par zaļu medūzu? Tas nav atkarīgs no mums. Bet būsim kopā visā, kas no mums ir atkarīgs. Vai tas ir maz?
— Klausies, — viņa teica, — ir vēl kaut kas. Vai es . . . esmu ļoti… līdzīga viņai?
— Tu biji ļoti līdzīga, — es teicu. — Bet tagad vairs nezinu.
— Kā tā? …
Viņa piecēlās no grīdas un skatījās uz mani lielām acīm.
— Tu esi viņu jau aizsegusi.
— Un tu esi pārliecināts, ka ne viņu, bet mani? Mani? . ..
— Jā. Tevi. Nezinu. Baidos: ja tu tiešām būtu viņa, es nespētu tevi mīlēt.
— Kāpēc?
— Jo izdarīju kaut ko briesmīgu.
— Viņai?
— Jā. Kad bijām . ..
— Nevajag.
— Kāpēc?
— Jo gribu, lai tu zinātu: es neesmu viņa.
SARUNA
Nākamajā dienā, atgriezies no pusdienām, uz galda pie loga atradu Snauta rakstītu zīmīti. Viņš ziņoja, ka Sartoriuss pagaidām pārtraucis darbu pie anihilatora, lai pēdējo reizi mēģinātu iedarboties uz okeānu ar cietu staru kūLi.
— Mīļā, — es teicu, — man jāaiziet pie Snauta.
Sarkana ausma dega logos un dalīja istabu divās daļās. Mēs atradāmies zilganā ēnā. Aiz tās robežām viss izskatījās kā no vara, šķita, ka jebkura grāmata, krītot no plaukta, noskanēs.
— Runa ir par šo eksperimentu. Tikai nezinu, kā to izdarīt. Es vēlētos, saproti… — es aprāvos.
— Nevajag skaidrot, Kris. Es tik ļoti gribētu … Ja tas nevilktos ilgi. . .
— Kādu laiciņu tas prasīs, — es teicu. — Paklau, bet ja nu tu ietu ar mani un pagaidītu gaitenī?
— Labi. Bet ja neizturēšu?
— Kā tas īsti ir? — es jautāju un aši piebildu: — Nejautāju aiz ziņkāres, saproti, bet
varbūt, ja tu sāktu orientēties, tad pati spētu to pārvarēt.
— Tās ir bailes, — viņa teica un mazliet nobālēja. — Nemāku pat pasacīt, no kā bai« dos, jo, īsti sakot, es nebaidos, tikai… tikai pazūdu. Pēdējā brīdī vēl izjūtu tādu… tādu kaunu, neprotu tev izskaidrot. Bet pēc tam vairs nekā nav. Tāpēc domāju, ka tā ir kaut kāda slimība… — viņa pabeidza klusāk un nodrebēja.
— Var būt, ka tā ir tikai te, šinī nolādētajā Stacijā, — es teicu. — Kas attiecas uz mani, es darīšu visu, lai mēs to iespējami ātrāk atstātu.
— Tu domā, ka tas ir iespējams?
— Kāpēc gan ne? Galu galā neesmu šeit piekalts… kaut gan tas būs atkarīgs ari no tā, ko mēs ar Snautu nolemsim. Kā tev liekas, tu ilgi varēsi būt viena?
— Tas ir atkarīgs … — viņa lēni teica, tad nolieca galvu. — Ja dzirdēšu tavu balsi, tad laikam tikšu ar sevi galā.
— Labāk būtu, ja tu nedzirdētu, ko runāsim. Nē, man nav ko slēpt no tevis, bet nezinu, nevaru zināt, ko teiks Snauts.
— Neturpini. Saprotu. Labi. Nostāšos tā, lai dzirdētu vienīgi tavas balss skaņu. Ar to man pietiks.
— Tad es viņam tūlīt piezvanīšu no laboratorijas. Durvis atstāšu vaļā.
Viņa pamāja ar galvu. Cauri sarkanu saules staru sienai izgāju koridorā, kurā bija mākslīgais apgaismojums, taču kontrasta dēļ tas man izlikās gandrīz melns. Mazās laboratorijas durvis bija atvērtas. Djuāra trauku spīdīgās drumslas uz grīdas zem lielu šķidrā skābekļa rezervuāru rindas vēl liecināja par nakts notikumiem. Mazais ekrāns kļuva gaišs, kad nocēlu klausuli un uzgriezu radiostacijas numuru. Zilgana gaismas plēve, kas it kā no iekšienes klāja matēto stiklu, pārplīsa, un Snauts, sāniski pārliecies pār augsta krēsla atbalstni, ielūkojās man tieši acīs.
— Sveiks, — viņš teica.
— Izlasīju zīmīti. Gribēju ar tevi parunāt. Vai varu atnākt?
— Vari. Tūlīt?
— Jā.
— Ludzu. Vai… divatā?
— Nē.
Viņa kalsnajā sejā, kas no apdeguma bija ieguvusi bronzas krāsu, ar asām šķērsgrum- bām uz pieres, iegūla daudznozīmīga izteiksme, izliektajā stiklā seja bija sašķiebta sāniski un izskatījās pēc dīvainas akvārijā dzīvojošas zivs.
— Nu, nu, — viņš teica. — Tātad gaidu.
— Mēs varam iet, mīļā, — es iesāku ar diezgan mākslotu mundrumu, ieiedams kabīnē cauri sarkanajām gaismas šautrām, aiz kurām bija redzams Harej as siluets.
Man aprāvās balss; viņa sēdēja, iespiedusies krēslā, sakrampējusi rokas zem elkoņ- balstiem. Vai nu viņa pārāk vēlu izdzirda manus soļus, vai arī nespēja ātri atbrīvot rokas no šī briesmīgā tvēriena un ieņemt normālu stāvokli, taču man pietika, ka vienu sekundi redzēju viņu cīnāmies ar šo neizprotamo spēku, kas viņā slēpās, un sirdi man sažņaudza akls, neprātīgs, ar līdzcietību jaukts niknums. Ne vārda nerunādami, devāmies pa garu koridoru, gājām gar tā sekcijām, ko klāja daudzkrāsaina emalja, kurai, pēc arhitektu ieceres, vajadzēja padarīt tīkamāku uzturēšanos šajā bruņu čaulā.
Jau no tālienes ieraudzīju radiostacijas pus- pavērtās durvis. No tām uz koridora viņu galu stiepās gara, sarkana strēle, saule sniedzās arī līdz šejienei. Paskatījos uz Hareju, kura pat nemēģināja smaidīt, redzēju, kā viņa visu ceļu koncentrēti gatavojās cīņai ar sevi pašu. Gaidāmā piepūle jau tagad izmainīja viņas seju, kas nobālēja un it kā saruka. Kādus desmit soļus no durvīm viņa apstājās. Es pagriezos uz viņas pusi, ar pirkstu galiņiem viņa mani viegli pagrūda, lai es ietu, un uzreiz mani plāni, Snauts, eksperiments, visa Stacija — viss man izlikās niecīgs salīdzinājumā ar mokām, kas šeit gaidīja viņu.
Jutos kā bende un gribēju jau atgriezties, kad plato saules gaismas strēli uz koridora sienas aizsedza cilvēka ēna. Pielicis soli, iegāju kabīnē. Snauts stāvēja pie paša sliekšņa, it kā būtu steidzies man pretī. Sarkanā saule kvēloja tieši aiz viņa muguras, un pur- purkrāsas mirdzums šķita plūstam no viņa sirmajiem matiem. Skatījāmies viens uz otru krietnu brīdi un nebildām ne vārda. Viņš it kā pētīja manu seju. Snauta sejas izteiksmi es neredzēju, jo manas acis apžilbināja loga mirdzums. Apgāju Snautam apkārt un apstājos pie augstas pults, kas slēja augšup lokanus mikrofonu stublājus. Viņš lēni pagriezās uz vietas, mierīgi vērodams mani ar savu nelielo smīnu, kas reizēm pārvērtās par smaidu, reizēm par noguruma grimasi. Neno- laizdams no manis acis, viņš piegāja pie metāla skapja, kurš aizņēma visu sienu un kuram abās pusēs steigā samestās kaudzēs blīvējās termoakumulatori un instrumenti, piestūma sev klāt krēslu un apsēdās, atbalstījis plecus pret emaljētajām durtiņām.